Agnese stāsta: "Vislielākais prieks ir par gaidāmo koncertu Liepājas teātrī, jo tas, salīdzinot ar dziedāšanu kādā klubiņā, sniedz cita veida gandarījumu. Vispār šī tūre ir īpaša ar to, ka pirmoreiz Triānas parks būs tik mierīgs un akustisks. Mūsu skanējumam pievienosies čells un klavieres, kas sniegs jaunas noskaņas. Manuprāt, tas būs liels pārsteigums, īpaši cilvēkiem, kuri mūs dzirdējuši lielajos festivālos, piemēram, Positivus. Var pat sacīt, ka šajā tūrē būs jauna programma, lai gan uz jau iespēlētā materiāla bāzes, jo — līdzko tu kaut ko nedaudz savā izpildījuma manierē pamaini, rodas nebijuši iespaidi."
Fragments no intervijas:
Kādus nospiedumus tevī atstājusi sadarbība ar Raimondu Paulu?
Nenoliedzami tas bija augstākais punkts manā līdzšinējā darbībā. Patiesībā kā māksliniecei man tagad atvērusies kāda jauna čakra. Pēc Paula izjūtu sevi pavisam citādi: esmu sapratusi, ka varu no sevis izdabūt ārā daudz vairāk. Uzstāšanās kopā ar Paulu nav vienkāršs koncerts. Es tajā sajūtu īpašu teatrālu nervu, kas līdzinās melodramatismam vai pat traģēdijai. Paula dziesmām vajadzīgs savs tēls, piemēram, izdziedot Vizmas Belševicas un Dainas Avotiņas dzeju, jutos melna kā sava veida Pīķa dāma. Ļoti nevēlējos pārspīlēt ar krāsām, lai gan pati esmu radusi sevi redzēt avangardā. Kad izlasu kārtējo sevis salīdzinājumu ar Lady Gagu vai Kimu Kardašjanu, esmu vīlusies. Katrā ziņā tiecos pēc tā, lai katrs manis veidotais tēls būtu raksturā, jo dziesma ar to tikai iegūst.
Daudzo skatuves tēlu maiņa vedina domāt, ka esi identitātes meklējumos...
Jāatgriežas pie televīzijas šova Izklausies redzēts, kas man lika aptvert, ka pa lielam esmu nekas. Ja man jāizvēlas, būt krūzītei ar tēju vai kafiju, vislabāk to nepieņemšu, bet palikšu tukšs trauciņš. Gribu visu laiku būt tukša bļoda, kurā var liet iekšā zupu vai krēmu atkarībā no situācijas. Nejūtos tipisks standarta cilvēks. Dažreiz spogulī skatos un neredzu sevi, tikai, kad grimētāja uzlikusi vajadzīgo meikapu, saprotu: "O, beidzot ieradusies Agnese Rakovska!" Kur tad es biju pirms tam? Bez skatuviskās pārvērtības nav nekādas rezonanses. Pati sevī jūtos vairāk kā gars, nevis miesa. Man ķermeniskais nekad nav bijis nozīmīgs. Mēs visi esam mirstoša gaļa, kas pazudīs nebūtībā.
Esi smags vai viegls cilvēks?
Esmu sarežģīts un pretīgs cilvēks, ar mani būt ir briesmīgi. Es, piemēram, redzu, kā ar mani jūtas grupas biedri. Ļoti piedomāju, lai saskarē būtu patīkama. Puiši parasti man saka: "Ja tu būtu džeks, jau sen dabūtu par muti." Laikam piederu pie tiem cilvēkiem, kuri vienkārši uzprasās. Tas nav gluži lecīgums, drīzāk prasīgums. Gribu darīt tā un ne citādi, galu galā jūtu tiesības arī no citiem kaut ko pieprasīt. Ja cilvēks velk laiku un maļ vienu un to pašu, tas mani tracina. Tajā pašā laikā saprotu, ka manī nav nekā perfekta, tādēļ par perfekcionisti mani nevar saukt. Esmu sapratusi, ka ideāls nav iespējams, pretējā gadījumā vienmēr un visur izskatītos kā no žurnāla vāka. Manā plānotājā viss sadalīts pa stundām, cenšos izdarīt maksimāli, ko vien varu, un nestrostēju sevi, ja kaut kas nesanāk.
Smagumu sevī izjūtu ikreiz, kad esmu nonākusi līdz kādam mērķim un domāju, ka tagad beidzot būšu laimīga, viss būs kārtībā, taču patiesībā situācija pieprasa jaunu kvalitāti: darba ir vairāk, it kā apgrozu vairāk enerģijas un naudas, tomēr nebraukāju bentlijā... Dzīve lielā mērā ir laimes spēle, un man bail, ka savu lielo cerību kārti uzlikšu uz tukšu lozi.
Ļauj sev viegli iemīlēties vai gaidi un taupi sevi lielām, stiprām jūtām?
Patiesībā man ir ļoti gūti iemīlēties. Ir atsevišķi, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi gadījumi, bet tās lielās jūtas dzīvē vēl neesmu piedzīvojusi. Bijušas tikai aizraušanās. Dažreiz apskaužu meitenes, kurām katru mēnesi ir savs pielūdzējs. Es tā nevaru. Tas īstais atnāks pats, tu nevari viņu pasaukt. Ideālais scenārijs ir tāds, ka sastopu to īsto un kļūstu par māti. Gribas kā pasakā — princi baltā zirgā. Protams, pastāv kāds X faktors, kas liek vīrietī iemīlēties, bet ar visu to man ir ļoti svarīgi, kas viņš ir, ar ko nodarbojas. Ja vīrietis ir naktstauriņš, kurš lido uz gaismu... Ir tādi sajūsmas pilni, kuri lidinās, tad atduras pret lampu un nokrīt kā pamuļķi. Man jāzina, kāda ir vīrieša profesija, kā viņš pelna naudu. Tā nav merkantila prasība, jo vīrietim šis jautājums ir esenciāli svarīgs — viņš taču šajā pasaulē ir materiālais sagādnieks! Uzskatu par svarīgām vecās pasaules vērtības, džentlmeņu un lēdiju attiecības. Sievietes, kuras sūdzas, ka nevar atrast vīrieti, pašas pie tā ir vainīgas. Arī es. Mani interesē vīrietis, kurš pats ar sevi ir aizrāvies, nezvana piecas reizes stundā un nejautā, kur es esmu. Greizsirdība būtu jāizslēdz no dzīves — tā ir slimība, mazvērtības komplekss. Cilvēku ar varu nevar noturēt. Ja vīrietis ir gājējs, lai iet! Nevajag krampēties otrā.
Visu interviju ar Agnesi Rakovsku lasiet žurnāla Sestdiena 13.novembra numurā!