Cik cieta mākslā bija 70. gadu cenzūra?
Atceros, Kurts Fridrihsons ļoti gribēja izstādi Mākslas muzeja Baltajā zālē. Atnāca pie direktores Ināras Ņefedovas, bet viņa skaidroja, ka nekādi nevarot, jo Baltajā zālē izstādes rīko tikai Tautas māksliniekiem vai Nopelniem bagātajiem māksliniekiem: "Vai arī tad, ja esi miris." Tad Fridrihsons dziļi ievilka elpu un teica: "Tad man atliek tikai nomirt." Viņam ar viņa pagātni uz LPSR Tautas mākslinieka statusu nebija nekādu cerību.
Atceros arī, kā mākslinieki nesa darbus izstādēm. Piemēram, 70.–80. gados Valsts mākslas muzejs nekad nepirka Georga Šēnberga darbus. Elitārākā maksātāja bija Kultūras ministrija, pēc tam nāca Mākslinieku savienība, un tur iepirkšanas komisijā bija Ojārs Ābols, Lidija Auza, Boriss Bērziņš, viņi izvēlējās labus darbus.
Tie dokumenti gāja caur mums muzejā, un tad reizēm bija jābrīnās, kāpēc Valsts mākslas muzejs nenopērk labākos darbus. Te žūrijā bija arī gleznotājs Eduards Kalniņš, viņš bija ļoti kritiski noskaņots pret modernisma virzieniem. Kultūras ministrija bija arī vairāk ideoloģijas ietekmēta, lai gan labu mākslu jau nenīdēja.
Daudz kas bija atkarīgs arī no tā, kas bija pie vadības katrā Mākslinieku savienības sekcijā. Piemēram, plakātistu sekcijā gaisotne bija brīvāka, jo tur varēja iestāties mākslinieki ar dažādu profesionālās izglītības pieredzi, savukārt glezniecības vai tēlniecības sekcijā uzņēma tikai ar atbilstošu izglītību, vienmēr ar aizdomām skatījās uz grafiķi vai tekstilmākslinieku, kas sācis gleznot. Mākslinieku savienības vadība, Džemma Skulme, pirms viņas Edgars Iltners, centās to līdzsvarot, taču daudz kas ir atkarīgs ne tikai no ideoloģiskā rāmja, bet arī no konkrētām personībām. Plakātistu sekcijas vadītājs Gunārs Kirke bija cilvēks, kurš nebaidījās no konkurences, turpretī tēlniecības sekcijā valdīja skaudība un cīņa par lielajiem līgumiem, piemēram, Ļeņinu taisīšanu visām Latvijas pilsētām. Plakātistos visiem pietika vietas zem saules.
70. gadu beigās atmosfēra Mākslinieku savienībā bija diezgan brīva, tad vairs nenotika tādas lietas kā 60. gados, piemēram, Jāņa Pauļuka un daža cita izslēgšana no Mākslinieku savienības.
Eduards Kalniņš pret modernismu esot cīnījies vēl 80. gados.
1987. gadā biju komjaunatnes jubilejai veltītās jauno mākslinieku izstādes "komisārs" no Mākslas muzeja puses, tolaik tādu vārdu kā kurators vēl nelietoja. Darbu pieņemšanas komisijā bija arī Eduards Kalniņš, viņam ļoti nepatika Aija Zariņa: "Tā taču nevar gleznot! Tā kā bērns! Kas tās par figūrām, tikai silueti!" Viņas darbu noraidīja, un tad citi jaunie mākslinieki paziņoja: ja izstādē nepiedalīsies Aija Zariņa, viņi izņems savus darbus.
Vakarā pie manis uz izstāžu zāli Latvija atskrēja atbildīgais pārstāvis no Kultūras ministrijas Vizuālās mākslas nodaļas un teica: "Tu zaudēsi darbu, ja izdosi viņiem viņu darbus!" Atbildēju, ka man ir dokumenti par darbu pieņemšanu un, ja mākslinieki pieprasa, es nevaru nedot, tie ir viņu darbi. Tad teica, ka es zāģējot zaru, uz kura pati sēžot, tomēr beigās Aijas Zariņas darbs bija izstādē.
