Pretrunīgi vērtētais, taču nenoliedzami par izcilu vēsturisku personību uzskatāmais Fidels Kastro, bagātas lielu zemes īpašnieku jeb latifundistu ģimenes vecākā atvase, kurš jurisprudences studiju laikā Havanas Universitātē bija kļuvis par pārliecinātu kreiso ideju atbalstītāju, plaši pazīstams bija vēl labu laiku pirms kļūšanas par Kubas līderi. Pēc Fulhensio Batistas nākšanas pie varas 1952. gada 11. martā notikuša apvērsuma rezultātā spožais Havanas advokāts Kastro divas nedēļas vēlāk iesniedza tiesā prasību sākt Batistas kriminājvajāšanu par valsts konstitūcijas neievērošanu un prasības iesniegšanu pavadīja ar kaismīgu runu. Savukārt, kad tiesa prasību noraidīja, Kastro ar domubiedriem 1953. gada 26. jūlijā centās sarīkot neveiksmīgu uzbrukumu armijas Monkadas kazarmām Santjago de Kubas pilsētā. Šim solim bija dziļi simboliska jēga – nemiernieku devīze skanēja "Brīvība vai nāve!", savukārt ģenerālis Giljermo Monkada, kura vārdā nosauktas kazarmas, ir viens no Kubas neatkarības kara varoņiem.
Uzbrukums kazarmām gan beidzās ar tribunālu, kurā Kastro atkal teica kaismīgu runu, ko noslēdza ar vienu no savām slavenākajām frāzēm: "Vēsture mani attaisnos!" Ko darīs vēsture, vēl nav zināms, taču tribunāls toreiz piesprieda Kastro 15 gadu ilgu cietumsodu, no kuriem viņš ieslodzījumā gan pavadīja tikai 22 mēnešus. Ģimene parūpējās par Fidela un viņa jaunākā brāļa Raula apžēlošanu, un pie viena brīvībā tika izlaisti arī pārējie revolucionāri. Pēc tam viņi nonāca Meksikā, kur tika nodibināta 26. jūlija kustība, kā arī sākta gatavošanās ekspedīcijai uz Kubu, lai sāktu revolūciju. Šajā laikā Fidels Kastro nodemonstrēja ievērojamu organizatora talantu – vāca līdzekļus, organizēja cilvēkus, ieročus un pārējā ekipējuma iegādi utt. Meksikā kubiešiem pievienojās arī cilvēks, kura slava vēlāk brīžiem pat aizēnos paša Kastro slavu, – argentīniešu revolucionārs Ernesto Če Gevara.
Bārdaiņi Havanā
Gatavošanās karagājienam bija nedaudz komiska – pēc Kubas vēstniecības uzstājīgām prasībām revolucionārus vajāja Meksikas policija, un par viņiem daudz rakstīja Meksikas prese, tāpēc akciju grūti nosaukt par slepenu –, 1956. gada 25. novembra naktī ar jahtu Granma (kas vispār bija paredzēta 8–12 cilvēkiem) no Meksikas uz Kubu devās kopumā 82 nemiernieki. Lai arī viņus visu ceļu vajāja dažādas likstas, pēc izsēšanās Kubā nedēļu vēlāk sagaidīja iespaidīga armijas vienība, ieskaitot aviāciju, un pirmajā sadursmē krita aptuveni puse revolucionāru, bet vēl divi desmiti nonāca gūstā, nelielai vienībai Fidela vadībā tomēr izdevās nokļūt Sjerramaestras kalnos (kas tāpat ir slaveni ar savu neatkarības kara laiku partizānu kustību) un no turienes sākt sacelšanos pret Batistas režīmu.
Īpaši ir vērts uzsvērt, ka revolucionārā situācija tā laika Kubā bija vairāk nekā nobriedusi. Salas neatkarība bija drīzāk formalitāte, jo Kuba atradās gandrīz pilnīgā ASV kontrolē, valstī bija milzīga mantiskā un sociālā nevienlīdzība, pie varas esošais režīms bija caurcaurēm korumpēts un pats Batista bija vienlaikus gan personisks virknes amerikāņu politiķu, gan mafijas līderu draugs. Ar Batistas gādību Kuba bija pārvērsta par izklaides vietu bagātiem amerikāņiem, tostarp salā bija izvērstas vērienīgas azartspēļu, prostitūcijas un narkotiku industrijas.
Tāpat amerikāņiem piederēja gandrīz visi Kubas nozīmīgākie uzņēmumi, bankas, veikali, utt., tā ka saliniekiem nebija nekādu iemeslu mīlēt Batistu un amerikāņus. To arī izmantoja Fidels, kurš lauciniekiem apsolīja latifundiju sadalīšanu jeb zemes reformu, savukārt pilsētniekiem – "amerikāņu imperiālistu" padzīšanu. Šie solījumi padarīja Fidelu ārkārtīgi populāru, viņa armijā netrūka brīvprātīgo, sacelšanās strauji vērtās plašumā, un 1959. gadā viņa barbudos (bārdaiņi) gandrīz bez pretestības iesoļoja Havanā, no kuras panikā bēga amerikāņu tūristi un Batistas atbalstītāji.
Diktators vai tautas varonis
1957. gadā Sjerramaestras kalnos laikrakstam The New York Times sniegtā intervijā Fidels apgalvoja, ka netīko pēc varas un pēc revolūcijas uzvaras un diktatora gāšanas vēlas atgriezties pie advokāta darbības, tomēr dzīvē viss notika pretēji. Pēc Batistas gāšanas Kubas opozicionāri kopējiem spēkiem izveidoja valdību, kurā Fidelam tika atvēlēta aizsardzības ministra vieta. Tomēr jau pusotru mēnesi vēlāk Fidels panāca premjerministra Miro Kardonas atkāpšanos un pats iesēdās premjera krēslā. Pēc Fidela atbalstītāju domām, šādi viņš rīkojies tāpēc, ka jaunā Kubas valdība nesteidzās nedz ar zemes reformu, nedz amerikāņu klātbūtnes salā samazināšanu un, visticamāk, vispār negrasījās darīt nedz vienu, nedz otru. Tāpat Fidels un viņa revolucionāri tikuši uzskatīti par tādiem, kuri savu darbu ir padarījuši un tagad var iet. Tas viss kopā pamatīgi nokaitinājis Kubas revolūcijas vadoni. Fidela politiskie pretinieki savukārt uzsver viņa ambīcijas, kuras kaismīgais revolucionārs realizējis, kļūstot par salas diktatoru, turklāt uz gariem 47 gadiem.
Visu rakstu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!