Melbārde: Man patīk atklāta valoda, nevis "ņemšanās pa kabinetiem"

Attieksme pret viņu kā Nacionālā kultūras centra direktori bijusi daudz pozitīvāka un atvērtāka. Vēl pirms apstiprināšanas ministres amatā Melbārde jau piedzīvoja arī pirmos dzēlienus sociālajos tīklos par publisku parādīšanos leoparda raksta jaciņā. Ministrei jāpierod, ka par apspriešanas objektu kļūs arī viņas apģērbs un frizūra."Kultūras ministram jābūt diplomātam, strādājot nozarē, kurā ir ļoti jūtīgi, emocionāli cilvēki. Jābūt vēlmei rast kompromisus. Konflikti tāpat rodas dabiski, un, ja ministrs nenāks ar kompromisu un samierinājumu, tad diezgan destruktīvi strādāsim," spriež jaunā ministre. Vienlaikus viņa uzsver, ka patīk atklāta valoda, nevis "ņemšanās pa kabinetiem".Politiķes nasta, kas Melbārdei uzguļas līdz ar ministres amatu, gan varētu labo apņemšanos par atklāto valodu mazliet koriģēt, par ko liecina pirmās atbildes, kas skar politiski jutīgas tēmas. Piemēram, par Nacionālās apvienības daudzu biedru atbalstīto Uzvaras pieminekļa nojaukšanu. Melbārde atzīst: "Manuprāt, mēs esam nokavējuši brīdi, kad šo pieminekli varēja nojaukt. Šobrīd man tas neliekas primārais jautājums, ar ko jānodarbojas ministram. Ir daudzas lietas, kas daudz vienkāršāk stiprina nacionālu valsti." Tomēr viņa uzsver - neesot teikusi, ka viņa ir par pieminekļa atstāšanu, nav pareizi, ka turpat blakus ir Gaismas pils, un viņa tic, ka pienāks brīdis, kad pieminekli varēs nojaukt. Viņa aizrautīgi skaidro, ka Latvijas valsts dibināta uz kultūras nacionālisma pamatiem, kultūras nacionālismu viņa uzskata par veselīgu un nepieciešamu, tomēr veikli apiet jautājumu, vai sevi uzskata par gados jauno un ļoti dedzīgo NA politiķu Jāņa Dombravas un Jāņa Iesalnieka domubiedri.Rēķinot laiku līdz Saeimas vēlēšanām, kas plānotas nākamā gada rudenī, Melbārdei ministres amatā īsti nav laika atvēzēties jaunām lielām idejām. Viņa pati saka, ka tādu īstenošanai amatā vajadzētu pavadīt no trim līdz sešiem gadiem. Taču, kā jaunā ministre ļauj noprast, ar NA viņa vienojusies par ilgtermiņa sadarbību un gadījumā, ja NA nonāktu valdībā arī pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām un tai piedāvātu Kultūras ministriju, par ministri virzītu tieši Melbārdi. Viņa par lielu iespēju un godu uzskatītu kandidēšanu Saeimas vēlēšanās Nacionālās apvienības sarakstā.Paralēli izvirzīšanai uz kultūras ministres amatu Melbārdes vārds šoruden parādījās vairāku apbalvojumu sarakstā - viņai piešķirts Ministru kabineta Atzinības raksts, valsts svētkos viņa saņems arī IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Tomēr viņa nepatikā saviebjas, ja šos pagodinājumus nodēvē par zvaigžņu lietu - tā drīzāk esot sakritība. Melbārde gan atzīst, ka Dziesmu un Deju svētki, ko organizēja viņas vadītais Latvijas Nacionālās kultūras centrs, bija izdevušies un pat mūsu skeptiskā sabiedrība aptaujās svētkus novērtējusi ar vairāk nekā astoņām ballēm desmit ballu sistēmā. Protams, Melbārdei vienmēr pieminēs jezgu ar svētku biļetēm un deputātiem paredzētajiem ielūgumiem. Viņa nevairās no sarunas par šīm problēmām. "Bija jānosaka kārtība, kādā saņem ielūgumus. Mēs to darījām demokrātiskā veidā, divas reizes izskatījām Dziesmu un Deju svētku padomē. Nekavējoties iepazīstinājām medijus ar sarakstu, neslēpāmies un savā ziņā par to arī "dabūjām", ka bijām tik atklāti. Salīdzinot ar iepriekšējiem svētkiem, ielūgumu skaits tika samazināts uz pusi. Bet te jārunā par neveiksmi veiksmē - mēs tik aktīvi strādājām pie Dziesmu svētku komunikācijas, kas balstīta uz līdzdalības filozofiju, un rezultāts bija tāds, ka pieprasījums pēc biļetēm bija milzīgs, bet ierobežotās iespējas tās dabūt radīja sprādzienu. Spriedzi vairoja iespēja nopirkt biļetes internetā, jo citi gāja stāvēt rindā četros no rīta, un, ja veci cilvēki, kas stāv rindā, nonāk pie kases un biļetes ir beigušās, tas emocionālam cilvēkam ir ļoti smagi pieņemams. Es jutos ļoti slikti, jo vēlme veidot Dziesmu svētkus kā visas tautas svētkus bija dabiska un normāla."Melbārde ar Dziesmu un deju svētkiem jūtas saistīta arī gluži personiski, jo, kopš sevi atceras, vienmēr dejojusi tautas dejas, arī dziedājusi skolas korī, piedalījusies 1989.gada Skolēnu dziesmu svētkos, kad pirmoreiz kopš padomju okupācijas kopkoris dziedāja Dievs, svētī Latviju!. "Šīs runas par himnas nomaiņu es vispār nesaprotu - cik tālu esam nonākuši, ka esam gatavi apšaubīt savas valsts pamatus, rīkot konkursu, lai aizstātu himnu, kas ir tautas pieņemta!"Visu rakstu par kultūras ministri Daci Melbārdi lasiet 8.novembra žurnālā Sestdiena!