Mairis Briedis šobrīd uzņēmumā Rigvir palīdz ar drošības jautājumiem. Nē, viņš nav pametis Valsts policiju. Un – jā, vismaz ierindas pilsoņa interesi par boksu viņš Latvijā ir atmodinājis. Šī gada pavasarī tieši Maira dēļ daudzi Arēnā Rīga īstu boksu redzēja pirmoreiz. Viņš nav zaudējis nevienā profesionālajā cīņā. Runā, ka, pirms svarīgiem mačiem sasveicinoties, viņš nepaspiež cilvēka roku, lai izvairītos no liekām infekcijām. SestDienai paspieda. Tas nekas – nomazgāšot.
Fragments no intervijas:
Elīna Kolāte. Tikko beigusies olimpiāde. Amatierbokseri drīkst piedalīties olimpiādē, bet profesionālie ne. Nav žēl, ka nevarēji braukt uz Rio?
Šķiet, bokss ir vienīgais profesionālais sports, kas nedrīkst kombinēties ar amatieru līmeni. Kas vispār ir amatieris? Varētu likties, ka tas ir tas, kurš tikko sācis trenēties. Bet tas vienkārši ir citādi. Līdzīgi kā skriešanā ir maratons un sprints. Sprintu, kaut arī tas ir īsāks, nevar saukt par amatieru skriešanu, tā vienkārši ir cita distance. Tāpat arī boksā. Amatieru boksā ir mazliet citādi noteikumi, citi cimdi, ekipējums, ir ķivere. Profesionālajā boksā ir mazāki un traumatiskāki cimdi, jo cilvēki, protams, grib redzēt asinis un nokautus.
Sarmīte Kolāte. Tev kādreiz boksējoties paliek žēl pretinieka?
Varbūt vēlāk, skatoties cīņu. Bet tā – dažkārt šķiet: kāpēc tu iznāc ringā, ja vispār neesi gatavs? Piemēram, Vācijā bija tā, ka pretinieks vispār nebija sagatavojies – es vēl nebiju iesitis, kad viņš jau krita ģībonī. It kā žēl, negribas jau cilvēku traumēt, jo viņš taču neko sliktu nav izdarījis. Bet tajā pašā laikā – dusmas, jo biju gatavojies pilnvērtīgai cīņai, bet viņš tur luni laida. Tas notiek tad, ja bokseris grib tikai nopelnīt naudu, nevis kārtīgi cīnīties.
E. K. Man ir teorija, kāpēc šie cilvēki, kas nav gatavi cīņai ar tevi, domā, ka ir gatavi, un piekrīt iziet ringā. Citi bokseri ir tādi agresīvi orki. Tu esi atstājis tāda pieklājīga, jauka cilvēka iespaidu. Nu, un potenciālais partneris paskatās un domā – o, kaut kāds Cibiņš, šito varēs ātri nospiest!
Gan jau skatās visu. Gan jau skatās kaut vai manas kļūdas, ko mēs paši katrreiz mēģinām izlabot. Protams, skatoties televizorā, uzreiz šķiet: "O, tur vajadzēja sist un šitā vajadzēja bloķēt! Es vispār jau sen būtu nokautējis!" Tas, protams, sēžot un dzerot alu. Nu, varbūt potenciālais pretinieks skatās un domā tāpat. Bet citam vienkārši nez kāpēc ir pārliecība, ka viņš ir visspēcīgākais. Es domāju tādus kā Manuels Čarrs, Denijs Venters vai tas pats Olanrevadžu Durodola. Viņi kāpa ringā uzvarēt. (Neuzvarēja – red.)
E. K. Kad tu nokautēji Čarru, izskatījies tā, it kā tev būtu viņa žēl.
Viņš nokrita tā, ka nekustējās vispār. Skaidrs, ka negribējās, lai cilvēks kļūst par invalīdu vai nomirst. Tad vēl putas sāka pa muti nākt. Bet beigās viss bija kārtībā, viss zolīdi. Parasti, kad esmu noskaņojies uzvarēt un nokautēt ātri, nekas nesanāk. Tad ir tikai viena doma – nevis boksēt, bet nokautēt.
E. K. Pirms tevis es īsti nevienā bokserī, kas runā latviešu valodā, neesmu klausījusies. Tu lieto darbības vārdu "boksēt", nevis "boksēties". Man šķiet, ir diezgan būtiska atšķirība – "boksēties" ir atgriezeniskais darbības vārds, kas paredz, ka pats arī dabūsi. "Boksēt" – tas ir viens virziens. Citi arī tā saka?
Nemaz nebiju tā aizdomājies.
S. K. Vienvārdsakot – vai tu esi gatavs arī zaudēt?
Es par to nedomāju. Es vienkārši strādāju un trenējos tik daudz, lai iznāktu ringā ar domu, ka esmu izdarījis visu, lai uzvarētu. Gan jau esmu par to domājis, bet...
S. K. Nav bijis tādas pieredzes?
Nē, ir bijis. Kad biju amatierboksā, tad arī zaudēju. Sešpadsmit gadu boksējoties, pieredze ir dažnedažāda. Bet tagad par zaudējuma iespēju nav laika domāt, jo es vienkārši sevi simtprocentīgi atdodu sportam.
E. K. Taču pārliecība ir ļoti svarīga. Teiksim, cīņā ar Durodolu – cik procentu pārliecība par uzvaru tev bija?
Treneris bija 100% pārliecināts. Es pats par to nebiju domājis. Vienkārši gāju ārā un boksēju.
E. K. Es biju aizgājusi uz to maču. Zini, kas mani ļoti pārsteidza? Visas desmit cīņas (boksējās ne tikai Briedis pret Durodolu, bet vēl deviņi pāri – red.) kopā aizņēma aptuveni sešas stundas, un tas bija sporta pasākums, bija pieejams alkohols. Bet neviens nebija pārdzēries, bezjēgā neauroja, troksnis vispār sākās tikai tad, kad tu atnāci. Un, kad cilvēki gāja starp rindām, viņi darīja to pareizi, proti – ar seju, nevis ar dibenu pret sēdošajiem. Boksa publika parasti ir krietni kulturālāka par citu sporta veidu apmeklētajiem, vai šī bija laimīga nejaušība?
S. K. Varbūt tieši tev apkārt bija tādi cilvēki.
E. K. Nē, es nesēdēju Jaunā Rīgas teātra ložā.
Viens mērķis ir sasniegts. Agrāk uz boksa pasākumiem Latvijā nāca tikai draugi, paziņas un radinieki. Piemēram, aizejot uz amatieru boksu, tur sēdēja tikai sportisti un treneri – tie tad arī bija tie skatītāji. Bet šeit bija ļoti dažādi cilvēki – gan mākslinieki, gan sportisti, gan deputāti –, kas nāca skatīties. Tas ir ļoti patīkami, ka bokss sāk interesēt cilvēkus Latvijā. Ārpus Latvijas, piemēram, Polijā, Vācijā, Krievijā, ASV, bokss ir ļoti sen un attiecīgi kotējas. Latvijā bokss bija nodzisis. Tagad pamazām atkopjas.
Visu interviju ar bokseri Mairi Briedi lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!