gads paiet Krimas aneksijas zīmē?No mūsu reģiona raugoties - jā. Pareizāk sakot, Krievijas radītā saspīlējuma zīmē. Krima bija indikators, žests, kas liecināja par daudz lielākām izmaiņām. Līdz tam spēle bija par draudzīgu vai ne tik draudzīgu Krieviju, par Krieviju kā stratēģisko partneri vai vienkārši partneri, bet tomēr gan Eiropas valstīm, gan ASV fokuss bija, ka ar Krieviju ir jāsadarbojas. Jautājums bija tikai par sadarbības dziļumu un izpratni, ko katram tas dod. Bija vairākas indikācijas, ka Krievija vēlas integrēties starptautiskajās normatīvajās institūcijās, ievērot starptautiskos likumus un līgumus. Piemēram, iestāšanās Pasaules Tirdzniecības organizācijā bija ļoti liels solis Krievijai, tas tai radīja izaicinājumus, jo piemērot vietējā tirgus aizsardzības mehānismus PTO ietvaros ir sarežģīti. Taču tas, kas noticis šogad, ir parādījis pilnīgi pretējo - ka Krievijas tīras reālpolitikas kategorijās var izvēlēties normas, kuras ievērot, bet ja būs normas, kas tai nav vēlamas vai izdevīgas, tā būs gatava šīs normas pārkāpt. Tas uzreiz maina izpratni par to, kas ir Krievija, un ar to citām valstīm ir jārēķinās. Tātad Krima, kas ir reģionāls konflikts, globālajā līmenī atspoguļojas izpratnes maiņā par to, kas ir Krievija.Kas tad Krievija ir? Vieglāk būtu pateikt to, kas Krievija vēlētos būt. Tendence liecina, ka tā vēlas kļūt par vienu no pasaules spēlētājiem. ASV prezidents Obama vienā no saviem paziņojumiem teica, ka Krievija ir nevis globāla, bet tikai reģionāla lielvara. Krievija jau arī vēlas būt reģionāla lielvara, bet caur šo statusu arī viens no ietekmīgiem spēlētājiem pasaulē. Krievija labi apzinās, ka vismaz tuvāko gadu laikā tā nespēs atjaunot tādu lielvaras statusu, kāds tai bija aukstā kara gados, kad tā bija viena no divām superlielvarām, jo tagad arī citi spēlētāji ir pietiekami spēcīgi — ne tikai ASV, bet arī Ķīna, Indija, daļēji Brazīlija. Tātad Krievija vēlas nostiprināt savu reģionālas lielvaras statusu un darīt to caur ietekmes sfērām. Ietekmes sfēru politika 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā dominēja, panākot vienošanos par to, kuri ir katras lielvalsts prioritārie reģioni.Vai tagad ir iespējams noteikt Krievijas interešu robežas? Krievijas skatījumā Ukraina ir tās ietekmes sfērā, tāpat varam runāt par Dienvidkaukāzu. Centrālāzijā Krievija politika ir daudz uzmanīgāka, jo tur var izraisīt Ķīnas pretreakciju. Atklāts ir jautājums par to, kā tiek traktēta Baltija. Liela daļa Latvijas iedzīvotāju ir piederīgi tā saucamajai "krievu pasaulei", vai vismaz Krievija viņus saredz kā tai piederīgus - tie ir ne tikai Krievijas pilsoņi, bet arī krievvalodīgie un tie, kuriem ir pievilcīga Krievija un tās vērtības. Tātad Baltijas valstu gadījumā situācija ir neskaidrāka.Tāda ir visas Baltijas vai tikai Latvijas situācija?Lietuvas gadījumā nav tik nozīmīgs etniskais aspekts, tur netiek spēlēts uz krievisko minoritāti kā Latvijā un Igaunijā. Lai Lietuvu diskreditētu, tiek teikts, ka tā nerespektē poļu vai baltkrievu minoritātes tiesības.Mēs esam ES un NATO, tas padara mūs nedaudz drošākus...Nedaudz vai stipri drošākus? Es teiktu - nedaudz, jo NATO visas mūsu drošības problēmas neatrisina. Tā nodrošina mums konvencionālās un kodoldrošības lietussargu. Tas ir spēcīgs atturētājs, jo vismaz mēs uzskatām, ka NATO līguma 5.pants normatīvi darbotos, un ceru, ka arī Krievija tā uzskata. Bet ir jautājums, vai NATO spēj īstenot arī praktisko pusi, proti, vai