Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +5 °C
Daļēji saulains
Otrdiena, 5. novembris
Lote, Šarlote

Latvietis Grenlandē: Tava naba nav pasaules centrs

Par dabas skaistumu un nežēlību, dzīves jēgu un mākslu, integrāciju un patiesu brīvību. par tik dažādiem tematiem var runāt ar rakstnieku un fotogrāfu Ivaru Sīli. Ar ģimeni bēgļu gaitās savulaik devies prom no Latvijas, viņš jau daudzus gadus mīt Grenlandē, kur ir iemantojis vietējo cieņu, joprojām tekoši runā latviski un dalās vienlīdz pārdomātā viedoklī gan par bēgļiem, gan globālo sasilšanu un to, kā Latvija izskatās no ziemeļpuses.

Ir bijušas visādas, arī dramatiskas lietas, bet ir tādi īpaši momenti, kad jūti – pasaule ir lielāka nekā tu un tavs tuvākais apriņķis, – lūgts atminēties visīpašākos mirkļus savā dzīvē, saka Ivars Sīlis. Kaislīgs ceļotājs, fotogrāfs, rakstnieks, filmu veidotājs, arī Latvijas goda konsuls Grenlandē. Viņam jau sen nekas nevienam nav jāpierāda. Dzimis Latvijā, uzaudzis Dānijā, bet jaunībā devies uz Grenlandi kā pētnieks, viņš tur ir palicis, ļaujoties mūža mīlestībai gan pret šo zemi, gan tās cilvēkiem un viņu dzīvesveidu.

Sīlis ir apceļojis Arktikas plašumus gan kopā ar medniekiem suņu kamanās, gan piedaloties un vadot zinātniskās ekspedīcijas. Tagad viņu var sastapt Kakortokā Dienvidgrenlandē, kur uzaugusi viņa sieva – atzīta grenlandiešu māksliniece Aka Hēga. Viņa ne tikai pati joprojām rada mākslas darbus dažādās tehnikās, bet arī aktīvi organizē projektus, aicinot māksliniekus no visas pasaules atklāt sev Grenlandi un parādīt to citiem. Arī viņu jau pieaugušie bērni ir mākslinieki. Un, ja vietējiem pajautāsiet, vai viņi pazīst Sīli un viņa ģimeni, viņi apstiprinoši mās ar galvu. Arī īsto māju parādīs un vēl piebildīs: "Of course I know Mr. Sīlis! He is very famous, very, very famous!" (Protams, es pazīstu Sīļa kungu! Viņš ir ļoti slavens, ļoti, ļoti slavens! – no angļu val.) Pats Sīlis par tādu slavenības statusu vien pasmaidīs un jau pirmajā tikšanās reizē aicinās pāriet uz tu.  

Esi gan grāmatu autors, gan fotogrāfs un filmu veidotājs, bet, ja būtu jāpasaka dažos vārdos, kā pašam šķiet, kas ir tas, kas tevi vislabāk raksturo? Kā pats sevi definē?

Izteiksmes veids ir mainījies. Taču vienmēr esmu izteicies bildēs – vai tās bijušas vārdu bildes vai zīmējumi, vai fotogrāfijas. Smaguma, līdzsvara punkts mainās no perioda uz periodu. Kādu laiku es strādāju galvenokārt ar dokumentālām filmām, tad ar fotogrāfiju, tad ar rakstīšanu, un tad atkal tas viss atkārtojas. Esmu radošs cilvēks, ar savām bildēm, aizņemts ar pasauli, kurā dzīvoju, un manā gadījumā – īpaši ar Arktiku.

Pats sevi uztver kā grenlandieti, dāni vai latvieti?

Man liekas, cilvēkiem nevajag skraidīt apkārt ar štempeli uz muguras kā tādām bekoncūkām, kuras ir saštempelētas, ka tās nāk no turienes vai turienes. Saprotams, man ir saknes, un es esmu veidojies noteiktos apstākļos. Es esmu dānis, naturalizējies Grenlandē ar dziļām latviešu saknēm. Tā drusku sarežģīti gan laikam sanāk.  

Grenlande gan laikam bija drusku nejauša izvēle – tu atbrauci bez domas, ka te paliksi pavisam.

Izvēle nebija nejauša. Biju nolēmis vienu gadu strādāt Grenlandē – tas būtu mans dienests dāņu valstij, tad es vēl nebiju Dānijas pavalstnieks. Uz Grenlandi atbraucu kā pētnieks, ģeofiziķis, lai kaut ko piedzīvotu, nelielā avantūrā. Bet te atradu skaistumu un dzīves sparu, kas ļauj pārdzīvot visus grūtos fiziskos apstākļus. Tas man ļoti patika – mednieku un zvejnieku dzīve mani stipri ietekmēja.  

Grenlande vidējam eiropietim varētu šķist visai eksotiska. Kurā mirklī tiešām bija sajūta, ka vietējie ir pieņēmuši?

Kad ne tikai tu pats te sāki justies labi, bet arī apkārtējie tevi sāka uztvert kā šejienieti. Tas vienmēr ir garš process. Manā gadījumā palīdzēja interese par medībām. Kā ģeofiziķis nokļuvu pašos valsts ziemeļos, Tulē, kur valda četru mēnešu polārnakts un arī četrus mēnešus – nepārtraukta saule. Lai piekļūtu tuvāk šai sabiedrībai, vajadzēja iegādāties suņu ragavas un kajaku, jo vīri tādas lietas tur lieto. Tā arī sākās mana iekļaušanās sabiedrībā, tādā veidā sadraudzējos ar vietējiem, kas man izpalīdzēja. Izgāju visas fāzes, lai nokļūtu līdz tam, ka vietējie ļauj man braukt kopā ar viņiem – jo jau zināja, ka es viņus neapgrūtināšu. Tikai tad es arī atguvu savu vārdu. No sākuma vietējie ārzemniekus te nesauc vārdos. Tas nav pārsteidzoši, visā Grenlandē ārzemnieki, dāņi, kad ierodas, nepaliek uz ilgu laiku, tāpēc viņus apzīmē ar amata nosaukumu. Piemēram, ārsts – to konsekventi sauc par nakorsaq, kas nozīmē ārsts. Tas, vai viņa vārds ir Nielsen vai Petersen, vietējiem ir vienalga, jo viņi vienalga mainās ik pēc pāris gadiem. Tā arī es sākumā biju silasiortok tas, kas mērīja gaisu. Bet tad Tulē es atguvu savu vārdu.

Cik ilgu laiku tam vajadzēja?

Tas nav jautājums par laiku, bet par to, kā laiku izmanto. Bija nepieciešami pāris gadu, bet tie pagāja ciešā sazobē ar medniekiem un viņu ģimenēm. Viņi man iedeva to caurlaidi, lai es iekļautos sabiedrībā un atgūtu arī pats savu vārdu.

Esi dzīvojis vairākās kultūrās un Grenlandē ne tikai pieņemts – tevi te ļoti ciena. Ņemot vērā tavu pieredzi un varbūt domājot drusku plašāk – par tām pašām bēgļu problēmām, par Latvijā mūžam aktuālajiem integrācijas jautājumiem –, kas ir būtiskākais šajā iekļaušanās procesā? Latvijā vienmēr tiek uzsvērta tieši valoda.

Ja par valodu... Lai iedzīvotos, nepietiek ar valodas zināšanām, ir jāpārvalda arī kultūra. Grenlandē tiek lietotas divas valodas – grenlandiešu un dāņu –, tas izklausīsies drusku jocīgi, bet es sevišķi labi nepārvaldu grenlandiešu valodu. Es varu sarunāties ar medniekiem par ikdienišķām lietām, bet ne par abstrakto. Man bija četri gadi, kad nokļuvu Dānijā, tur gāju skolā, un vislabāk es tomēr savas domas un jūtas spēju izteikt dāniski. Es varu runāt citās valodās, bet tajās nekad nespēšu tik precīzi izteikties kā dāniski. Tāpēc es teiktu – nē, noteicošais nav valoda, bet tas, kā tu pats respektē un uztver sabiedrību.

Ja to pārceltu uz situāciju, kas pašlaik notiek Eiropā... Es nezinu, kā tieši Latvijā, bet esmu ievērojis, ka daudzās Eiropas zemēs nereti tiek jaukti termini un to precīzās nozīmes. Visi jau nav bēgļi. Ja tu bēdz no kara, tu bēdz uz tuvāko vietu, kur ir drošība, – tad tu esi bēglis. Bet, ja tu no turienes tālāk meklē vietu, kur ir labāki apstākļi, tu vairs neesi bēglis, tu esi imigrants. Eiropā patlaban ļoti bieži jauc šos terminus, tomēr man liekas, ka ir svarīgi to izšķirt.

Kad mana ģimene devās prom no Latvijas, pēc mana uzskata – mēs bijām bēgļi, kad nokļuvām Dānijā. Tā bija tuvākā zeme – Dānija un Zviedrija –, kurā tobrīd bija cerības uz brīvību, jo Hitlers bija zaudējis karu un labi, ka tā. Lielākā daļa no letiņiem tālāk devās uz Austrāliju un Ameriku, arī viņi jau bija imigranti, viņi vairs nebēga no Dānijas, bet emigrēja uz citiem kontinentiem. Gan toreiz, gan arī tagad Austrālija, Amerika un Kanāda pieprasa, lai tu izpildītu noteiktus kritērijus. Piemēram, Kanādā toreiz pieņēma cilvēkus ar praktisku izglītību, un vēl šodien šīs valstis uzņem imigrantus, kuri no pirmās dienas varēs dot kādu labumu valstij.

Visu rakstu par Grenlandē mītošo latvieti Ivaru Sīli lasiet žurnāla SestDiena 23. – 29. septembra numurā!


Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli


Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata