Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +2 °C
Apmācies
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva

Kārlis Ulmanis: nācijas glābējs vai noziedznieks?

Pirms 80 gadiem 15.maija naktī Kārļa Ulmaņa veiktā valsts apvērsuma rezultātā tapušajam režīmam bija atvēlēts pārāk īss laiks, lai pierādītu tēzi, ka jebkura diktatūra agri vai vēlu izvirst. Pēc tam sekojušās totalitāro lielvaru asiņainās okupācijas nostiprināja tautā pārliecību, ka Ulmaņlaiki bija «vecie labie laiki».

Kad 1933.gada oktobrī Kārlis Ulmanis griezās pie pazīstamā ārsta Jēkaba Alkšņa ar lūgumu operēt bruku, kas viņam radot grūtības, politiķis esot aizrādījis: nākamo gadu laikā viņam vajadzēšot ļoti labu veselību. Operācija, kas tika turēta slepenībā, bija grūta (bruka bija radījusi izspiedumus vismaz divu dūru lielumā), bet izdevās labi, un Ulmanis varēja droši ķerties pie tās pašizlolotās misijas īstenošanas, kurai labā veselība bija vajadzīga, — Latvijas izdzīvošanas nodrošināšanai viņa izpratnē, likvidējot demokrātiju un uzurpējot visu varu valstī. Vēlāk izrādījās, ka labā veselība noderēja tikai sešiem gadiem, un 1940.gada vasarā varbūt pat būtu bijis labāk, ja diktators Ulmanis būtu tik vecs un slims, ka bez lielas iekšējas šaubīšanās varētu izdarīt to, kas tik liktenīgā situācijā kā valsts okupācija jādara patriotam, kurš uzņēmies vienpersonisku atbildību par valsts likteni, — ar simboliskas pretošanās aktu ziedot sevi pašu, ja reiz esi nolēmis saudzēt savus pilsoņus un nesūtīt viņus pret acīmredzamu ienaidnieka pārspēku. Tomēr šie nieka seši Ulmaņa autoritārās valdīšanas gadi palikuši tik spilgtā tautas atmiņā, ka ietekmējuši arī atjaunotās Latvijas politiku (1993.gadā Guntis Ulmanis par Valsts prezidentu tika ievēlēts galvenokārt uzvārda dēļ), un vienprātīga vērtējuma par tiem nav joprojām, atšķirībā no 1940.gada notikumiem, kuru traģiskajā iznākumā neviens nopietns vēsturnieks Ulmani nevaino. Toties 1934.gada 15.maija apvērsuma un tam sekojušo sešu diktatūras gadu izvērtējumā var atrast gan Ulmaņa pasludināšanu par vienu no lielākajiem Latvijas noziedzniekiem, gan valsts glābēju un latviešu tautas pašapziņas tik stingru cēlāju, ka tieši šī pašapziņa ļāvusi izdzīvot okupācijās un pēc pusgadsimta atjaunot Latvijas neatkarību.         

Par apvērsuma cēloņiem īstas skaidrības nav vēl šodien, bet apvērsuma iemesls ir viens — Ulmaņa pārliecība un uzskati par valsts attīstību, jo tikai viņš Latvijā bija spējīgs veikt valsts apvērsumu. Gribētāju, protams, bija vairāk, bet tie bija margināļi, pērkoņkrustiešus ieskaitot, kas apzinājās savu mazspēju un gatavojās vēlēšanām. Varbūt kāds armijas aprindās sapņoja par apvērsumu, savukārt komunisti neatkarīgu Latviju neatzina principā. Tomēr reālas iespējas veikt apvērsumu bija tikai Ulmanim. Pēc 15.maija sekmīgās norises var šķist, ka apvērsums ir vienkārša lieta, taču patiesībā tā tas nebūt nav. Nepieciešama gan apvērsuma rīkotāja politiska autoritāte, gan pārliecība, gan iemaņas. Apvērsums izdevās tik veiksmīgi tāpēc, ka tas bija ļoti labi sagatavots, un arī tāpēc, ka apvērsuma veicēji nebija kādas maz zināmas radikālas personas, bet ļoti populārs politiķis, kurš jau ieņēma valdības vadītāja amatu un apvērsumu veica ar formāli deklarētu mērķi aizstāvēt Satversmi un novērst satricinājumus, skaidro vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Ilgvars Butulis. Vēl jāpiezīmē, ka vienkārša cilvēka ikdienu 15.maija apvērsums skāra ļoti maz, un partiju kašķi viņu bija nogurdinājuši ne mazāk, kā tie gurdina vēlētāju atjaunotajā Latvijā.

