Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -1 °C
Daļēji saulains
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Gribas gleznot

Viens no trim augstākā laikmetīgās mākslas apbalvojuma Latvijā – Purvīša balvas – šāgada ieguvējiem Krišs Salmanis sevi par konceptuālistu nesauc un paredz Dziesmu svētku kā protesta formas atgriešanos.

Gluži kā Antiņam ar trešo jājienu māksliniekam Krišam Salmanim (40) trešajā pretendēšanas reizē izdevies iegūt augstāko laikmetīgās mākslas apbalvojumu Latvijā. Tiesa, ne vienam. Tas zelta zirgs, kurš augstajā atzinības kalnā uznesa gan Krišu, gan viņa māsu Annu Salmani un komponistu Kristapu Pētersonu, bija viņu darbs Dziesma, inspirēts no Dziesmu svētku repertuāra. "Neliela formāta, maldinoši vienkāršu, izmantotajos materiālos vienkāršu, bet smalku joku meistars... Viņa izstādes ir kā atjautības uzdevumi, prāta spēles pieaugušajiem," Salmaņa mākslu Kultūras Dienā raksturo Zane Onckule. 2013. gadā Krišs kopā ar Kasparu Podnieku pārstāvēja Latviju Venēcijas mākslas biennālē ar darbu North by Northeast.

Kādas bija pirmās sajūtas pēc Purvīša balvas saņemšanas?

Tagad jau pamazām aprodam. Labi, ka ir tie pārējie divi – dalām atbildību un varam arī šo darbu bez latviskas pieticības slavēt: malači Kristaps un Anna, viņiem sanāca labs darbs, neesam apšmaukuši ne žūriju, ne pārējos.

Vai ar mākslu ir iespējams apšmaukt?

Līdz šim māksla ar to vien nodarbojas. Bet, ja tu zini šos noteikumus, izstāžu apmeklēšana lielākoties neapdraudēs tavu veselību vai dzīvību.

Tev gan ir bijis viens darbs, kas fiziski ietekmē cilvēku, – Sarkanā poga.

Jā, skatītājs nospieda pogu, un es saņēmu strāvas triecienu. Tā kā, nospiežot pogu, nekāda skaņas vai gaismas efekta nebija, skatītāji parasti spieda to pogu vēlreiz. Pēc tam viņi izlasīja tekstu, un tad tie, kas mani pazīst, sūtīja atvainošanās īsziņas. Nebija jau tā strāva pārāk stipra, tomēr just varēja – suņu trenēšanas apkaklei pieliku raidītāju.

Vai šie strāvas triecieni ir bijuši asākie tava darba vērtējumi?

Nē, asākie bija pēc manas pirmās sadarbības ar māsu Jūrkalnes mākslas telpā. Kāda meitene, kas bija mācījusies akadēmijā, dzīvodama Jūrkalnē, bija nolēmusi, ka vietējie jāiepazīstina ar laikmetīgo mākslu. Viņa sarunāja kuratori, lai izvēlas mākslinieku, un kuratore izvēlējās mani. Man tobrīd, pēc dalības Venēcijas biennālē, gribējās taisīt kaut ko pēc iespējas vienkāršāku. Noangažēju māsu, lai viņa uztaisa manu darbu. Viņa zina, kā es strādāju. Māsa aizbrauca uz Jūrkalnes mākslas centru un piepildīja to telpu ar domu. Man viņa neteica, kas tā par domu. Mēģināju izdibināt – vai tā doma, kad attaisa durvis, izveļas ārā vai aplokās ap radiatoriem? Māsa neteica. Pateica tikai, ja pārāk vēdina, var aizbraukt un to domu atkal uzpildīt.

Par to darbu es dabūju pa biksēm.

No kritikas?

Arī no kritikas – mani sauca uz radio skaidrot, kas par lietu. Vietējie īpaši neiedziļinājās, tāpēc rīkotāja bija mazliet vīlusies. Biju domājis, ja piecās izstādēs jāizstāsta, kas ir laikmetīgā māksla, viena varētu būt par tukšo telpu, tas patiesībā ir aprobēts paņēmiens. Vienīgais, ko uztaisīju, bija maza grāmatiņa, tajā bija minēti iepriekšējie tukšo telpu piemēri. Patiesībā tās nekad nav tukšas. Viens piemērs: tukša telpa, cilvēki atnāk uz izstādes atklāšanu, ā, skaidrs, tukšā telpa, parunājas, iedzer šampanieti, aiziet mājās... un pēc tam visi čurā zilu, jo šampanietis bijis sakrāsots. Vai cits piemērs: tukša telpa, bet cilvēki tiek informēti, ka kaut kur ir noslēptas kameras. Tad viņi domā, vai tās kameras tiešām tur ir. Bet šodien jau ar kameras klātbūtni nevienu nepārsteigsi, tā ir pierasta lieta.

Tagad grūtāk ir iedomāties, ka tevi varētu nevērot.

Tās Jūrkalnes izstādes sakarā sapratu – ja es kādam pasūtu darbu, man jāpasūta arī rakstu darbs par šo izstādi, nevis pašam jāraksta. Pasūtīju to ss.lv, kur raksta sacerējumus, un viņi arī uzrakstīja, izmantojot Tatjanas Kačalovas grāmatu Mākslas vēstures pamati.

Tas bija mans nekaunīgākais darbs, un par to arī tiku pakritizēts. Biju pilnīgā sajūsmā, cik maz ir jādara, lai būtu liela runāšana.

Vai tajā mākslas jomā, kurā tu strādā, arī ir risks "pārgleznot", gatavam darbam pielikt klāt kaut ko lieku?

