Tas sevī ierāva aizvien vairāk valstu un cilvēku, ieskaitot arī Latviju un tās iedzīvotājus, kas toreiz atradās Krievijas impērijas sastāvā. Karš ilga no 1914. līdz 1918.gadam, un viens no iespaidīgiem kauju reģioniem bija Baltijas jūra, kur savas attiecības steidzās kārtot gan angļi, gan vācieši, gan krievi. Atšķirībā no iepriekšējiem kariem toreiz uz jūras parādījās arī jauna ieroču šķira — zemūdenes — un lielos daudzumos kā aizsardzības līdzeklis tika izmantotas jūras mīnas.
Aleksejam Kravčukam, zemūdens peldēšanas kluba Divesport vadītājam, jau sen bija zināms, ka kaut kur pie Liepājas ir nogrimis vācu kreiseris Prinz Adalbert. Klīst pat nostāsti par to, ka kuģu rūmē guļot piecdesmit kilogramu zelta — stieņos! Alekseja rīcībā bija aptuvenās kuģa nogrimšanas koordinātas. Bet diemžēl jūrā ar aptuvenām koordinātām kaut ko sameklēt ir tas pats, kas meklēt adatu siena kaudzē. Bet te nu liktenis izspēlēja joku — vienam no nirējiem ceļš krustojās ar kādu vecu zvejnieku, kurš stāstīja, ka tieši tajā jūras rajonā, kas viņus interesē, viņš zinot vienu vraku, turklāt precīzu vietu, kur tas guļot.
2010.gadā Alekseja Kravčuka vadībā tika apsekots zvejnieka norādītais jūras rajons. Un tik tiešām apstiprinājās fakts par vraku, kurš atrodas apmēram četrdesmit kilometru no Liepājas un guļ astoņdesmit metru dziļumā. Tajā pašā gadā tika pieņemts lēmums vēsturisko vraku apmeklēt. Taču bija skaidrs, ka niršana būs saistīta ar zināmu risku un darbošanās tik lielā dziļumā prasīs īpaši augstu sagatavotības pakāpi, aprīkojumu un speciālus elpošanas maisījumus. Nirēju un atbalstītāju grupā darbojās Vasilijs Martinovs, Sergejs Kravčuks, Sergajs Zavadskis, Vadims Buharins un, protams, Aleksejs Kravčuks. Grupa ieradās Liepājā un, sagaidot labvēlīgus laika apstākļus, 2010.gada 5.augustā devās uz vraka atrašanās vietu.