Jel palīdzi man lielam – lielam kļūt,
Kaut drusciņ vēl ar’ diženam.
Pesimismu nedaudz slāpē –
Lai tik daudzveidīgs tas nav.
Jel nedzirdami saki, pavisam klusi,
Lai tavi vārdi bez aizsprieduma skan –
Nevar divi būt, kā es,
Tik viens – vakar, šodien, rīt.
/Vilhelms Mihailovskis 1966. g. jūnijs/
Puisis no Konstantinovkas
Kā lasām Vilhelma Mihailovska dzejā – iesākumā bija jauna censoņa sapņi un Dullā Daukas dziņa. Un tur pirms pusgadsimta paustās vēlmes dāsni piepildījās. Vilhelms Mihailovskis patiesi kļuva gan sasniegumos liels, gan savā garā dižens. Dieva dots talants fotomākslā un dzīves viedumā. Nu arī Dieva atpakaļ ņemts Cilvēks, kuru jau tā bijām raduši pastāvīgi redzēt Latvijas koptākajā kultūrainavā.
Tomēr atcerēsimies, ka reiz viņš mums bija tikai svešs tālumnieks. Vilhelms Mihailovskis dzimis 1942. gadā Ukrainas mazpilsētiņā Konstantinovkā jeb, kā ukrainiski tas skan, Kostjantiņivkā, kas atrodas vien kādus 50 km no tagadējās ziņās daudz biežāk dzirdētās Doņeckas. Tā tagad izsludināta par Krievijas balstīto separātistu "tautas republikas" galvaspilsētu. Savukārt netālā Kostjantiņivka nonākusi piefrontes zonā. Pilsētiņu jau 2014. gadā atkaroja no Novorossijas piekritējiem, un tagad tā atrodas pilnīgā un likumīgā Ukrainas pārvaldībā. Bet šis piestāsts tikai norāda uz še mītošo nemiera gēnu, kas daudz agrāk skāris arī jaundzimušo Vilhelmu Mihailovski. Dienasgaismu viņš ieraudzīja poļa Eduarda Mihailovska un krievietes Iraidas Bobrovas ģimenē akurāt, kad tur kādus pāris gadus valdīja Trešā reiha "zilipelēkie". Taču Otrā pasaules kara sakultie cunami viļņi brāzās šai vietai pāri – šurpu turpu –, un jau 1943. gada rudenī Sarkanā armija pamatīgi un galīgi parūpējās, lai Vilhelms Mihailovskis tomēr beidzot kļūtu par kārtīgu PSRS pilsoni.
Vilhelma agrā jaunībā pilnīgi nekas neliecināja kaut ko par jebkad gaidāmu mākslinieciski radošu nākotni, pat vietējā čigāniete viņam diez vai izzīlētu kādus plašā pasaulē daudzinātus dzīves triumfus. Toties visai droši viņš varēja kļūt,
piemēram, par brašu armijnieku. Katrā ziņā 1965. gadā Vilhelms vēl bija dziļi iespaidots par savu sīko ieguldījumu raķešu karaspēka dienestā. To vainagoja pērkondimdoša ballistiskās raķetes 8K63-Y testa palaišana Kapustinjaras poligonā, kas joprojām atrodas Astrahaņas apgabalā Krievijā. Tā turklāt bija arī jau ilgstoši piebumbota atomieroču izmēģināšanas vieta. Pie kodolgalviņām Vilhelmu gan nelaida klāt, un viņš atgriezās civilajos šaubu un meklējumu ceļos.
Stiklainais ceļš uz Rīgu
Ņemot vērā, ka dzimtā Kostjantiņivka pie viena bija arī Ukrainas PSR galvenais stikla rūpniecības centrs, Vilhelmu teju vai liktenis virzīja uz šīs industrijas speca lomu. Tālab jauneklis nu studēja vietējā tehniskajā augstskolā. Un tieši tālab arī nonāca Rīgā, kur pēc sadales norīkojuma strādāja fabrikā Latvijas stikls. Šāda svaigi skolotu kadru valstiski organizēta izkārtošana pa darbavietām tolaik piederēja pie krietnas sociālistiskās kārtības. Acīmredzot tika arī sagaidīts, ka jaunais speciālists dāsni papildinās savas zināšanas advancētajā Pribalķikā un, Rietumu gudrības sasmēlies, atgriezīsies dzimtajā krajā.
Visu rakstu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!