Šodien ar koncertu Krimuldas evaņģēliski luteriskajā baznīcā jaunu koncertprogrammu Aiz... Mūzika vēlā vakarā piecās Latvijas skaistākajās baznīcās uzsāk komponists Jānis Lūsēns (tūre noslēgsies 8. septembrī Svētā Pētera baznīcā Rīgā). Lūsēns pats šajos koncertos spēlēs "čukstu klavieres" – Dāvida Kļaviņa būvēto instrumentu Una Corda. Apskaņošanas, proti, mikrofonu un tumbu nebūs.
Pagājušajos Ziemassvētkos Jānis Lūsēns intervijā KDi (22. decembra numurs – red.) sacēla mērenu vētru ar paziņojumu, ka boikotēs "Latvijas simtgades svinēšanu par 60 miljoniem", jo šāda naudas tērēšana sabiedrību nevis vienos, bet šķels, tā vietā rosinādams māksliniekus uzstāties par velti visdažādākajās Latvijas vietās. Cilvēku atsaucība izrādījās lielāka, nekā Lūsēns bija gaidījis. Jāteic, mūsu sarunas laikā komponists, kuru joprojām atceras kā leģendāro Zodiaka vadītāju, manī sacēla ne mazāku vētru ar paziņojumu, ko viņš domā par padomju laika latviešu rokmūziku...
Fragments no intervijas:
Kāds dzīves posms tev tagad ir? Raksti mūziku, baudi dzīvi vai staigā pa dakteriem?
Dažai aktrisei dzīves posmi mainās ik pa nedēļai... Ko es tagad daru? Šis gads man sākās ar to, ka biju nolicis malā visus pasūtījumus un dziesmu rakstīšanu un pievērsies vairāk klavieru spēlēšanai un pašrelaksācijai mūzikā. Tad man kādi ierosina, ka to vajag rādīt arī citiem cilvēkiem. Bet, lai to darītu, ir vajadzīgs savs instruments. Pianisti klavieres jau parasti nevadā līdzi, uz vietas vienmēr ir kāds Yamaha vai Steinway, vai kas cits. Tad pavisam nejaušā kārtā Youtube uzdūros vācu pianistam Nilsam Frāmam un ieraudzīju, ka viņš spēlē uz mazām foršām piecoktāvu klavierītēm. Tieši tādas es sev biju nosapņojis! Izrādās, tāds optimāls pārnēsājams variants eksistē, un vēl izrādījās, ka šo klavieru autors ir latvietis Dāvids Kļaviņš (interviju ar Kļaviņu lasiet SestDienas 2. jūnija numurā – red.), kurš savulaik uztaisījis pasaulē lielākās vertikālās klavieres. Sazinājos, noskaidroju, ka pusgads jāgaida un ka tās klavierītes arī maksā diezgan labi, bet es biju nobriedis ņemties ar instrumentālo mūziku. Teicu, ka man augustā ir viens projekts un nav instrumenta, īsti nezinu, kā būs. Pēc pusstundas man atzvanīja un teica, ka taisni viens instruments ir, kāds viņu bija pasūtījis un tad finansiālu apsvērumu dēļ atteicies.
Tā es pie tā instrumenta tiku un tagad ar to kaifoju. Klavieres tās īsti nav, kaut kas starp klavierēm, arfu, klavihordu... Dīvains, bet fantāziju ārkārtīgi rosinošs instruments.
Tu to spēlē pirmo reizi?
Pirmoreiz to spēlēju, kad biju aizbraucis uz Ungāriju pie Dāvida Kļaviņa instrumentu skatīties. Kļaviņš ir interesants vīrs, Latvijā dabūjis arī pasēdēt cietumā it kā par finanšu mahinācijām... Šogad laiku atlicinu tam, lai novestu līdz gatavai formai gadu desmitos sakrājušos motīviņus. Tas, kas tagad augustā notiks, būs starpposms starp koncertu un ļaušanos mirklīgām sajūtu transkripcijām uz klavierēm mūzikā – bez noteiktas formas, bez attīstības... To nevar izstāstīt, tas ir jāparāda. Es vēl pats domāju, kas tas ir, bet ziepes sākas tad, kad tu sāc domāt, konstruēt: "Tā, tagad ir sākums, tad starpposms, un tad jāpabeidz..." – jo tad ieslēdzas rutīna, un tas nav forši. Gribas tikt no tā vaļā.
Gribi mūzikā atmest to, ko zini?
Nezinu, vai baigi kaut ko zinu. Tā nav apzināta atmešana, drīzāk pašārstēšanās caur mūziku. Mums, Eiropas cilvēkiem, trūkst šīs lietas, kas ir jebkuram indietim, kurš paspēlē savu cītaru, vai turkam, kur katrs otrais prot kaut ko spēlēt. Mums nav šīs dzīvās pārmantojamības. Vai mums vairs ir mājas muzicēšanas tradīcija?
Kāpēc tad tā ir pazudusi?
Domāju, ka eiropieši ir vieglāk manipulējami. Nāk vietā lielie masu pasākumi, kur tev pasaka, kur jāiet. Par velti taču viss ir, ej un kaifo. Paskaties, cik pilsētu svētku ir Latvijā, un katrā ir skatuves, mākslinieki skrien no vienas vietas uz otru kā sadeguši. Man arī ar Zodiaku palaimējās pāris reižu uzspēlēt.
Tad jau viss labi.
Paradoksāli ir tas, ka nodokļus savāc un pretī kultūru dod par velti. Tas nozīmē, ka tev atņem izvēles iespējas – nauda tev nepaliek, nevari pats kaut ko meklēt, tev dod par velti.
Man liekas, to pasākumu notiek tik daudz, ka izvēle nav viegla lieta. Viens Liepājā, otrs tajā pašā laikā otrā Latvijas malā, un abos virzienos brauc nepārtraukta automašīnu straume.
Redzi, tie bezmaksas masu pasākumi, kuri ir ļoti dārgi un tiek apmaksāti no nodokļu maksātāju naudas, atņem cilvēkam vēlmi kaut ko citu meklēt. "Ai, tur jāpērk biļete, labāk aiziešu uz pilsētas svētkiem, tur jau arī spēlē..."
Pasākumu skaits arī ir tik liels, ka nevar saprast, kur viens festivāls beidzas, kur otrs sākas.
Un visi meklē nišu. No vienas puses, tas ir labi. Kādā brīdī viss izkristalizēsies un atbirs tie, kas cilvēkiem nav interesanti. Bet kopumā masu pasākumi ir nācijas debilizācija.
Ja uz vēlēšanām ietu tik cītīgi kā uz festivāliem... Tu ej vēlēt?
Eju.
Ar vēlēšanu rezultātiem esi apmierināts?
Pēc tā jandāliņa, kas cēlās pēc manas intervijas Inesei Lūsiņai, sapratu, ka nodarbošos ar mūziku...
Tajā intervijā tu rosināji atteikties no Latvijas simtgadei paredzēto 60 miljonu apgūšanas un māksliniekiem vienoties, ka simtgadē uzstāsies par velti. "Visi – no solistiem līdz orķestriem. Un nevis lielajos masu pasākumos Rīgā, bet visattālākajos ciemos Latgalē. Piemēram, Mežvidu kultūras namā."
Nodarbošos ar mūziku un nekādu opozīciju neveidošu. Jo, kā teica Viesturs Kairišs intervijā 1:1, mūsu valstī viss ir sakārtots. Bet par to es negribu runāt.
Visu interviju lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!