Dienasgrāmata no Briseles: Ko nozīmē būt skartam, kad neesi skarts?

Izvēlos personiskas dienasgrāmatas formātu.Otrdien, 2016. gada 22. martā, Shārbēkā (Brisele)Tāpat kā katru rītu, ap astoņiem esmu pie datora. R. uz darbu Eiropas iestādēs šorīt ir izgājusi mazliet agrāk. Ziņas pienāk vien mirkli pēc reālajiem notikumiem: sprādzieni Zaventemas lidostā, mazliet vēlāk – metro pieturā Mālbēkā. Metro pietura ir R. ceļā, bet zinu, ka nu jau viņa ir darbā. Mūsu dēlam ir brīvdienas, viņš guļ savā istabā. Diena paies, noskaidrojot, vai nav cietis kāds no mums tuvajiem cilvēkiem, sekojot līdzi notikumiem un domājot, kā R. tiks mājās.Kurš ir skarts?Vai mēs neesam?Kas vēl ir priekšā?Sociālie tīkli, tāpat kā novembrī, ir pārvērtušies par krīzes informācijas centru. Kaut kas ir jādara, bet kas? Cenšamies uzzināt, saprast, kas notiek. Gatavojos iet nodot asinis, bet izrādās, ka šodien tas vairs nav vajadzīgs. Ir grūti koncentrēties. Mēģinu gatavoties apaļajam galdam par Joņeva grāmatu. Diskusija paredzēta Bordo aptuveni pēc desmit dienām. Turklāt esam iecerējuši ceturtdien ar vilcienu doties uz Itāliju (caur Parīzi) – arī šim braucienam būtu jāgatavojas, bet vai tas tagad ir iespējams?Pirmos raižpilnos jautājumus saņemu no draugiem, kas "to" jau labi pazīst: no serbohorvātiem, izraēliešiem, kurdiem, tunisiešiem, parīziešiem. Pāri mājai turp un atpakaļ lido helikopteri, policijas sirēnas neapklust ne mirkli.Vakarā dodos pretī R., taču satikties neizdodas: esmu aizmirsis mobilo telefonu – šajos apstākļos nepiedodama vieglprātība. Ielas izskatās savādas, tomēr pilnīgi tukšas nav.Diena ir galā, mēs neesam skarti.Trešdien, 23. martā, ShārbēkāNeesam skarti. Pagaidām mums neviens nav jāapraud. Arī Parīzē draugu draugu loks palika neskarts. Tas maina visu. Nepārdomātu vārdu plūdu kontekstā varētu teikt tā: mēs neesam ievainoti, neesam dienām un naktīm pa slimnīcām veltīgi meklējuši savus tuviniekus vai mierinājuši sērojošu māti vai brāli. Ar mums viss ir kārtībā. Domās esam kopā ar tiem, kuri tiešām cieš.Tikai gada un dažu mēnešu laikā vairāki traģiski notikumi ir norisinājušies tiešā mūsu tuvumā, bet nav mūs sasnieguši: Parīzes atentāti izretināja laikraksta _Charlie Hebdo _redakcijas rindas (bojā gājušo vidū bija mans jaunības "cīņu" biedrs), Thalys vilcienā, kurā tika novērsts atentāts, brauca R., novembra atentātu laikā visi bijām Parīzē un tikāmies ar draugiem tajā pašā rajonā. Dīvaina sajūta. Gribētos, lai tas beidzas, bet pasaulē ir krīze. Varētu teikt, ka Dievs mūs sargā vai ar mums spēlējas, bet neesam ticīgi.Vai mēs esam skarti?Mūsu brīvdienas Itālijā ir uz jautājuma. Vilcienu satiksme ir pārtraukta. Bet, ja tā tiktu atjaunota, vai mums pietiktu drosmes vēlreiz kāpt Thalys vilcienā un šķērsot Parīzi, lai pārsēstos otrā vilcienā?Vai tas, ka, veicot parastas ikdienas darbības, sākam izjust bailes, nenozīmē, ka esam skarti? Atrasties drošībā un turklāt vēl doties brīvdienās ar ģimeni šķiet kaut kas prātam neaptverams, pat nepiedienīgs, zinot par cilvēku ciešanām Beļģijas slimnīcās, pie Ungārijas robežas, Kalē bēgļu nometnē un citur. Kā šādos apstākļos pieprasīt, lai tiktu uzturēta drošība, uzstāt uz tiesībām dzīvot mierīgu dzīvi?Piektdien, 25. martā, Ventimiljā (Itālija)Vai mēs esam skarti, ja ietiepīgi izbēgam no nāves? Kas ar mums notiek, ja no traģēdijas mūs šķir vien īss sprīdis? Varbūt nekas?Ko mēs varam teikt, ja esam ierauti cīņā, kuru neesam izvēlējušies? Vai mums tomēr ir tiesības būt laimīgiem?Esam iekārtojušies uz nedēļu draugu aizlienētā dzīvoklītī Vidusjūras piekrastē, taču Briselē notiekošais mūs ļoti uztrauc. Viens no teroristiem ir aizturēts pavisam tuvu mūsu mājām Shārbēkā. Vakar brīnumainā veidā mums izdevās pagūt uz vilcienu, kurš būtu bijis jānokavē. Neraugoties uz mūsu racionālistisko izglītību, kļūstam mazliet māņticīgi.Rīga, Parīze, Brisele, Shārbēka... šovakar uz Francijas un Itālijas robežas dziļi izjūtam garām slīdošo notikumu straumi, un jautājums ir šāds: vai esam skarti, ja esam gandrīz skarti? Kas šis ir par skartības veidu – šī atrašanās pavisam tuvu nežēlīgai traģēdijai?* Nikolā Ozano (Nicolas Auzannea) dzīvo Briselē (Shārbēkā) un tulko latviešu literatūru. Jaunākie tulkojumi: Jānis Joņevs - Jelgava 94, Rainis - Kastaņola, Jānis Veselis - Dienas krusts, Rūdolfs Blaumanis - Skroderdienas Silmačos (pašlaik top). Blogs: www.latviskifranciska.blog.lemonde.fr.Raksta_ Shārbēka: ko nozīmē būt skartam, kad neesi skarts? _pilno versiju lasiet žurnāla SestDiena 1.-7.aprīļa numurā.