Diskusijas par nesakārtoto izglītību, šķiet, ir mūžīgas. Turklāt atšķirībā no astronomijas vai hidroloģijas izglītība nu reiz ir joma, kurā katram var būt viedoklis, jo lielāka vai mazāka pieredze ar izglītības iestādēm ir ikvienam sabiedrības loceklim. Pamatizglītība Latvijā ir obligāta, tas nozīmē arī prognozējamāku "klientu" skaitu. Citādi tas ir ar augstākās izglītības mācību iestādēm – tālāk var nemācīties. Arī arodizglītība jau sen vairs nav tāds bubulis, ar ko biedēt bērnus, ja tie nemācīsies, tāpat jauniešiem šodien ir gana daudz iespēju studēt ārpus Latvijas. Tāpēc, moderni izsakoties, izaicinājumu augstākajā izglītībā patlaban ir gana daudz.
"Tā būs atzīta, starptautiska augstskola, kura atbilst visiem ārvalstu standartiem, ar starptautiskām akreditācijām," savas augstskolas RISEBA vēlamo ainu iezīmē tās rektore profesore Irina Senņikova. Viņas vadītā augstskola ļoti cer uz ārvalstu studentu piesaistīšanu. Šobrīd ārzemnieki veido ap 11% no studējošo kopskaita, bet RISEBA stratēģijā ierakstīts, ka 2020. gadā starptautisko studentu skaits būs jau 25%. Lai mērķi sasniegtu, tiekot nopietni strādāts arī pie ārvalstu pasniedzēju piesaistes un dažādu apmaiņas programmu izveides.
Lūkojoties nākotnē, rektoresprāt, liels izaicinājums būs arī digitālā vide, jo esot skaidrs – daļa studiju procesa noritēs digitāli. Viens no jau minētajiem izaicinājumiem būs arī šajā ziņā – kā atsevišķi pasniedzēji tiks galā ar šādām izmaiņām, kuri atšķirībā no studentiem nav "digitālie iezemieši".
Senņikova akcentē, ka augstskolas, kuras viena no īpašniecēm ir arī pati, nākotni redz kā līderu flangam piederīgu.
Valstij jāspēj savus resursus izmantot efektīvi
Tai pašā laikā gana bieži izskan ekspertu un arī Izglītības un zinātnes ministrijas atziņas, ka augstskolu Latvijā jau tagad par daudz. Piemēram, Latvijas Banka norāda, ka nākotnē apvienojamas būtu pat divas lielākās augstskolas – Latvijas Universitāte un Rīgas Tehniskā universitāte. RISEBA rektori šādas runas nebiedē, jo viņa vada privātu mācību iestādi. Nepieciešamību samazināt valsts atbalstīto augstskolu un studiju programmu skaitu profesore atbalsta, jo, viņasprāt, valstij jāspēj savus resursus izmantot efektīvi. Taču RISEBA kā privātai augstskolai šajā ziņā ir lielāka brīvība. Tās nākotni izšķiršot vien tirgus. "Visu, ko esam izdarījuši, esam darījuši tikai no pašu ienākumiem un pārvaldot savus resursus," ne bez lepnuma saka rektore, tomēr uzreiz piebilst – gan privātās, gan valsts augstskolas ir vienādas likuma priekšā. Arī privātajās augstskolās notiek studiju programmu akreditācija, augstskolas rektoru un Satversmi apstiprina Ministru kabinets. Taču valsts attieksme esot dažāda.
"Jā, mēs nepretendējam uz budžeta finansējumu, bet jāņem vērā, ka mēs arī esam lieli nodokļu maksātāji," atgādina Senņikova un piebilst, ka nav taisnīgi, ja privātās augstskolas tiek ierobežotas dažādo Eiropas fondu apguvē. "Šajā ziņā esam nelīdzvērtīgā pozīcijā. Kāpēc svarīgi ir tas, kas ir dibinātājs? Ja kāds var sasniegt rezultātu labāk, kāpēc ierobežot?" viņa vaicā.