Nav tik liels. Tomēr gleznot man gribas, jau gadiem gribas, tikai nevaru izdomāt, ko un kāpēc. Vari taču, piemēram, gleznot Rozentālu. Var, jā, bet jāsaprot, kāpēc. Var jau tiekties ar krāsām izlikt to, kas iekšā. Gan jau pašam tas būtu forši, bet ir citi mākslinieki, kam tas sanāk labāk. Vienubrīd gleznošana galīgi nebija modē, likās, ka konceptuālā māksla ir tā īstā, bet tā jau nav.

Kurā brīdī saprati, ka tā nav?

Es vienmēr esmu cienījis emocionālus gleznotājus, kuri nevar pateikt, kāpēc viņi ko dara attiecīgajā brīdī. Droši vien esmu nepareizi sapratis, bet man nāk prātā vārds "punctum", kad skatos uz kādu gleznu, un vienā brīdī man liekas, ka tā tiešām arī ir. Piemēram, kad mūsu Nacionālajā muzejā skatās uz "Mākoņu Kundziņu" – Pēteri Kundziņu, kuram tās gleznas ar milzīgajiem mākoņiem. Vienā gleznā ir milzīgi mākoņi un ganiņš. Man, skatoties uz to gleznu, vispirms ir sajūta, ka ir kā laukos, kad mēs stāvam uz kalniņa un saule riet. Pilnīgs punctum, un tikai pēc tam sāku skatīties krāsas. Ir arī mūsdienu gleznotāji, kuru gleznas skatoties redzu, ka katrs triepiens ir īstajā vietā. Emocionālā glezniecība nekādā veidā nav mazāk domājoša kā konceptuālā māksla, tikai domāšana notiek citādā veidā – tāpat kā intuīcija nav pamuļķīšu joma, uz ko viņi paļaujas tāpēc, ka nevar neko izdomāt. Kad skaties uz labu emocionāli gleznotu gleznu, redzi, ka katrs triepiens ir īstajā vietā un katra krāsa īstā, nevis gandrīz īstā.

Ar maniem darbiem, ko mēdz saukt par konceptuāliem, bieži vien ir tā, ka es izdomāju formu, piemēram, ka gribu animācijā uztaisīt soļojošu cilvēciņu, un tad vai nu to uztaisu un pēc kāda laika saprotu, kāpēc uztaisīju, vai arī viņš stāv skicēs un es tikai pēc pāris gadiem saprotu, kāpēc viņu varētu taisīt... Bet šī doma par intuīciju man daļēji ir intuitīva, neesmu to kārtīgi noformulējis.

Kad tu gleznosi, vai zināsi, kad jāliek punkts?

Par to neesmu pārliecināts. Es droši vien būtu tāds sauss gleznotājs, kā Raimonds Staprāns.

Par igauņu māksliniekiem jūs neesat saukti? Igauņi ir lieli konceptuālisti.

Nē, mūs parasti jauc ar lietuviešiem.

Kā tu jūties konceptuālismā?

Kā krāpnieks. Man galīgi nešķiet, ka es būtu konceptuālists. Konceptuālists, manuprāt, ir tāds, kuram ir ideja, un viņš tai seko, rok to dziļumā, domā par to un izdomā, kā to rādīt citiem un vai vispār rādīt. Man ir otrādi – vispirms top darbs, un tad es izdomāju, kāpēc to vajadzēja taisīt un rādīt.

Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 3. - 9.marta numurā!

Top komentāri

s
s
Ļoti labs skaidrojums par to, kas ir emocionālā (tradicionālā) un konceptuālā māksla. Tagad zināšu, kā saukt mākslu, kura mani pārsteidz savu radošumu, neparedzamību un ieguldīto darbu un "mākslu", kuru var reprezentēt ar vienā teikumā izteiktu ideju un kurā no darba nav ne smakas. Tikai ļoti skumji, ka žūrijas nenovērtē radošumu un darbu!
zvirbulēns
z
Jokains mums tas Krišs, kaut ko meklē, ko meklēt, vai vispār meklēt pats nezin, kā kaut ko "uzbliež", tā pats sev jautā - kas tas bija? :) Bet var jau saprast, garlaicīgā laikā, garlaicīgā vidē, tukšumā, nu, kas gan var rasties?
Gita
G
Latvija visiem briviem, godigiem, sapratigiem cilvekiem ir jaiziet ielas, ipasi jaun pensionariem kurus bada merde, un ir japieprasa no valdibas nodrosinat visiem lidzigas tiesibas un taisnigu pensiju, algu, socialas garantijas, jo pedejos 26. gadus pret latviesu tautu valdosa mafija veic holokaustu, ja, cilvekus neiznicina gulagos un Sibiriju, ka to darija komunistiska okupacijas rezima laika, jo siem idiotiem ir slinkums sagadat lopu vilcienus, bet Latvija pilsonus nomerde Latvija uz vietas, bada un slimibas nomerde. Ka ta var but, ka sodienas Latvija pastav un reali eksiste 100 - 300 eiro mazas pensijas, laika kad ministri, deputati sanem 3 500 - 4 500 eiro menesi ( tas ir 10- 15 reizu vairak ka Latvijas pensionari par muza darbu) un tiesi sie idioti ir novedusi Latvijas valsti bankrota?
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Pēda, kas paliek

Šoreiz sākšu ar nedaudz provokatīvu jautājumu – kā jūs teiktu, kas ir Latvijas nacionālais sporta veids? Nu, tāds, kas katram te dzīvojošajam ir asinīs jau līdz ar piedzimšanu, un, pat ja profesion...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata