Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +6 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Tikpat vienkārši, cik šokējoši

Viens no Jaunā Rīgas teātra spilgtākajiem aktieriem Vilis Daudziņš iespēlējas vidējā eiropieša ādā Alvja Hermaņa politiskajā teātrī – izrādē Pakļaušanās –, sapņo par darbu atjaunotā JRT ēkā un nevēlas vairākas sievas.

Eiropas islamizācijas perspektīva un nelegālu bēgļu plūdi sabiedrības bažu topā aizēnojuši pat senāk tik populāru un totālu tēmu kā kodolapokalipses iespējamība. Šīm tēmām, pareizāk sakot, pašu eiropiešu vērtību transformācijai, veltītas veselas divas šovasar latviski iznākušas un ātri popularitāti ieguvušas grāmatas, abas franču autoru, – jau 1972. gadā sarakstītais Žana Raspēla romāns Svēto nometne un žurnāla Charlie Hebdo redakcijas apšaušanas dienā izdotā "Eiropas lielākā mizantropa" Mišela Velbeka satīriskā antiutopija par Francijas islamizāciju jeb pastāvošās iekārtas trauslumu Pakļaušanās. Vilis Daudziņš Alvja Hermaņa jaunajā, politiskajā un "no politkorektuma terorisma brīvajā" izrādē Pakļaušanās tēlo galveno lomu – vidējo eiropieti, dzīves apnikušu ciniķi, franču literatūras profesoru Fransuā, kurš pieņem piedāvājumu konvertēties islāmā, kad Francijā demokrātiskā ceļā varu pārņem un izglītības jomu pēc saviem priekšstatiem sāk vadīt Musulmaņu brālība. Izrāde jau saņēmusi dzīvas atsauksmes atbilstoši Latvijas politiskajam spektram – no sajūsmas līdz noliegumam –, šādi apliecinādama faktu, ka tā ir nevis par Franciju, bet mums. Turklāt Daudziņš, kamēr Gundars Āboliņš meklē laimi Minhenes teātrī, tiek arī pie dažas viņa lomas, mācās spāņu valodu un tajā zinot īpaši daudz vārdu par latviešu identitātes jautājumiem.

Fragments no intervijas:

Intervijās esi teicis, ka izrādei tev ir jāpatīk, lai varētu labi spēlēt. Kā šajā ziņā ir ar Pakļaušanos?

Pagaidām iet grūti, bet patīk arvien vairāk. Patikšana rodas no saplūšanas ar tēlu, kad galvā ieraugu to ceļu, kas man jānoiet vēl divas trīs stundas uz priekšu. Tā nav tikai tēla saprašana, tā ir savas vietas saprašana. Tik garā izrādē ir jāsaprot, kā sadalīt savu spēku. Tas ir kā maratonu skriet – jāsaprot, kuri ir tie brīži, kad varēsi ievilkt elpu, jo skatītāju uzmanība pārslēgsies uz kolēģi, lai pēc tam atkal varētu pārņemt izrādes vadību un nest to tālāk. Jo tā ir jānes tālāk, nedrīkst būt neviens mirklis, kad kaut kas atkrīt. Tas ir ļoti grūti mūsu apstākļos, jo mēs sēžam dīvānā un ilgstoši runājam ļoti sarežģītas lietas.

Manis tēlotajam galvenajam varonim Fransuā trūkst empātijas, viņš mēģina norobežot sevi no pārdomām par vainu un atbildību, jo koncentrējas uz savām izjūtām. Līdzīgi kā Oblomovs nevis mīl, bet mīl iemīlēšanās sajūtu. Jā, kādos brīžos es tur esmu savā ziņā Oblomovs, kādos – moderns Oņegins, kurš reflektē pats ar sevi un apkalpo pats sevi, pavada laiku bezdarbībā, ēzdams labus ēdienus un lasīdams sliktus žurnālus, un, saticis draugu Ļenski, izspēlē provokatīvu gājienu, kas beidzas ar to, ka nošauj draugu...

Vai Fransuā loma nav grūta tieši tāpēc, ka jātēlo pašam diezgan līdzīgs tips? Notēlot vidējo cilvēku šķiet grūtāk nekā, piemēram, Kasparam Znotiņam to epizodisko murkšķi (ko viņš, protams, atkal dara izcili).