Uz privāto augstskolu gan neattiecas valodu ierobežojumi. RISEBA šobrīd nodrošinot studijas trīs valodās – latviešu, angļu un krievu. Iestājoties students var izvēlēties, kurā no tām studēt, un tā esot privilēģija. Senņikova norāda, ka daļa studentu, kas atbraukuši šurp no bijušajām NVS valstīm, novērtē iespēju studēt tieši krievu valodā. Tiesa, ne visas programmas ir visās valodās. Piemēram, arhitektūras un starptautiskā biznesa programmās studijas noris angļu valodā.
Tomēr vai augstskola nesaņem pārmetumus par studijām arī krieviski? Profesore saka, ka visas šīs trīs valodas atspoguļo arī sabiedrību, kurā dzīvojam. Sapulcēs gan komunikācija augstskolā noritot latviski.
RISEBA rektore stāsta, ka ārvalstu studentu piesaistē ir iespēja saņemt atbalstu no Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA), taču arī attiecībās ar LIAA līdz galam nevarot gūt līdzvērtīgu attieksmi, jo augstskola netiekot vērtēta kā pilnvērtīgs privāts uzņēmums. Līdz ar to var teikt, ka valsts teorētiski piedāvā daudz un dažādas atbalsta programmas, taču iespējas tās izmantot ir ierobežotas. "Ir programmas, kur mēs nevaram pretendēt tāpēc, ka esam privātā augstskola, taču ir arī programmas, kur nevaram pretendēt uz atbalstu, jo neesam ražošanas uzņēmums," skaidro profesore un piebilst, ka augstskolai "ražošana" ir citāda.
Pēdējos gados bieži izskan apgalvojums, ka studenti augstskolā nonāk aizvien sliktāk sagatavoti. Daļēji tam varētu piekrist arī RISEBA rektore, taču viņa negribētu vispārināt. Tāpat kā muļķīgi būtu visus slimnīcas pacientus ārstēt, aprēķinot vidējo slimnieku temperatūru, tāpat būtu muļķīgi "norakstīt" visus vidusskolu absolventus. Studēt nākot arī ļoti motivēti studenti.
"Ļoti svarīgi būtu, lai uz katra stūra neteiktu, ka Latvijas izglītība ir slikta," saka Senņikova, aicinot lūkoties arī uz labo praksi. Savukārt, ja ir sliktas studiju programmas, tās būtu jāslēdz, nevis jāturpina diskutēt par to, cik viss ir slikti. Iebilstu, ka nesenais gadījums ar RPIVA uzrāda – arī valsts iespējas slēgt vai apvienot savas augstskolas var būt sarežģītas. Rektore domā, ka šajā gadījumā valsts kļūda bija, ka par reorganizāciju netika paziņots laikus.
Lūkojoties uz nākamo simtgadi, profesore ir noskaņota optimistiski. Viņas mazmeitas skolā šogad ir arī pirmā F klase, un šāds fakts liekot pozitīvi lūkoties nākotnē – tas nozīmē, ka arī studētgribētāju netrūks. Tiesa, augstskolām līdz šīm pozitīvajām vēsmām demogrāfijā ir jāgaida ilgāks laika sprīdis.
Zīmējums: Gatis Buravcovs
Ar savas valsts simtgadi lepojamies un pamazām jau esam sākuši dzīvot lielo svinību gaidās. Bet ko mēs vēlētos, ja simts kūku vietā Latvijas dzimšanas dienā tuvākā vai tālākā nākotnē varētu piepildīt arī simts mūsu valsts vēlēšanās? Žurnāls SestDiena rubrikā Latvijai vajag sarunājas ar visdažādākajiem cilvēkiem no hipstera līdz ministram, mēģinot noskaidrot, ko Latvijai visvairāk vajag.
Bērziņš
hmm
Otradi