Gorans Bregovičs ir arvien pasaulē gaidīts un novērtēts komponists, pateicoties savam neordinārajam talantam, īpatnējai humora izjūtai un ekspresivitātei. Ne velti Bregovičs kļuvis par kinomūzikas ikonu un vienu no populārākajiem Balkānu mūzikas pārstāvjiem pasaulē. Viņš apbur, talantīgi un ar neatvairāmu, rokmūzikai raksturīgu emocionālo spiedienu savienojot šķietami nesavienojamus mūzikas stilus. Bregoviča mūzika ir īsts baudījums tiem, kam patīk adrenalīns un pilnīga atslēgšanās no ikdienas raizēm. Viņa un Kāzu un bēru orķestra koncerti, arī nupat piedzīvotā uzstāšanās Summertime, ir īstas un karstasinīgas muzikālas dzīres — ļoti skaļas, bet reizēm arī dvēseliska, līdz sirds dziļumiem aizkustinoša sentimenta pilnas.
Fragments no intervijas:
Jūsu radīto mūziku, kur ir tik daudz dažādu etnisko iedvesmas avotu, kādreiz varētu papildināt arī latviešu folklora?
Es diemžēl esmu ļoti lokāls komponists. ĻOTI lokāls. Es dzīvoju Parīzē, bet nevaru tur strādāt, radīt. Tāpēc strādāju Belgradā un Sarajevā. Es patiešām esmu ļoti vietēja rakstura skaņradis. Taču varu iedvesmoties no ļoti dažādas mūzikas. Atceros, kā, pirmoreiz atbraucis uz Latviju, veikaliņā netālu no viesnīcas nopirku tradicionālās mūzikas ierakstus. Man patika to klausīties. Mūzika ir pati pirmā cilvēku valoda. Vācijā tika atrasta 20 000 gadu sena flauta. Tas nozīmē, ka cilvēki muzicēja jau krietni ilgi pirms tam, kad viņi iemācījās runāt, kad radās valoda. Mūzika bija pirms reliģijas, pirms politikas. Tāpēc ar mūzikas palīdzību mēs varam tik viegli saprasties. No otras puses, šī mūzikas brīvība ir dziļāka nekā valoda. Tā vienmēr ir dziļi saistīta ar tradīciju, ar jūsu saknēm. Tekstu vienmēr var pārtulkot franciski vai angliski. Tu vari rakstīt svešvalodā kā Salmans Rušdi, kurš raksta angliski, vai kā Milans Kundera, kurš brīžiem rakstījis arī franciski, bet komponists gan vienmēr ir lokāls: no Arvo Perta līdz Igoram Stravinskim, Džordžam Gēršvinam, Džonam Lenonam, Polam Makartnijam vai Bono. Viņi sāka, balstoties savā nacionālajā tradīcijā. No tā vienkārši nav iespējams izvairīties.
Jūsu orķestra nosaukums vedina domāt, ka vēlaties runāt par cilvēka dzīvei atvēlēto īso laiku starp kāzām un bērēm? Ko par to saka jūsu dzīves filozofija?
Šķiet, tā mūsdienu pasaulē ir vismodernākā, visaktuālākā ideja — dzīvot šodienai. Tā ir čigānu domāšana un dzīvesveids. Šī pieeja pašlaik dominē visur: mēs dzīvojam šodien, nevis vakardienā (atmiņās) vai rītdienai. Tas ir ļoti čigāniski.
Tas nozīmē nekrāt naudu nebaltām dienām, nedomāt par mūžību?
Ja tu dzīvo kā čigāni — ātri un tieši šajā brīdī, kas ilgst varbūt tikai vienu dienu, tad vecā vērtību sistēma kļūst nenozīmīga. Čigāni ir metafora, tāda pati kā kovboji. Tā ir brīvības metafora. Šis ir stāsts par brīvību bez kompromisiem.
Toties vietā ir liels prieks, lielāka atļaušanās priecāties par dzīvi?
Jā. Ir cilvēki, kas to spēj. Domāju, ka tāda spēja snauž ikvienā cilvēkā un ikviens no mums vēlētos vismaz kādu laiku dzīvot tik brīvi kā čigāns.
Bieži svinat dzīvi tik trakulīgā veidā, kā redzams fotogrāfijās, kur šampanietis šaltīm līst jums tieši uz galvas?
Šī bilde ir saistīta ar mana albuma Alkohols (Alkohol - Śljivovica&Champagne, 2009) ieraksta moto: If you don’t go crazy, you are not normal (ja tu nepaliec traks, tu neesi normāls). Dažreiz tam ir zināms sakars arī ar dzīvesveidu. Manuprāt, ja esi patiešām normāls, tad tevi uzskatīs par traku. Pasaule mūs padara trakus, un, ja vēl esi normāls, tev ir jāsajūk prātā. Mūzikā, savos koncertos man patīk klausītājus vedināt uz domu: kāda jēga būt normālam, ja dažreiz nevari uzvesties traki?
Kāpēc aizgājāt no rokmūzikas, kur bijāt apjūsmota zvaigzne?
Šķiet, ka rokenrola nelaime ir tā, ka mūziķim visu laiku jākomunicē ar analfabētiem. Tu vienmēr esi spiests runāt ar stulbeņiem. Bet, kopš pārtraucu rokmūziķa gaitas, es sarunājos ar tādiem simpātiskiem cilvēkiem kā jūs.
Tik karstasinīgi spēlējat pats savam priekam vai publikai?
Par publiku es daudz neraizējos. Mēs neesam atkarīgi no publikas. Tas, kā spēlējam, vispirms attiecas uz mums pašiem — uz to, kādā virzienā vēlamies iet. Mana nostāja: ja pats spēlēju un dziedu ar prieku, tad noteikti prieks būs arī publikai. Galvenais — mums pašiem ir jāpriecājas, tad arī citi priecāsies līdzi.
Visu interviju ar Goranu Bregoviču lasiet žurnāla Sestdiena 22.augusta numurā!