Ulmaņa Latvija, salīdzinot ar tām briesmīgajām laikmeta grimasēm, kas nāca pēc tam, tautas atmiņās šķita kā laimes, pārticības un uzplaukuma zeme. Vēsturnieks Āris Puriņš pat ironizē, ka 1940.gadā Staļins ar okupāciju izglābis Ulmaņa godu, ko citādi drīz vien būtu laupījis viņa saimnieciskās politikas bankrots. Pēc apvērsuma bija runas: mēs apskaudām citus, kuriem bija savi pilsudski un hitleri, bet nu mums pašiem ir stipra vara. Tomēr Ulmaņa diktatūras īpatnība bija tā, ka šī diktatūra vārdos sevi tēloja spēcīgāku un niknāku, nekā patiesībā bija, atzīmē Butulis. Lai gan nekādas demokrātijas iezīmes netika pieļautas, brīva prese nepastāvēja, sabiedrība tika ideoloģiski un politiski kontrolēta un politisku motīvu dēļ vairāki tūkstoši cilvēku zaudēja darbu, tajā pašā laikā neviens politiskais pretinieks netika sodīts ar nāvi, un apcietinātos sociāldemokrātus atbrīvoja jau gadu pēc apvērsuma. Vadoņa godināšanas kults pieņēma šķebinošus apmērus, taču raudzīties uz pompoziem goda vārtiem tomēr ir patīkamāk nekā uz karātavām.

Laikabiedru atmiņās Ulmaņlaiki tēlojas dažādi atkarībā no vērotāja politiskās pārliecības. «Lekcijās vienmēr stāstu, kā sazvērnieks numur trīs, sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš (pirmais sazvērnieks bija pats Ulmanis, otrais — ārlietu ministrs Vilhelms Munters) atmiņās raksta, ka 16.maija rīts bijis skaists, saulains, putniņi čivinājuši un bijis jūtams, ka sākusies jauna dzīve. Turpretim sociāldemokrātu atmiņās 16.maijs parādās kā drūma, ļaunu nojausmu pilna diena,» saka vēsturnieks, Rīgas Stradiņa Universitātes docents Valters Ščerbinskis. Ulmaņlaiku vērtējums mainās arī atkarībā no laikmeta. Aptaujātie vēsturnieki iesaka neraudzīties uz šo laikaposmu melnbaltās krāsās. Ščerbinskis tā dēvētajos Ulmaņlaikos saredz daudz pozitīva: tie palīdzēja mobilizēt latviešu etniskumu, nostiprināja latviešu valodas lietošanu. No otras puses, jautājums ir par to, kāda principā ir attieksme pret autoritārismu un demokrātiju. «Demokrātija nav nekas tāds, kas solītu visiem debesmannu, tā nav ideāla. Taču, ja autoritārā valstī nāk pie varas traks cilvēks, kurš nav kontrolējams, tad sabiedrība nav pasargāta no ļaunprātībām. Latvijai šajā ziņā paveicās. 15.maija apvērsums –— tas nebija labi, bet labi, ka diktators bija Kārlis Ulmanis,» secina Ščerbinskis. Latvijas Universitātes profesors Inesis Fedmanis, vaicāts, vai 15.maija apvērsumam ir kādas ilgtermiņa pozitīvas sekas, izsakās vēl tiešāk: ja nebūtu šo sešu gadu, kad valdīja Kārlis Ulmanis, diez vai mēs šodien sarunātos latviski. «Šie seši gadi nenosargāja Latviju pret okupāciju, bet saglabāja Latviju nākotnē.»

Visu rakstu par Ulmaņa apvērsumu un tā sekām lasiet žurnāla Sestdiena 9.maija numurā!

Top komentāri

Reksis
R
K.Ulmanis jau nav speciāli jāglorificē. Viņš vienkārši bija saimnieks savā valstī. Un ne jau sešos gados Latvija uzplauka, bet visos pirmās Latvijas neatkarības gados K.Ulmanis vadīja valsts saimniecisko dzīvi. Tāpēc vecie ļaudis viņu piemin ar labu, jo katram viņš caur valsts varu tika palīdzējis. Viņš neskraidīja neapstājoties kā šolaiku pirdieni sirēnām kaucot no viena pasaākuma uz otru, bet apstājās pie tīruma un parunāja ar tajā strādājošo zemnieku. Tāpec viņš zināja ko vajag visā valstī darīt lietas labā. Un par to viņu ciena ne tikai ulmaņlaikus pieredzējušie, bet arī daudzi no jaunākajām paaudzēm
Edgars
E
K.Ulmanis spēja tautai ieaudzināt mīlestību pret savu valsti ,bet ko mēs tagad?Vajadzētu skolās pasniegt obligātās politinformācijas stundas,lai nākotnē jaunā pāaudze nebūtu poltiskie analfabēti.
trttu
t
Latvijas Universitātes profesors Inesis Fedmanis, vaicāts, vai 15.maija apvērsumam ir kādas ilgtermiņa pozitīvas sekas, izsakās vēl tiešāk: ja nebūtu šo sešu gadu, kad valdīja Kārlis Ulmanis, diez vai mēs šodien sarunātos latviski. «Šie seši gadi nenosargāja Latviju pret okupāciju, bet saglabāja Latviju nākotnē.»
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli


Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata