Pirmoreiz tur nonācu ar Mazo kavalēriju, tādu mistisku organizāciju, kas tika izveidota, lai darītu mazus, foršus darbus. Sākumā braukājām pa skolām kopā ar Renāru Kauperu, Ēvaldu Gauši un citiem ļaudīm. Toreiz Likteņdārzā, šķiet, notika pirmā talka, tur bija tikai pļava. Nākamajā reizē jau braucām ar riteņiem un savu mūziku Latvijas Televīzijas pavadībā. Manuprāt, Likteņdārzu vislabāk salīdzināt ar Brīvības pieminekli, jo arī tas tapa par cilvēku ziedojumiem.Tu piederi pie paaudzes, kuras dvēselei Likteņdārza ideja varētu šķist saprotama un būtiska. Kā ir patiesībā? Ticu, ka process ir foršs, cilvēki dara, un dārzs top, bet nevaru apgalvot, ka, nonākot Likteņdārzā, kļūstu laimīgs. Tā nav. Dzīvē ir ļoti maz lietu, pie kurām nonākot esam laimīgi. Man tās ir radošas lietas, kad paņemu rokās ģitāru un jūtu, ka kaut kas nāk. Pēc tam saprotu, ka bija kaifs. Likteņdārzs atrodas tajā Daugavas posmā, ko neesmu redzējis pirms applūdināšanas. Mātes stāsti un filmētās hronikas rāda Daugavas ieleju neskartu, ar Staburagu, un es vienmēr tur stāvu un iztēlojos, kā vairs nav. Bet tādu vietu ir daudz, kur apstāties un domāt, kā būtu citādos apstākļos. Tomēr vai es gribētu, lai pazeminātu Daugavas ūdeni un varētu redzēt Staburagu? Nē! Labāk, lai tas guļ zem ūdens, jo tā vieta ir izmainījusies līdz nepazīšanai un beigās var iznākt dziļa vilšanās. Ja kaut kas ir pazudis, to nevajag meklēt. Ikdienā mēs visi iekrītam, mēģinot atrast to, ko esam pazaudējuši, nevis meklējot jaunus apvāršņus.Pagājušajā gadā ieguvi Latgaliešu kultūras centra gada balvu _Boņuks 2014 _par latgaliešu valodas popularizēšanu. Kāpēc sāki dziedāt latgaliski? Vai šajā novadā tev ir saknes? Ir tāds teiciens, ka pēc trešā alus katram ir boba Latgalē, bet man nav. Esmu vidzemnieka un kurzemnieces krustojums. Mani uzrunāja Birutas Ozoliņas sadziedātais albums Bolta eimu. To bieži atskaņoju, un latgaļu vārdi vienā brīdī pie manis atnāca, sāku tos saprast, valoda skanēja skaisti. Varēju dungot latgaliešu tautasdziesmas, uzdziedāt koncertos latgaliski, braukāt pa Latgali ar velosipēdu, kur satiku Edīti Husāri, Slišānu ģimeni no Upītes. Saskāros ar mūsu tautas vitālākajiem spēkiem un ieraudzīju, ko nozīmē, ka cilvēks, tā sakot, tur savu vietu. Vēl mani iespaidoja Ingas Ābeles romāns Klūgu mūks un paša ceļojumi: ģitāras uz riteņiem un - uz priekšu! Latgale man daudz ir iemācījusi. Pagājušos Ziemassvētkos uzstājos dažādos Rīgas uzņēmumos, manas iekšējās baterijas arvien vairāk nosēdās, tad zvanīju Edītei uz Latgali un teicu, lai sarunā man divās dienās četrus koncertiņus, pats aizbraukšu, nospēlēšu un došos mājās. Pabiju Ciblā, Mērdzenē, Malnavā un Šķilbēnos. Rīgā dzīvojot, mēs dzirdam, ka Latgale ir depresīvais reģions, vismaz tā mums visur stāsta, bet es turp braucu smelt spēku.Vai šmakovku arī iedzēri un uzkodi špeki?Protams, dabūju šmakovku, bet špeki neēdu. Jau trīs gadus neēdu gaļu, man uz to pārgāja apetīte. Pieļauju, ka kaut kad atsākšu, neesmu no radikāliem veģetāriešiem. Latgalieši man parasti piekrauj pilnu mašīnu ar medu, viņiem tas ir ļoti garšīgs. Latgalē smeļos cilvēcību, tā ir vienīgā vieta pasaulē, kur kaimiņš slavē kaimiņu. Tas par cilvēkiem kaut ko liecina, un jautājumi par to, vai latgaliešiem ir valoda vai dialekts, nav būtisks. Tur tu dzīvo pēc pilnas programmas. Iedomājies, cik nabadzīgi mēs būtu bez Latgales? Tas varēja notikt, ja nebūtu Franča Trasūna un vēl pāris dullo, kuri izdomāja vilkties pie Eiropas zara.Kādu skatījumu uz Latviju tev deva pasaules iepazīšana TV projektā 1000 jūdzes?Visi ceļotāji saprot, ka tie skatpunkti var būt ļoti dažādi, piemēram, nonākot Irānā, tu saproti, ka ne jau tev tiesāt citu cilvēku skatījumu uz dzīvi. Pieredze palīdz atmest egoistisko domu, it kā tu zinātu, kā ir jābūt. Mēs varam darīt visu, lai paši būtu jaudīgāki, bet mācīt citus varbūt nevajadzētu. Tie, kuri sajutīs tavu iekšējo spēku, pāri nedarīs. Mums kā mazai tautai ir baigais pulveris iekšā, tikai tas drusku jāpažāvē un jāliek pareizā lietā, jo šaut mēs nevaram. Ar to varam tikai sildīt paši sevi. Ja sāksim šaudīties ar lielajiem, pulveris var ātri beigties. Parasti saviem draugiem nacionālistiem saku, ka nav jau cita nacionālisma kā audzināt sevi. Vienīgā jēdzīgā nacionālisma forma ir turēt savu kultūru. To tu iemācies, braukājot pa pasauli. Visvieglāk ir domāt, ka esi pārāks par citiem cilvēkiem vai rasēm, vieglāk pateikt, ka otrs ir slikts. Tajā brīdī, kad kāds lamā krievus vai tagad - bēgļus, jāatceras, ka tam visam ir sava otrā puse, tur tāpat ir kultūra, cilvēki, un viņi tāpat ir apjukuši.Visu interviju ar Kārli Kazāku lasiet žurnāla Sestdiena 7.augusta numurā, kas šoreiz drukātā veidā būs pieejams pirmdien, 10.augustā!
Kārlis Kazāks: Latviešos iekšā ir baigais pulveris
Lai gan Kārlis Kazāks vasarā labprātāk kopā ar ģimeni sēžas mašīnā un apceļo Latviju vai apseglo divriteni un dodas tuvāk dabai, šovasar viņam bieži iznāk dziedāt plašākas publikas priekšā. Viena no šādām uzstāšanās reizēm bija 8.augustā ziedojumu akcijas Top Latvijas Likteņdārzs! ietvaros.Fragments no intervijas:Ko un kāpēc dziedāsi koncertā Likteņdārzā? Pat nemāku pateikt, kāpēc, bet ar Likteņdārzu man jau sen ir labas attiecības.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.