Fragments no intervijas: To, ka aizgājāt no valsts darba, nenožēlojat nemaz?
Man, protams, liekas, ka es vēl būtu varējis valsts institūcijās dot lielu ieguldījumu. Labprāt būtu turpinājis šo darbu, man bija mērķis atgriezties Saeimā un kopā ar, tā sakot, jauno paaudzi veidot tur juridisko zināšanu centru. Tas bija diezgan ambiciozs plāns, bet tika izvēlēts cits ceļš, un negribēju tur palikt kā mūžīgi neapmierinātais darbinieks.
Draugi un paziņas man dažreiz ir jautājuši, vai privātajā sektorā man nav sirdsapziņas pārmetumu, ka visādi nelieši jāaizstāv. Bet es varu izstāstīt, kur man bija sirdsapziņas pārmetumi, strādājot valsts pusē! Daudzās lietās pārstāvēju Saeimu Satversmes tiesā. Ja tu sāc valsts vārdā cīnīties pret Latvijas pilsoņiem pensionāriem, tas sirdsapziņu nebūt nemierina – lietas par priekšlaicīgās pensionēšanās ierobežojumiem, par atvilkumiem no pensijām strādājošajiem pensionāriem krīzes laikā, par pensiju aplikšanu ar nodokļiem... Tad ir jautājums, kur sirdsapziņa grauž vairāk – pārstāvot biznesu tiesvedības strīdos ar valsti vai pārstāvot valsti strīdos ar veciem ļaudīm – tajā laikā tādu lietu bija ļoti daudz. Tad es labāk izvēlos pārstāvēt biznesu pret valsti.
Esat viens no tiem, kuru sakarā runā par situāciju, ka pretējā pusē pāriet augsti valsts ierēdņi ar labām zināšanām, kā cīnīties pret valsti.
Ceru, ka likuma grozījumus, kurus raksta šajā sakarā, nerakstīs, skatoties uz mani, jo tas nav īstais skatpunkts, es neesmu bijis šā likuma subjekts – strādājot Saeimā, nebiju valsts amatpersona. Un jau trīs gadus neesmu valsts amatpersona. Valsts pārstāvēšana tiesvedībās nav pazīme, lai kādu atzītu par valsts amatpersonu.
Protams, ejot no valsts uz privātajām struktūrām, ierobežojumiem būtu jābūt. Bet tad ir jāskatās, ko esi darījis. Piemēram, strīdā par gāzi es ar šo jautājumu pirmoreiz saskāros, strādājot ārpus valsts pārvaldes. Kamēr biju pārvaldē, netiku pat pieskāries nevienam dokumentam, kas būtu ar to saistīts.
Manā ieskatā – būtu jābūt elastīgai iespējai izvērtēt interešu konfliktu. Piemēram, stājoties valsts darbā, būtu jāzina, ka tādi ierobežojumi var pastāvēt. Savukārt, ejot prom un zinot, uz kurieni iesi, jāraksta iesniegums tai iestādei, no kuras aizej, lai tā dod atzinumu, vai man būs interešu konflikts. Protams, atteikumam jābūt pārsūdzamam. Esmu par ierobežojumiem, bet, ja tie būs pārāk stingri, parādīsies cita problēma, ko privātais sektors sen ir atrisinājis – tur, stājoties darbā, līgumā, visticamāk, jau ir ierakstīts, cik ilgu laiku pēc darba attiecību beigām nedrīkstēšu strādāt citur un cik man maksās par šo dīkstāves laiku. Piemēram, Elitas Dreimanes kundzes gadījums – tur acīmredzot bija konflikts ar politiķiem, un viņai nācās aiziet. Cik gadu viņai būtu jāsēž mājās? Par kādiem līdzekļiem?
Bet vai no pārgājēja puses te nav vismaz ētiskas problēmas?
Draugi un paziņas man dažreiz ir jautājuši, vai privātajā sektorā man nav sirdsapziņas pārmetumu, ka visādi nelieši jāaizstāv. Bet es varu izstāstīt, kur man bija sirdsapziņas pārmetumi, strādājot valsts pusē! Daudzās lietās pārstāvēju Saeimu Satversmes tiesā. Ja tu sāc valsts vārdā cīnīties pret Latvijas pilsoņiem pensionāriem, tas sirdsapziņu nebūt nemierina – lietas par priekšlaicīgās pensionēšanās ierobežojumiem, par atvilkumiem no pensijām strādājošajiem pensionāriem krīzes laikā, par pensiju aplikšanu ar nodokļiem... Tad ir jautājums, kur sirdsapziņa grauž vairāk – pārstāvot biznesu tiesvedības strīdos ar valsti vai pārstāvot valsti strīdos ar veciem ļaudīm – tajā laikā tādu lietu bija ļoti daudz. Tad es labāk izvēlos pārstāvēt biznesu pret valsti.
Esat viens no tiem, kuru sakarā runā par situāciju, ka pretējā pusē pāriet augsti valsts ierēdņi ar labām zināšanām, kā cīnīties pret valsti.
Ceru, ka likuma grozījumus, kurus raksta šajā sakarā, nerakstīs, skatoties uz mani, jo tas nav īstais skatpunkts, es neesmu bijis šā likuma subjekts – strādājot Saeimā, nebiju valsts amatpersona. Un jau trīs gadus neesmu valsts amatpersona. Valsts pārstāvēšana tiesvedībās nav pazīme, lai kādu atzītu par valsts amatpersonu.
Protams, ejot no valsts uz privātajām struktūrām, ierobežojumiem būtu jābūt. Bet tad ir jāskatās, ko esi darījis. Piemēram, strīdā par gāzi es ar šo jautājumu pirmoreiz saskāros, strādājot ārpus valsts pārvaldes. Kamēr biju pārvaldē, netiku pat pieskāries nevienam dokumentam, kas būtu ar to saistīts.
Manā ieskatā – būtu jābūt elastīgai iespējai izvērtēt interešu konfliktu. Piemēram, stājoties valsts darbā, būtu jāzina, ka tādi ierobežojumi var pastāvēt. Savukārt, ejot prom un zinot, uz kurieni iesi, jāraksta iesniegums tai iestādei, no kuras aizej, lai tā dod atzinumu, vai man būs interešu konflikts. Protams, atteikumam jābūt pārsūdzamam. Esmu par ierobežojumiem, bet, ja tie būs pārāk stingri, parādīsies cita problēma, ko privātais sektors sen ir atrisinājis – tur, stājoties darbā, līgumā, visticamāk, jau ir ierakstīts, cik ilgu laiku pēc darba attiecību beigām nedrīkstēšu strādāt citur un cik man maksās par šo dīkstāves laiku. Piemēram, Elitas Dreimanes kundzes gadījums – tur acīmredzot bija konflikts ar politiķiem, un viņai nācās aiziet. Cik gadu viņai būtu jāsēž mājās? Par kādiem līdzekļiem?
Bet vai no pārgājēja puses te nav vismaz ētiskas problēmas?
Tās zināšanas, kā strādā valsts, no galvas nevar izdzēst. Darba organizācijas pamatprincipi jau nemainās. Neētiska rīcība būtu pāriešana otrā pusē konkrētā lietā.
Visu interviju ar Edgaru Pastaru lasiet šīs nedēļas žurnālā Sestdiena!