Mūzikai un teātrim piemīt fantāzijas spēks, lai gan to rada pavisam reāli cilvēki. Mākslas dzīve nav piezemēta, un ikviens tajā meklē ticību ideālam. Par spīti sajūtai, ka vienkārši jādzīvo nost.
Inārai Sluckai piemīt silts starojums, viņa prot skatīties tieši cilvēkam acīs, bet intervijas aktrisei sniegt ļoti nepatīk, tāpat kā fotografēties un vērot sevi spogulī.
Fragments no intervijas
Operas libretu veidojuši astoņi autori, ieskaitot komponistu Džakomo Pučīni. Vai jūtat to, ka tur ir dažādi rokraksti? Kā jūs ar tiem tiekat galā?
Pučīni operas libreta stāstu veido viena laika nogriežņa ainas no iepazīšanās skata līdz tuksnesim. Tās ir savā starpā absolūti nesaistītas vides, bet vienota stāsta iespaidu rada scenogrāfija, telpa. Savu artavu Manonas Lesko stāstā esmu ielikusi arī es, ieviešot tajā jaunu, nebijušu tēlu.
Vai Manona Lesko ir mūžīgais sižets?
Attiecības starp vīrieti un sievieti — jā, tā ir mūžīga tēma.
Operā ieskanas arī šodienai raksturīga līnija, respektīvi, patērētāju sabiedrības un radošas personas vērtību pretnostatījums. Vai šim konfliktam redzat atrisinājumu?
Arī materiāli nodrošinātajiem var būt augsti ideāli. Tā ir mūžīga tēma, līdzīgi kā vīrieša un sievietes attiecības.
Te nekāda atrisinājuma bez drāmas nevar būt.
Nē, kāpēc?! Ne vienmēr tas beidzas tik traģiski kā Manonas Lesko gadījumā (nāve blakus mīļotajam trūkumā — R.K.). Ir arī cita, pilnīgi pretēja iespēja, kad cilvēks dzīvē gūst stabilitāti un tā viņam ir svarīga.
Kad jūs pirmoreiz sapratāt, ka dzīvē būs jāizvēlas, un kam sekojāt?
Apjausma par to nāca, tikko sāku lasīt literatūru. Pēc tam... Mums taču visapkārt ir zināmi piemēri.
Ko jūs esat izvēlējusies?
To, ko dzīve man piedāvā.
Esat tā mētājusies?
Jā, es kā kauliņš pamētājos (iesmejas).
Personības veidošanās ceļā taču ir ļoti būtiski apzināties, ka mīlestība un nodrošināta dzīve nav viens un tas pats, vai ne?
Esmu pret baltu un melnu, manī šādi izkāpinājumi rada pretestību. Dzīvē tā nav, vienīgi mākslas darbos, tostarp operās, kur sižetu reizēm veido pasaku motīvi. Pieļauju, ka dzīvē iespējams arī zelta vidusceļš, un nedomāju, ka visas radošas personības ir nabagi bez naudas, tā teikt būtu vienkārši apvainojoši. Savukārt visus pārtikušos nodēvēt par patērētāju sabiedrību tikai tāpēc, ka viņi ir materiāli nodrošināti... Tam es pilnīgi nepiekrītu! Manā interpretācijā Geronts (Geronts di Ravuārs operā ir valsts nodokļu iekasētājs, kura bagātībā uz mirkli aizmirstas Manona Lesko) nav vecs, neķītrs izvirtulis, kuram vajadzīgas tikai jaunas sievietes.
Visu interviju ar Ināru Slucku lasiet žurnāla Sestdiena 20. – 26. februāra numurā