spēj ātri nodrošināt savu klātbūtni. Tiek runāts par 48 stundām, kuru laikā NATO reaģēšanas spēki varētu te ierasties, bet nesen diskusijā dzirdēju vienu bijušo militāristu izsakāmies, ka pēc viņu aprēķiniem tās būtu 15 diennaktis…Mēs nedrīkstam skatīties uz ES un NATO kā uz organizācijām, kas nu atrisinās visas mūsu problēmas, kas mums jebkad ir bijušas un parādīsies, jo daudzas problēmas un drošības izaicinājumi nāk no mūsu specifiskās vietējās situācijas, ieskaitot nepilsoņu skaitu, Krievijas masu mediju klātbūtni, tāpat arī ģeogrāfiskais izvietojums, atkarība no Krievijas tranzīta un energoresursiem un arī mūžīgās politiskās izvēles dilemmas.Krievija ar Krimas aneksiju ieguva vai zaudēja?Putins personīgi ieguva. Varam diskutēt, cik precīzas ir sabiedrības aptaujas Krievijā, bet "Krim naš" doktrīna ir kļuvusi par spēcīgu Krievijas sabiedrības elementu. Tas parāda, ka Putins ir atradis labus izskaidrojumus Krimas pārņemšanai. Krimu var uzskatīt par Putina veiksmes stāstu, bet neveiksmes seko ar Doņecku un Lugansku, aktivitātēm Ukrainas austrumu reģionos. Šeit Putins iestiga. Manuprāt, viņš bija domājis, ka tur var notikt līdzīgi kā Krimas gadījumā, ka nebūs pretošanās no Ukrainas puses. Jautājums ir, vai viņa plāns tiešām bija arī šos reģionus pievienot Krievijai vai uztaisīt par autonomām republikām Krievijas faktiskā pakļautībā, līdzīgi Dienvidosetijai. Tas, ka Kijeva spēja noreaģēt un uzsākt militāro operāciju, konfliktu paildzināja. Austrumukrainas norišu dēļ arī ir ES un ASV sankcijas un pastāvīgs rubļa vērtības kritums pēdējo mēnešu laikā. Ja Putins būtu apstājies ar Krimu, tad varbūt viņš no šā konflikta būtu izgājis kā uzvarētājs. Tālākās akcijas viņu iegāza.Vai Latvijā ir iespējams hibrīdkarš?Latvijā tas jau notiek! Vienalga, vai saucam to par hibrīdkaru vai ceturtās paaudzes karu, bet tā sagatavošanas fāzes ietver gan informatīvo fonu, gan noteiktu atbalstošu grupu veidošanu.Vai tautas vēlēta prezidenta ideja 2015.gadā izies cauri?Man ļoti pietrūkst diskusiju par tautas vēlētu prezidentu. Lielais jautājums: kāpēc ir nepieciešams kaut ko mainīt? Kas nefunkcionē? Vai prezidentam ir pārāk mazas iespējas likumdošanas procesā, vai viņam nav iespējas uzlabot likumu kvalitāti, vai viņš ir pārāk atkarīgs no partiju interesēm? Ja būtu diskusija par tiem izaicinājumiem un problēmām, ar ko saskaras prezidenta institūcija — šajā gadījumā runāju par pašu institūciju, nevis konkrētām personālijām —, tad varētu spriest, vai šīs problēmas atrisināt varētu tautas vēlēts prezidents, vai pietiktu ar grozījumiem, kas radikāli nepalielinātu prezidenta pilnvaras. Jo, ja tās tiek palielinātas, jādomā par to, kā tiek mainīta vēlēšanu sistēma. Nākamais jautājums: kāda tad izveidosies Latvijas konstitucionālā sistēma — vai vēlamies kļūt par prezidentālu republiku vai iet Lietuvas ceļu un kļūt par pusprezidentālu republiku? Visu interviju ar Māri Cepurīti lasiet 19.decembra-8. janvāra Sestdienā!**
Hibrīdkarš Latvijā jau notiek
Ar Krimas aneksiju Krievija 2014. gadā parādīja, ka ir neprognozējama, saka Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks un Stradiņa Universitātes lektors Māris Cepurītis un aicina Latviju būt gatavai šīs neprognozējamības izpausmēm arī Eiropas Savienības (ES) prezidentūras laikā.Fragments no intervijas:**Vai varam teikt, ka 2014.
Top komentāri
Skatīt visus komentārusUzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.
derdz
Latviesi paši so izraisija
ērce