Paņem sapni aiz ragiem

""Gribi šo gabalu nošļūkt taureņa pozā?" instruktors man prasa. Nu, jāpamēģina ir. Tas ir tā - tu iekaries virvēs, instruktors paceļ tavas kājas gaisā, tad tev jāatlaiž rokas uz leju. Un tādā pozā - ar galvu uz leju - arī jāšļūc visu gabalu virs koku galotnēm. Kad nostājos atkal vertikāli, spēju tikai priecāties, ka šodien brokastīs esmu apēdusi vien kaltētu kanēļmaizīti. Ja taureņiem katru reizi kaut kas šitāds jāpiedzīvo lidojot, es pilnīgi noteikti negribētu būt taurenis," Zane pirms kāda laika man rakstīja no Ekvadoras par kanopi jeb virves šļūkšanas atrakciju. Bija arī poza "supersieviete". Arī to viņa izmēģināja. Zane neko nelaiž garām. Pirms Dienvidamerikas iekarošanas, kurp viņa devās novembrī, Zanes kontā bija 52 valstis. Lai gan ne jau statistika svarīga. "Mērķis ir ceļošana kā process, kā piedzīvojums. Sapnis par ceļošanu man ir bijis, kopš sevi atceros."Zanes profesionālajā kontā ir 15 gadi sabiedriskajās attiecībās un mārketingā. Novērtēta, darbs patīk, kolēģi brīnišķīgi. Tad kādēļ to visu pamest, lai iemainītu pret četrdesmitlitrīgu mugursomu kaklā un lielu jautājuma zīmi: kur šonakt gulēšu? "Kādā brīdī mani pārņēma sajūta, ka dzīvoju it kā ļoti pavirši un garāmejot. Esi visā tajā mutulī iekšā, un viss notiek, esi aizņemta, pieprasīta, visiem tevi vajag, bet tajā pašā laikā nav pat laika izbaudīt to, kas tev ir pieejams. Kur nu vēl pasēdēt un padomāt." Kad viņa paziņoja par lēmumu no darba aiziet, nāca satricinājums. "Liktenim labpatikās par mani mazliet iesmiet."Darbā bija atlikušas nedēļas trīs, kad viņai sapulcē sametās pavisam tumšs gar acīm. "Izrādās, kādu mēnesi biju nostaigājusi ar plīsušu plaušu. Normāliem cilvēkiem pēc dažām manipulācijām plauša atjaunojas, man tā nenotika. Aizveda uz citu slimnīcu, grieza un šķērēja. Pēc tam dakteri kādu gadu strīdējās par diagnozi, līdz visbeidzot paziņoja, ka man ir ļoti, ļoti reta plaušu slimība. Tagad ar entuziasmu rāda studentiem, redz, kāds brīnišķīgs eksemplārs," Zane ironizē. Ārsti brīdinājuši, ka nevajadzētu lidot un viņa nevar darīt arī citas lietas, ko daudzi uzskata par pašsaprotamām: skriet, nirt, ātri kāpt pa kāpnēm. "Bet dzīvē es vairāk esmu tendēta skatīties uz to, ko varu, nevis nevaru. Jau pāris mēnešu pēc operācijas sēdēju Amerikā Lielā kanjona malā un raudzījos saullēktā. Nu un kas, ka nevaru paskriet, toties varu lēnā garā uzkāpt." Un ko Zanes daktere? "Kad pēc vairākiem ceļojumiem aizgāju atrādīties, viņa paskatījās izmeklējumus un teica: "Laikam jau jums jādzīvo tā, kā jūs to darāt, nevis jāsēž un jāgaida kaulainā. Ja atnāks, tad atnāks. Duriet tik uz priekšu." Man ir ļoti gudra daktere." Zane ir budžeta ceļotāja – jo lētāk, jo labāk un interesantāk. Ceļo no uzkrājumiem. "Tādēļ jau neaizgāju no darba vienā dienā. Savu sapni pārvērtu par mērķi un uzrakstīju detalizētu plānu, kā līdz tam nokļūt. Ceļoju kā vietējie. Atpūšos kā vietējie. Ēdu turpat, kur vietējie." Vai caureju bieži gadās saķert? "Reti. Šajā ziņā man ir pateicīgs kuņģītis. Taču visādi ir gadījies," smejas Zane.Taču Dienvidamerikas un Centrālamerikas iekarošana rādās būt garāka, nekā sākumā plānots, tādēļ ceļotāja liek lietā savas mārketingā rūdītās smadzenes. Lai realizētu vēl vienu sapni - nokļūt Antarktīdā - savā blogā un sociālajos tīklos viņa uzsākusi fandraizingu jeb līdzekļu vākšanu kādam konkrētam mērķim, kas ne obligāti saistīts ar labdarību tās tradicionālajā izpratnē. Ar tekstu "Vai 100 Latvijas biznesa cilvēku var atteikties no pusdienām jeb sākas Operācija Pingvīns" Zane cilvēkiem, kas tic sapņiem un trakām idejām, vienu smalku biznesa pusdienu naudu 43 eiro vērtībā piedāvā noziedot viņas sapnim. Vieni viņu slavē, citi kaunina, ka naudu vajag ziedot slimiem bērniem, ne pingvīnu apbrīnošanai. Turklāt pingvīnus varot apskatīt turpat Dienvidamerikā.Pirms tam sarunā ar mani Zane minējusi, ka mazāk jāuztraucas, ko citi par tevi padomās, jo tad var brīvāk dzīvot, tagad atzīstas, ka diennakts laikā, kopš savu ideju palaidusi tautās, divreiz noraudājusies. "Vienreiz, lasot visus komentārus, jo biju aizmirsusi, cik biezai ādai jābūt, lai kontaktētos ar plašo Latvijas internetpubliku. Otro reizi, kad man atrakstīja nepazīstams cilvēks, atzina, ka viņa gads sācies pagalam draņķīgi un arī finansiāli slikti, bet tāpēc viņš ar ģimeni grib veltīt 50 dolārus, lai kādam tas sāktos labi un ar liela sapņa piepildīšanu. Es divas reizes centos viņu atrunāt no naudas veltīšanas man, bet vakarā tāpat ieraudzīju viņa vārdu savā kontā. Lūdzu, nedariet tā! Ja jums 50 USD ir liela nauda, lūdzu, nedodiet to man. Šis nav dzīvības un nāves jautājums, citi ir. Es pat neprasu maizei, es prasu izklaidei," saka Zane.Visu rakstu par Zani Eniņu un to, kā realizēt savus sapņus, lasiet žurnāla Sestdiena 23.janvāra-5.februāra numurā!