Protams. Mans tēls – tā ir gudra mūsdienu cilvēka lielā traģēdija. Nospēlē nu to traģēdiju... Tā sākas ar to, ka viņš kopumā ir apmierināts ar dzīvi – līdz krīzes brīdim, kad viņš saprot, ka ir totāls tukšums, ka viņam algu maksā, lai viņš veģetētu savā dzīvoklī – bet ko veģetēt? No amazon.com pasūtīt grāmatas un lasīt, pasūtīt meitenes internetā? Ko vēl? Dzert, tas arī viss. Viņa dzīvē nav nekāda mērķa, nav turpinājuma. Nekas nemainīsies, viņu saēd fiziskā un garīgā ekzēma, vairs nepalīdz nekas no tā, kas viņam līdz šim palīdzēja tikt ar sevi galā un sevi gandarīt – sekss, laba literatūra, alkohols. Ir tikai viens mazs, mazs teikums, kuru viņam nepatīk teikt, tas skan kā viņa grēksūdze: "Izrādās, es laikam neesmu spējīgs dzīvot tikai pats sev".

Tas ir tas punkts, pie kura viņš nonāk. Ja nav neviena cita, kam dzīvot – cilvēcei, nācijai, Francijai –, ja nav tā otra cilvēka, tā spoguļa, kas viņam kaut ko labu pasaka vai vispār kaut ko pasaka, tad dzīve ir bezjēdzīga un tiešām jāmet miers.

Vai tā ir visas Eiropas diagnoze?

Negribu būt kategorisks un teikt: "Jā, noteikti," bet tas raksturo Eiropu. Varbūt viņa no savas pārgudrības un labklājības ir nogurusi un nonāk tajā stāvoklī, kad pēkšņi tas, kas tev sagādāja baudu, ļāva dzīvot labi un ērti, domāt un radīt, pēkšņi kļūst par tavu slimību, par ekzēmu, ar kuru tu netiec galā. Tavas brīvības sāk tevi saēst. Bet vai tāpēc atcelt brīvības? Nekādā gadījumā. Tas ir brīnišķīgākais, kas var būt, – cilvēka brīvība darīt to, ko viņš vēlas darīt, nenodarot otram kaitējumu. Tāda iespēja mums ir dota, un tā jāizmanto.

Kāpēc Pakļaušanās tiek saukta par politisko teātri?

Tāpēc, ka tur ir pietiekami daudz informācijas par politisko sistēmu un tām konsekvencēm, kas mūs, Velbekaprāt vai Alvjaprāt, vai arī manuprāt, sagaida. Tā būs politika, kas mūsu dzīvi mainīs vienā vai otrā virzienā, tie politiskie lēmumi, kas tiks vai netiks pieņemti Briselē un Saeimā. Izrādes politiskā daļa ir ļoti aktuāla un būtiska, lai gan tās centrā ir viena cilvēka traģēdija. Protams, izrādes objekts ir Francija ar savu koloniālo vēsturi, mēs uz to varam skatīties it kā no malas. Esmu to jau teicis: cik labi, ka mūsu ir tikai divi miljoni. Ja mēs būtu 60 miljonu, mēs būtu tādas ziepes sataisījuši kaimiņiem...

Alvis Hermanis teica, izrādes mērķis būtu sasniegts, ja skatītāji konvertētos islāmā. Kā tas ir attiecībā uz jūsu trupu? Neviens nav konvertējies?

Ja tu to domā nopietni, tad ne. Bet mūsu trupas darba stils ir pētniecība. Man ļoti patīk par to lasīt, pašu Korānu ieskaitot. Tas ir bezgalīgi interesanti, ja arī tam nepiekrītu. Nevar nenovērtēt to milzīgo cilvēku daudzumu, kam tas ir būtiski, un tās kultūras vērtības, ko islāms radījis.

Nākdams šurp, interviju taisījos sākt ar vienu citu jautājumu: vai tu gribētu vairākas sievas?

(Smejas.) Nē! Kā izrādē saka Andra Keiša varonis Redigērs: tas var radīt zināmas problēmas, īpaši dzīvojamās platības jautājumā.

Visu interviju ar Jaunā  Rīgas teātra aktieri Vili Daudziņu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli


Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata