Šā gada 11. oktobrī Uzbekistānas galvaspilsētā Taškentā starp Uzbekistānas Tautas izglītības ministriju, Krievijas Izglītības ministriju un uzbeku izcelsmes Krievijas multimiljardiera Ališera Usmanova labdarības fondu Māksla, zinātne un sports tika parakstīts sadarbības memorands par izglītības projekta Klase! (jeb Zur! uzbeku valodā) īstenošanu. Usmanova fonds tam jau ir piešķīris piecus miljonus ASV dolāru, un projekta ietvaros uz Uzbekistānu jau šogad dosies 32 mācībspēki no Aleksandra Hercena vārdā nosauktās Krievijas Valsts pedagoģiskās universitātes. Viņu uzdevums būs sagatavot Uzbekistānas pedagogus visdažādāko jomu, tostarp tehnisko zinātņu, mācīšanai šīs valsts skolās un augstskolās.
Nākamgad uz Uzbekistānu dosies vēl simt Krievijas mācībspēku, un tā visus turpmākos gadus līdz pat 2030. gadam. Plānots, ka rezultātā būs sagatavoti 30 tūkstoši kvalificētu, krievvalodīgu pedagogu un metodiķu (speciālistu skaits salīdzināms ar PSRS laiku), kā arī radīta bāze turpmākam procesam, kas jau būtu pašpietiekams. Ko tas nozīmē praksē? To, ka iedzīvotāju skaita ziņā šobrīd otra daudzskaitlīgākā bijušās PSRS republika (lielākā daļa ekspertu uzskata, ka Uzbekistāna iedzīvotāju skaita ziņā jau ir vai nu apsteigusi, vai tuvāko dažu gadu laikā apsteigs Ukrainu), kura pēdējos gados ir demonstrējusi arī augstākos ekonomiskās izaugsmes tempus postpadomju telpā, sāk vērienīgu pārorientēšanos uz izglītību krievu valodā. Raugoties vēl plašāk, tas nozīmē arī Uzbekistānas iekļaušanos Krievijas vadītajos postpadomju telpas integrācijas projektos, turklāt Taškentai tajos acīmredzami būs atvēlēta ļoti būtiska un arī lielā mērā patstāvīga loma.
Izvēle pēc 1991. gada
Līdz šādai izvēlei Uzbekistāna ir nonākusi gandrīz pēc 30 gadu ilgiem sava ceļa un vietas meklējumiem. 1991. gadā, pēc valstiskās neatkarības iegūšanas, Uzbekistāna saskārās ne tikai ar PSRS tautsaimniecības sabrukuma radītajām, bet vēl virkni citu starptautiskās politikas problēmu. Uzbekistāna robežojas ne tikai ar visām bijušās PSRS Vidusāzijas un tobrīd jau neatkarīgajām Centrālāzijas valstīm (Kazahstānu, Turkmenistānu, Kirgizstānu un Tadžikistānu), bet arī ar Afganistānu, kur jau tad pilnā sparā ritēja pilsoņu karš, kas līdz galam nav rimies joprojām. Kopīga robeža ar Afganistānu savukārt nozīmēja un joprojām nozīmē gan liela mēroga narkotiku kontrabandu, gan radikālā islāma invāzijas draudus. Ar abām šīm problēmām Uzbekistāna saskārās pilnā mērā.
Par vēl vienu destabilizējošu faktoru kļuva tas, ka visās Uzbekistānas kaimiņvalstīs vēsturiski dzīvo lielas uzbeku kopienas. Tostarp Afganistānā mītošo etnisko uzbeku skaits patlaban tiek lēsts līdz trim miljoniem, Tadžikistānā – ap 1,3 miljoniem, Kirgizstānā – nepilns miljons, Kazahstānā – ap 600 tūkstošiem, bet Turkmenistānā – līdz pusmiljonam cilvēku. Vēl oficiāli ap 2,5 miljoniem uzbeku dzīvo Krievijā, pārliecinošs vairākums no tiem ir darba migranti. Neoficiāli tiek uzskatīts, ka viņu patiesais skaits ir 1,5 līdz divas reizes lielāks. Tiesa, koronavīrusa pandēmijas dēļ liela daļa šobrīd ir atgriezušies dzimtenē, tomēr ir skaidrs, ka līdz ar ekonomiskās aktivitātes atjaunošanos un robežu atvēršanu liels skaits uzbeku atkal dosies strādāt uz Krieviju.
Kāpēc tas ir būtiski? Uzreiz pēc PSRS sabrukuma vairākumā tās bijušo Vidusāzijas republiku sāka izplatīties nacionālisma idejas, turklāt visai bieži – radikālā formā. Tas noveda pie etniskajām sadursmēm starp uzbekiem un pamatnācijām, it īpaši Kirgizstānā un Tadžikistānā, kur turklāt vēl sākās asiņains pilsoņu karš. Cenšoties mazināt etniskos konfliktus, kuru rezultāts bija attiecību pasliktināšanās ar kaimiņiem, kā arī no Afganistānas nākošos apdraudējumus, Uzbekistāna pavisam drīz kļuva gan par Krievijas izveidotās Neatkarīgo valstu savienības (NVS), gan Maskavas radītās Kolektīvās drošības līguma organizācijas vienu no dibinātājām. Zināmā mērā simboliski, ka vienošanās par vairākuma bijušās PSRS valstu aizsardzības savienības izveidi tika parakstīta 1992. gada 15. maijā Taškentā – tā dēļ organizācija nereti tiek dēvēta arī par Taškentas paktu vai Taškentas līguma organizāciju.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 23.-29. oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!