Tumšais laiks - visam cilvēcīgajam

Kāda būtu Kārļa Kazāka diena bez elektrības?

Es vēlāk pamostos, jo elektroniskais modinātājs mani nepamodinātu. Pavadītu dienu kopā ar bērnu. Mēģinātu diennakts gaišajā laikā izdarīt to, kas jāizdara, piemēram, jāsanes malka vai jāuzraksta vēstule. Tumšajā laikā mums paliek viss cilvēcīgais – parunāties.

Ko domājat par šo vides akciju, pats piedalāties?

Es mēģinu to histēriski neuztvert. Galu galā, piemēram, ja tajā laikā televīzijā rādītu ko tādu, ko negribas palaist garām, droši vien izvēlētos to skatīties. Galvenais nav tas, ko izdarām tieši šajā stundā. Nemaz nezinām, cik enerģijas prasa mūsdienās ražot sveces, kuras nodedzinām tajā brīdī. Varbūt sasummējot sanāk tas pats, kas patērētā elektrība. Man šķiet, ka šādas akcijas notiek, lai pievērstu uzmanību tam, ko darām ikdienā.

Kā pats ikdienā taupāt resursus un aizsargājat vidi?

Piedomāju, ka, mazgājot traukus, ūdeni var pagriezt mazāk vai izslēgt gaismu istabās, kurās neesi, – tas jau ir tikai normāli. Man liekas, ka pasaule tā ir uzbūvēta, ka šobrīd mēs gluži finansiāli esam spiesti par to piedomāt, jo enerģija ir ļoti dārga. Bet ir kaut kādas lietas, no kurām netieku un negribu tikt vaļā. Man patīk iet vannā. Zinu, stāsta, ka tas nav gudrākais, bet man reizi nedēļā jāiet vannā (smejas). Domāju, ka tas viss ir kopsumma, bet, ja pie tā piedomā, kaut kādas izvēles izdari atbildīgāk.

Kā saprast, ka viens cilvēks arī kaut ko var mainīt un vai maz var?

Mums ir grūti ieraudzīt rezultātu, jo galu galā viss paliek arvien sliktāk. Iespējams vienīgi, ka lēnāk paliek sliktāk. Rolanda Ūdra ziedojumu kampaņa parāda, ka mēs, katrs kaut nieku atvēlot, kopā izdarām nepieciešamo. Ar tieši tādu pašu atbildību jārīkojas visās lietās, ko darām. Šķiet, esam videi ļoti draudzīga valsts, esam prātīgi, ja salīdzinām ar dienvidu tautām vai Āfriku. Mūsu pilsētas ir tīras, lai arī kādi būtu ceļi, nevar salīdzināt ar pasaulē redzēto. Atkritumus liekam tur, kur paredzēts tiem būt, ja kāds neieliek, redzam arī pārmetošus skatienus. Varbūt ne uzreiz iet kauties, ja nomet ko zemē, bet, manuprāt, tā iekšējā kultūra ir samērā augsta. Man nav nekādu sliktu sajūtu, un nejūtos tā, ka man Zemes stundā jāiet padziedāt ar misijas apziņu – pateikt, kā labāk dzīvot.

Koncertā arī tiks piedomāts par enerģijas taupīšanu? Varbūt tas notiks sveču gaismā?

Man vienmēr ir paticis spēlēt ģitāru bez vadiem, bet pilnīgi citu iemeslu dēļ. Visīstākā balss skaņa ir nepastiprināta. Tas, protams, izslēdz lielas auditorijas iespējamību. Kaut gan jāsaka – ja cilvēki grib dzirdēt, viņi dzird. Spēlējot Rīgas kafejnīcās, labprāt īpašniekiem piedāvāju spēlēt bez skaņas pastiprināšanas, un tajā brīdī es vispār nedomāju par enerģijas taupīšanu, drīzāk – par dzīvāku saziņu ar cilvēkiem. Tieši tāpat man nepatīk runāt pa telefonu, un arī šeit pamatojums nav tāds, ka tas tērē resursus. Cilvēcīgāks kontakts rodas, satiekoties klātienē un aprunājoties. Ja mēs tā dabiski gribam sazināties, dabiski eksistēt un ja tiešām izvērtētu vajadzības, mēs enerģiju arī mazāk patērētu.

Mūziķi ar dziesmu var aicināt klausītājus uz labiem darbiem?

Man ļoti būtiski, lai klausītājam paliek vieta un viņš pats var piedalīties un izdomāt stāstu. Manās dziesmās – ja klausītājs nepiedalās, dziesmas nav. Viņam pašam tās ir jāuzbūvē, un, domāju, ja mēs cits citam palīdzam ikdienā atrast savu vietu, savus stāstus, mēs paliekam bagātāki, jūtīgāki, gudrāki. Tas arī veido to cilvēcisko būtni, kas tad arī izdara izvēles. Es vienmēr esmu turējies pie domas – ja spēju kaut nedaudz padalīties ar mīlestību, tas ir labākais, ko varu izdarīt. Mēs ar klausītāju apmaināmies ar sajūtām un tādā veidā kļūstam bagātīgi. Un, jo vērtīgāks cilvēks, jo jēdzīgākas izvēles var izdarīt. Ja kādā brīdī man kāda tēma ir organiski aktuāla pašam, droši vien tas parādās dziesmās. Daba manās dziesmās parādās visu laiku, drīzāk kā salīdzinājums ar to, kas mēs esam paši. Apjausma, ka esam daļa no tās.