Mans dēls Juris teica, ka viņš mani ieliks ledusskapī un vēl kādu pusgadu paturēs, jo mana pensija ir lielāka nekā jebkuram no viņiem, – tā man 2015. gadā dzīves galīguma faktu komentēja Džemma Skulme, kad viņu intervēju SestDienai apaļā jubilejā, šādi apliecinādama, ka arī 90 gadu vecumā viņa nav zaudējusi nekā ne no sava prāta asuma, ne humora izjūtas.
Džemmas Skulmes aiziešana Latvijas sabiedrībai pirmām kārtām nozīmē pēdējās dzīvās saiknes pārtrūkšanu ar Latvijas brīvvalsts laika mākslas pasauli, kurā Skulmju dzimtai ir bijusi īpaša vieta, un latviešu modernās mākslas aizsākumiem vispār.
Lai gan Džemma nodzīvoja apskaužami garu (94 gadi) un bagātu mūžu un par viņu ir sarakstītas daudzas grāmatas, kurās gleznotāja pietiekami atklāti ir stāstījusi gan par sevi, gan laiku, kurā viņai bija lemts dzīvot, darboties mākslā un arī mākslas dzīves organizēšanā, cenšoties gan ar rīcību, gan savu tēlu saglabāt latviešu pašapziņas pārmantojamību, cik vien tas legāli bija iespējams padomju okupācijas apstākļos (šī pārmantojamība ir viena no galvenajām tēmām daudzās viņas tālaika gleznās), tomēr apziņa, ka vairs nevarēs pajautāt ''kā īsti bija'' cilvēkam, kurš to pieredzējis savām acīm, uzaudzis tajā vidē un turklāt ir bijis spējīgs vērtēt un arī mainīties vērtējumos līdz pat sirmam vecumam (tātad savā garā vecs nepaliekot, kas reti kuram ilgdzīvotājam izdodas), – šī apziņa atstāj pēkšņa tukšuma sajūtu. Tā tas ir vienmēr reizēs, kad aiziet kāds tev vai sabiedrībai tuvs un svarīgs cilvēks. Džemmas gadījumā tas turklāt ir tādas atvērtas personības zaudējums, kura nešķiroja cilvēkus pēc svarīguma. Mākslas pētniekiem un žurnālistiem nebija problēmu tikt viņai klāt, tāpēc nepazudīs sajūta, ka vajadzēja izvaicāt vēl vairāk, vēl to, to un to... Laikmetā, kurā cilvēks atkal varēja teikt, ko domā, Skulme nodzīvoja turpat 30 gadu. Perestroikas sākumā, 1985. gadā, viņai bija jau sešdesmit, un atmodas laikā viņas rīcība dažos gadījumos robežojās ar tāda cilvēka drosmi, kurš apzinās dzīvojis diezgan ilgi, lai viņam vairs nebūtu ko zaudēt.
Princese Ilzīte
Ar Džemmu Skulmi aiziet vesels laikmets, saka gleznotājs Valsts kultūrkapitāla fonda direktors Edgars Vērpe: ''Saikni ar Latvijas modernās mākslas aizsākumiem, Rīgas grupu, kurā bija viņas vecāki un kuru viņa vēl pati uz savas ādas bija jutusi, Džemma reprezentēja līdz mūža galam.''
Mana pirmā sastapšanās ar Džemmas Skulmes mākslu bija neapzināta, jo mazi bērni bilžu grāmatu autoriem parasti uzmanību nepievērš, toties pašas bildes izjūt tik personiski, kā vēlāk vairs nav iespējams. Viena no šādām grāmatām, kuras ilustrācijas mani iespaidoja, kad vēl laikam nepazinu visus burtus, bija 1960. gadā iznākusī Kārļa Skalbes pasaka Kaķīša dzirnavas. Tā pati māksliniece daudz ko 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā zīmēja arī bērnu žurnālā Zīlīte – tā bija Džemma Skulme.
Arī dzejniecei Inesei Zanderei ir līdzīgas atmiņas: ''Skalbes Kaķīša dzirnavas ar Džemmas Skulmes un Ojāra Ābola ilustrācijām iznāca 1960. gadā, kad man bija divi gadi. Un tieši šī gleznieciskā, bagātā grāmata man uz visu mūžu ir kļuvusi par skaistas bērnu grāmatas ideālu, kuru var apbrīnot, pēc kura var tiekties un visu tam pielīdzināt. Man tagad grāmatas nav priekšā uz galda, bet es to vienmēr skaidri redzu, visās niansēs. Kaķīša baltumam tur ir tāds iedzeltens, lauciniecisks nātnu drānu uzvalks, dzirnavu gaisā jūt miltu puteklīšus, rozā purniņus krējumpagraba logā piedodoši piesedz dadžu lapas nosvērtais pelēkzaļais tonis. Sarkanas govis uzdveš virsū karstumu un bailes, priežu stumbriem ir violetas ēnas, ziemas vakars ar pili tālumā tumši zils kā sapnis, kurā var aizsapņoties līdz nāvei, katrā lielceļa pagriezienā, pļavas gabaliņā, sarkanu ķieģeļu lodziņā tur ir viss, ko mēs bez vārdiem sajūtam kā Latvijas skaistumu. Princese Ilzīte mirdz cauri skumjām ar savām zaļajām acīm un ugunīgi rudiem matiem, un ķēniņa zāle atspīd zaļā zeltā.
Es zinu, ka Džemma nekā īpaši nevērtēja savas bērnu grāmatu ilustrācijas, tas nebija viņai svarīgākais žanrs, bet to jau arī nevajag izdalīt no visas viņas mākslas.
Žēl tikai, ka nebija saglabājušies oriģināli, tāpēc divtūkstošo gadu pārspiedumi vairs nedod to gleznieciskuma, dziļuma un krāsu maiguma sajūtu, papīrs cieti spīd. Tieši no šīs grāmatas es esmu sapratusi, kādu bagātību bērnā var atstāt tas, ko viņš neanalizē, nesaprot, bet spēj sajust, nojaust un paturēt sevī.''
Lai gan tieši ilustrācijās Džemma Skulme guva pirmo atzinību, Laimai Slavai viņa par šo savas daiļrades 50. gadu vidus posmu izteikusies bez īpaša gandarījuma: ''Tās ilustrācijas pat tika prēmētas. Veidotas tādā skulmiskā stilā, noteikti tēva ietekme varēja būt. Un varēšanu zīmēt un gleznot īstenībā ar ilustrācijām biju kaut kā nostiprinājusi. Bet ilustrācijas es vairs nevarēju veselības dēļ taisīt – izslimoju dzelteno kaiti. Tad es pilnīgi šo sīko knibiInāšanos atmetu, lai gan ar ilustrācijām varēja ļoti labi nopelnīt – ar pirmajām ilustrācijām Atraitnes dēlam un Uz saulaino tāli es nopelnīju Dimiteram moskviču.'' Ar ilustrācijām esot savā ziņā arī Mežaparka māja uzcelta, kurā Skulme ar Ojāru Ābolu sāka dzīvot 1961. gadā.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 15.-21.novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Georgs
bet
PP