Pa Muromieša un latviešu lidotāju pēdām

"Ko jums tur vajag?" viņa jautā, bet es aizgūtnēm stāstu, ka vācu materiālus filmai par latviešu pirmajiem lidotājiem, ka gribam filmēt lidlaukus, aviācijas skolas, mācību un kauju vietas... "Tu gribi filmēt Krievijas aerodromus? Un brīnies, ka jūs negrib laist?" viņa gardi smejas, bet es aizstāvos – tie taču ir lidlauki, kas bija pirms simt gadiem! Slavenais Gatčinas aerodroms un impērijas laika lidotāju skola, Sarapula, kurā pēc revolūcijas bāzējās smago bumbvedēju _Iļja Muromietis _divīzija, Arhangeļskas pievārte, kurā nolaišanos pēc rekorda lidojuma ar gaisa balonu veica mūsu Jāzeps Baško, Donas stepes, kurās ar arbūzu padusē no sarkanajiem pie baltajiem aizsoļoja dēkainis Rūdolfs Celms... Nav vietas virs Krievijas, kur jau pašos aviācijas pirmsākumos nebūtu lidojuši mūsu tautieši, nav vietas uz vēstures skatuves, kur mūsējie nebūtu nonākuši... Līdz Latvijas Republikas dibināšanai nedrošajos lidaparātos likteni bija izaicinājuši gandrīz divi simti latviešu, kas procentuāli salīdzinājumā ar iedzīvotāju skaitu bija milzīgs īpatsvars! Protams, viņi mācījās un lidoja vispirms Krievijas impērijas armijā, tad pie sarkanajiem un baltajiem vai no vieniem pie otriem... Daļa gāja bojā, daļa atgriezās dzimtenē, daļa palika Krievijā un turpināja kaldināt padomju aviācijas slavu, un, gribam to vai ne, – Latvijas aviācijas vēsturi jāsāk filmēt Krievijā!Kā gan citādi to izdarīt, ja ne uz turieni braucot? Nu, vajag man tos aerodromus, tiešām vajag... Vēsturniece turpina smieties, bet es esmu spiesta savu maršrutu reducēt tikai uz Maskavu – pirms braucu ar kameru, ir jāatrod īstie cilvēki un vietas. Paradoksālā kārtā informācija par latviešu lidotājiem ir jālūdz krievu pētniekiem, kam ir gan vieglāka pieeja arhīviem, gan dedzīgāks pētniecības gars. "Oņi že naši rodnije!" (Viņi taču mūsējie! – no krievu val.) aizkustinoši izsaucas kādas lidotāju dzimtas mazmeita, no kuras saņemu pirmo vērtīgās informācijas devu.Rupekļu un labo listeNatālija Pankratjeva ir skaista, slaida blondīne ar neuzkrītošu krustiņu kaklā. Mūsdienīga, izglītota un sirsnīga, taču ar acīmredzamu aristokrātijas gēnu. Viņas vectēvs Nikolajs ir jaunākais no trim brāļiem lidotājiem, kas visi ierakstījuši savu vārdu Krievijas aviācijas vēsturē, – trim staltiem cara laika virsniekiem, kam bija jāpielāgojas pārmaiņu vējiem. Vecākā, Alekseja Pankratjeva, liktenis bija īpaši cieši saistīts ar mūsu Jāzepu Baško. Vispirms tikai pāris mēnešus vecākais Aleksejs bija Jāzepa lidošanas instruktors Gatčinas aviācijas skolā, vēlāk ceļi krustojās Pirmā pasaules kara debesīs, kur Baško vadīja _Iļjas Muromieša _eskadriļu, pats nolidojot trešo daļu no šo lidaparātu kopējo lidojumu skaita, savukārt pēc revolūcijas Pankratjevs ar Baško savāca savu uzticamo lidaparātu atlikumus un ar pūlēm izveidoja smago bumbvedēju divīziju Sarapulā – nemitīgā sarkano komisāru uzraudzībā. Lai cik šis laiks bija grūts, haotisks un neskaidrību pilns, senā pilsēta šo aviatoru periodu no 1919. līdz 1923.gadam uzskata par pilsētas ziedu laikiem – lidotāji bija viņu lepnums un lielais piedzīvojums. Šobrīd, gandrīz simt gadu pēc aviatoru ēras, Sarapula viņus ir padarījusi par savas pilsētas vizītkarti – gan tūrisma popularizācijai, gan audzināšanas nolūkos. Visu aktivitāšu inciatore ir vietējā žurnāliste un kultūras darbiniece ar milzīgu organizatorisko krampi, kas ar lidotāju piemiņas ideju aizdedzinājusi arī Natāliju."Tatjana mani burtiski aplipināja ar šo lidotāju mīlestību. Mans tēvs vēl ir dzīvs, protams, mums bija ģimenes arhīvs, bet tas arī viss. Bet mēs gribējām savākt informāciju par visiem šīs divīzijas lidotājiem, par viņu ģimenēm, par likteni pēc tam... Tas likās ļoti svarīgi, ļoti aizraujoši, ļoti būtiski – pateikt paldies.Ģimenes padomē nolēmām, ka Pankratjevu bijis visvairāk – veselu trīs –, tāpēc arī mums jāuzņemas šī iniciatīva. Sākumā nebija gandrīz nekā, tikai uzvārdu saraksts. Tas bija šīs tūkstošgades sākumā, tad vēl bija vecās, drukātās telefona grāmatas. Mana tante, ļoti smalka, aristokrātiska būtne, kundze cienījamos gados, ķērās pie darba. Bet iedomājieties – cik Maskavā vien ir Romanovu? Salovjovu? Maksimovu... Tur varēja būt dēli, mazdēli vai vispār nekādas radniecības, bet tante tik zvanīja un atzīmēja, zvanīja un atzīmēja. Daudzi bija ļoti aizdomīgi, neuzticējās, domāja, ka tā ir kāda krāpniecība, lai izdabūtu senlietas. Tante nekad detalizēti neatstāstīja sarunas, bet tikai lakoniski sarakstā atzīmēja – "ham" –, un rupekļu bija daudz. Taču pāris gadu laikā mēs gandrīz visiem sadzinām pēdas, arī jūsu Jāzepam Baško. Tāpēc arī katru seju pazīstu, katru ģimeni pārzinu. Starp citu – redziet šo bildi? Nododiet Jāzepa kungam – man liekas, šis mazais baltgalvis grozā ir Juliāns Baško, neviens cits tas nevar būt!"Kāpēc ielas jenotu vārdos?Arī Latvijā par aviācijas vēsturi vairāk interesējas krievu tautības cilvēki. Viens ir īpaši dedzīgs _Iļjas Muromieša _fans. Pētniecības procesā atklājās, ka šobrīd dzīvoju iepretim namam, kurā pirmās brīvvalsts laikā dzīvojis aviācijas pulkvedis Jāzeps Baško – slavenākais un veiksmīgākais šī bumbvedēja pilots. Kad šo faktu pieminu Muromieša pielūdzējam, nevērīgi pametot ar roku uz pretējās mājas pusi, viņš sarīko ekspresīvu monoizrādi turpat, uz vietas."Tu man pasaki – kāpēc pie šīs mājas nav piemiņas plāksnes? Kāpēc Siguldas bijušajā Muromiešu aerodromā nav uzvelts piemiņas akmens? Tu, latviete, pasaki – kur Rīgā ir ģenerāļa Baško iela? Kāpēc mums ielas sauc visādu jenotu vārdos, bet es, krievs, tūlīt skaļi kaukšu – kur ir Baško iela? Kāpēc mēs Latvijā necienām savus varoņus? Aiziesi uz Siguldas domi manā vietā? Es jau tur visus esmu izvedis ar savu akmeni... Ušakovam uzrakstīsi? Kā var nebūt Baško ielas, pazor, jei bogu..."Natālija apstiprina, ka Sarapulā ir iziets nopietns birokrātiskais process un veselam jaunajam mikrorajonam ielas nosauktas divīzijas lidotāju vārdos – rajona siluets atgādina gaisa kuģi, un starp desmit lidotāju ielām uz adrešu plāksnītēm rindojas arī "ievērojamā krievu lidotāja" Baško vārds. Dāvanā saņemu skolas burtnīcu ar Baško ģīmetni un viņa biogrāfiju aizmugurē. Uzklausu plašo audzināšanas programmu, kurā ir pat specializēts bērnudārzs ar "lidošanas" ievirzi. Kā tas izpaužas, nekautrējos pajautāt un uzzinu, ka visi spēlējas ar mazām lidmašīnītēm. "Tici man – viņi visi zina, kas ir Iļja Muromietis, un lielākie bērni tehniķu stacijā pat milzu maketu ir uzbūvējuši!" Pierakstījusi detalizētu informāciju par pilsētas un aviācijas svētkiem, par pavasara plūdiem un rudens krāšņumu, sarunu beidzu ar pilnīgu pārliecību – Sarapula filmā būs!Visu rakstu par latviešu lidotāju gaitām un braucienu uz aviācijas muzeju bijušajā militārajā pilsētiņā Moņinā lasiet žurnāla SestDiena 30.septembra - 6.oktobra numurā!