Es spēlēju, domājot par garīgām lietām, – domīgi saka jaunais pianists Daumants Liepiņš (22). J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) profesora Arņa Zandmaņa klavieru klases trešā kursa studenta spilgti atšķirīgais talants jau ir piesaistījis uzmanību ne tikai dzimtajā Latvijā. Šomēnes viņš saņēma JVLMA un LMT Gada balvu jaunajam mūziķim un tika arī izvirzīts Latvijas valsts nozīmīgākajam apbalvojumam mūzikā – Lielajai mūzikas balvai – kā viens no trim pretendentiem kategorijā Gada jaunais mākslinieks.
Ar Daumanta Liepiņa vārdu saistās arī medijos visai plaši atspoguļots notikums 2014. gada vasarā, kad reliģiskās pārliecības dēļ viņš nevarēja kārtot iestājeksāmenu Mūzikas akadēmijā kopā ar visiem sestdienā pirms saules rieta un komisijai nācās pulcēties vēlreiz, īsi pirms pusnakts. Kas gan zina, kā veidotos talantīgā pianista ceļš, ja viņš toreiz netiktu pieņemts?
Kā un kur sevi redzat mūziķu profesijā? Orķestrī, solista karjerā, pedagoģijā?
Madara Liepiņa. Mikslis! Domāju, ka arī turpmāk nebūs tikai viena virziena. Diez vai būšu soliste un negribētu visu laiku sēdēt orķestrī. Pamatā gribu spēlēt kamermūziku un arī nedaudz nodarboties ar pedagoģiju. Man negribas, ka viens virziens paņemtu pilnīgi visu un nekam citam nebūtu laika. Arī mūzikai iedvesmojos no lietām, kas ar to nav saistītas. Fotografēju. To darot, man patīk izcelt kaut ko neparastu – to, ko nevar pamanīt pirmajā acu uzmetienā. Brīžiem arī zīmēju – ar zīmuli vai ogli. Ja ir iedvesma, zīmējumi top ļoti ātri. Tomēr tikai vienu reizi esmu mēģinājusi uzzīmēt reālu cilvēku – vienu ķīniešu komponistu, kuru sastapām Vācijā. Viņš ir mūsu Vācijā dzīvojošās tantes pianistes un klavesīnistes Zitas Mikijanskas kolēģis augstskolā.
Diemžēl basketbolu gan vairs regulāri nespēlēju… Šad tad Tukumā, kur tagad dzīvojam, aizbraucam uz atpūtas parku Vāgnerītis un tur gan tad uzreiz dodos pie groza. Ja nedaudz aktīvāk patrenētos, atkal varētu iemest trīspunktnieku, pārmetot pāri teju divmetrīgā sporta skolotāja izstieptajām rokām. Augums man nav šim sporta veidam atbilstošs, tomēr allaž lauzos vai izložņāju pa apakšējo "stāvu", par kuru nereti tika aizmirsts, jo visi bija sakoncentrējušies uz bloķēšanu.
Daumants Liepiņš. Mani aizrauj kartes. Bērnībā un skolas gados regulāri zīmēju savas fantāzijas pilsētas. Tādas reālas, ar ielām, ēkām un transporta plānojumu. Man vēl tagad ir vesels plaukts ar karšu kolekciju – gan manis zīmēto, gan no vietām, uz kurām esmu aizbraucis pats vai kurās bijuši draugi. It sevišķi man patīk veci ģeogrāfijas atlanti. Vecās Latvijas laika kartes ir super!
Iedvesmojaties no jūsu kameransambļa skolotāja – pianista un gleznotāja Jāņa Maļecka?
DL. Pie viņa jau esam nomācījušies daudzus gadus, bet nav bijis vienādu stundu. Katru reizi ir kaut kas jauns. Nav bijis kas tāds, par ko varētu teikt: ak, to mēs jau zinām. Viņš ir beidzis arī Mākslas akadēmiju, te bija viņa fotoizstāde. Viņam vienmēr ir jaunas idejas.
Jums abiem neapnīk spēlēt kopā?
D. L. Kad sākām, man laikam bija divpadsmit gadu. Kopš tā laika kopā spēlējam gan Dārziņskolā, gan Mūzikas akadēmijā, uzstājamies arī koncertos. Kopā muzicējam jau vismaz desmit gadu. Mācību procesā spēlējam arī citos sastāvos – trio vai kvartetā. Piemēram, ikgadējā festivālā Arvīkā kopā ar vietējiem mūziķiem spēlēsim Sezāra Franka Klavieru kvintetu. Madara dažādos kamermūzikas sastāvos ir spēlējusi daudz vairāk nekā es.
Biji pārsteigts, ka Mūzikas akadēmijas iestājeksāmena komisija tomēr piekrita nākt klausīties tavu iestājeksāmenu vēlajā sestdienas vakara stundā?
D. L. Toreiz baznīcā prasīju padomu, ko darīt, un biju ļoti nelaimīgs, ka tā sanāca. Tas bija pavisam jocīgi – spēlēt eksāmenu naktī! Es neteiktu, ka šis publiski plaši atspoguļotais gadījums parādītu, ko šī diena mums nozīmē.
Kāpēc ir dienas, kurās nedrīkstat spēlēt?
D. L. Mūsdienu pasaulē cilvēki ir nenormāli aizņemti. Viss ir vienā vienīgā skrējienā. Lielāko daļu dzīves aizņem darbs un karjera, bet nepietiek laika kaut kam dziļākam, trūkst laika garīgām pārdomām. Mēs ticam, ka cilvēks var arī veidot attiecības ar Dievu līdzīgi tam, kā veidojam attiecības starp cilvēkiem. Tomēr jebkuras attiecības ir jākopj. Tāpēc mums, adventistiem, ir īpaša diena, kurā kopjam attiecības ar Dievu un kurā arī atpūšamies tīri fiziski – atslēdzamies no visa, kas nedēļas gaitā ir noticis. Tā mums ir sestdiena – precīzāk, laiks no piektdienas saulrieta līdz sestdienas saulrietam. Tas ir sabats, līdzīgi kā jūdaismā.
Tie ir noteikumi, kurus nekad nepārkāpjat? Tu tiešām tikai šī iemesla dēļ spēj atteikties no karjerai nozīmīga koncerta piektdienas vakarā vai konkursa, ja fināls ir sestdienā?
D. L. Līdz šim esmu izvēlējies tādus konkursus, kuros tā nav. Vienā konkursā Rumānijā jau laikus jautāju organizatoriem, vai ir iespēja pārcelt spēlēšanu citā dienā un laikā. Biju izlozējis pēdējo kārtas numuru, taču vienojos ar visiem pārējiem konkursa dalībniekiem, ka spēlēšu pirmais. Viņi piekrita, jo neviens negribēja spēlēt pirmais. Savukārt Anglijā šis jautājums attiecās uz orķestra mēģinājumu.
Visu interviju lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!
Aija
lets
Juhans