Tie arī bija pēdējie ideoloģijas šļupsti. Bet, starp citu, cenzūra pastāv arī mūsdienās, tikai apslēptākā formā. Varbūt cenzors sēž iekšā katrā no mums. Tas parādās domāšanā. Nu, kaut vai vakardienas ziņa par 30 tūkstošiem Līvu atbalstam.
Vai valstij vispār būtu jāatbalsta kultūra?
Valstij jābūt pārdomātai kultūrpolitikai, nevis kampaņām. Ilgtermiņa kultūrpolitikas mums aizvien nav. Laikam paši esam iešāvuši sev kājā. Esam vienīgā Baltijas valsts bez laikmetīgās mākslas muzeja. Tas, ko tagad būvēs Jaunajā Hanzā, Laikmetīgās mākslas muzejs, ir privāts ABLV Bank un Teterevu fonda projekts. Labi, protams, jo vairāk, jo labāk. Lai izveidotos virsotne, katlam ir jāvārās, kā tas Latvijā ir ar teātriem, ir daudz mazu, neatkarīgu teātru.
Kā tev patīk atjaunotais Nacionālais mākslas muzejs?
Tā kā šī ir mana pirmā apzinīgā darba vieta pēc vidusskolas beigšanas un es tai jūtos piederīga, man ir ļoti liels lepnums par to, kāda šī māja tagad ir un ka tajā valda liela rosība, vienmēr ir daudz skolēnu. Var redzēt, ka bērnus un skolēnus interesē mūsu piedāvātās izglītības programmas, turklāt tās viņiem pasniedz ieinteresēti un atraisīti cilvēki, nevis dusmīgas tantes kā senāk. Tādam ir jābūt muzejam. Protams, kaut kas ir izdevies labāk, kaut kas mazāk.
Kas ir izdevies mazāk?
Publiskā daļa, kas domāta apmeklētājiem, ir laba, tikai ar dažiem mīnusiem, piemēram, šodien visu laiku bija rinda garderobē. Par dienesta telpām arhitekts nav padomājis, tās ir sarežģītas. Protams, muzeja atrašanās vieta un vecā daļa nozīmēja arī to, ka pārbūvējot kaut kas būs jāupurē. Upurēts ir uz darbinieku rēķina. Kvadrātmetru ir tik, cik cilvēkam pienākas, bet telpa ir ļoti saspiesta. Kad strādāju Jaunajos trīs brāļos ar Andrejsalas projektu, Rema Kolhāsa projektētajā Laikmetīgās mākslas muzejā bija paredzētas pareizas proporcijas starp muzeja redzamo un neredzamo daļu. Šeit šīs proporcijas nav ideālas, neredzamā daļa ir par mazu.
Vēl viens mīnuss – izstāžu iekārtošana jaunajā, brīnišķīgajā zālē, kurā tagad ir Jura Dimitera izstāde, tehniski ir dārga. Valsts vai ministrija nav rēķinājusies ar to, ka muzeja apjoms kļuvis lielāks, savukārt apkalpojošais personāls ne. Kvalitāte un ambīcijas aug, aktivitāšu ziņā esam jau Eiropas muzeju līmenī. Tomēr tehniski to ir grūti nodrošināt. Cik ilgi varēs turēties uz cilvēku entuziasma?
Vēl viens mīnuss – kafejnīca ir par dārgu muzeja apmeklētāju lielākajai daļai, skolēniem un pensionāriem.
Tik un tā Rīgai un Latvijai atjaunotais muzejs ir liels izrāviens. Bet ar vienu muzeju nepietiek! Vēl daudz muzeju vajag. Mums nav arhitektūras muzeja...
Kā nu nav? Ir.
Tas nav muzejs. Starp citu, tieši tagad, veidojot 70. gadu izstādi, vēlreiz sajutu, ka mūsu muzeju krājumos ir ļoti daudz neizmantotu iespēju. Arī lietišķi dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Kad to 1989. gadā atklāja, tas bija notikums, ļoti moderns, poļu restauratoru atjaunots. Vieta skaista – bet daudz par mazu.
Latvijai trūkst muzeju. Tā kā paralēli darbam muzejā strādāju par lektori Mākslas akadēmijā, zinu, ka nākas stāstīt arī par lietām, kuras nevar apskatīt. Šajā muzejā tas robs ir mazliet aizpildīts, jo var redzēt latviešu mākslu ne tikai līdz Otrajam pasaules karam, bet arī tālāk. Tomēr tas ir fragmentāri, atlase nerāda pilnu ainu.
Vai mūsdienu māksla un laikmetīgā māksla ir sinonīmi?
Nē. Mūsdienu māksla ir tā, kas top mūsdienās, bet tā var būt arī māksla klasiskā izpratnē – ainavu glezniecība, skulpturāls portretējums. Laikmetīgā māksla ir tā, kas reflektē, eksperimentē, izaicina publiku. Robeža starp tām abām, protams, nav precīza. Berlīnē pie Neues Museum ir uzraksts: katra māksla kādreiz ir bijusi laikmetīga.
Labākais vērtētājs ir laiks. Piemēram, Aigars Bikše skvēriņā pie Arsenāla festivāla Survival Kit ietvaros uzstāda pensionāres skulptūru. Tas notiek tieši pirms vēlēšanām, kā atgādinājums par to, ka valsts nerūpējas par mūsu pensionāriem, bet Bikše to neveido kā mūžīgu vērtību. Viņš man reiz intervijā teica: kopš Senās Ēģiptes laikiem ir radīts tik daudz mākslas, ka māksliniekam nav jārada paliekoša māksla nākamajiem gadsimtiem, ir vienkārši jārada tas, kas cilvēkiem liek domāt, kas viņus satrauc, uzjundī. Tomēr tagad Aigara Bikšes kontā ir arī paliekošas vērtības. Cilvēks mainās – jo vecāks tu kļūsti, jo vairāk tev gribas kaut ko paliekošu atstāt.
Bet, ja jau īstā, laikmetīgā māksla ir tā nepaliekošā, kas tad ir paliekošais – tikai tādi rokdarbi?
Nu nē. Kāpēc arī laikmetīgajai mākslai ir vajadzīgs muzejs? Ja laikmetīgā mākslinieka darbs ir eksponēts muzejā, mākslinieka vārdam ir vērtība mākslas tirgū. Tas veido apriti. Bet, ja mākslinieka darbs muzejā stāv plauktos un netiek eksponēts, ko lai nabaga mākslinieks dara? Mākslas tirgus ir vajadzīgs, lai sistēmu uzturētu.
Kāds bija mākslas tirgus 70. gados?
Mākslas tirgus šodienas izpratnē tad nebija, bet bija attīstīta republikānisko izstāžu sistēma: rudens izstādes, mākslas dienu izstādes, vēl citas, ieskaitot no Maskavas diktētas izstādes, kā Miera sardzē vai Darbam slava. Tajās bija arī labi darbi. Piemēram, muzejā tagad apskatāmais Jāņa Pauļuka brīnišķīgais darbs Asfalta lējēji arī ir tapis kā pasūtījums acīmredzot izstādei Darbam slava. Māksliniekiem bija līgumdarbi no LPSR Kultūras ministrijas un Mākslinieku savienības, arī izstādēs pirka darbus. Ar to naudiņu māksliniekiem pietika iztikai, jo benzīns bija lēts, cigaretes un alkohols lēts, dzīvokļu īre lēta, daudz nevajadzēja.
Visu rakstu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!