23.martā notikušajās valsts parlamenta jeb Kneseta vēlēšanās vislielāko skaitu deputātu mandātu ieguva nacionāli konservatīvā partija Likud, un 4. maijā beidzās termiņš, kas bija atvēlēts Izraēlas premjerministram Benjaminam Netanjahu kā tās līderim jaunas koalīcijas valdības izveidei. Tā kā Netanjahu šajā laikā vairākuma valdību izveidot neizdevās (premjers nespēja vienoties par atbalstu ar galēji labējās nacionālistu partiju apvienības Yamina līderi Naftali Benetu), Izraēlas prezidentam Ruvenam Rivlinam bija jāizlemj, kuram no politiķiem dot vēl vienu iespēju valdības veidošanai. Jau sākotnēji kā ticamākais pretendents tika minēts vēlēšanās otrajā vietā palikušās centriskās partijas Yesh Atid (gana bieži dēvēta arī par laicīgās jeb sekulārās vidusšķiras partiju) līderis Jairs Lapids, un tieši viņš arī tika nominēts kā nākamais pretendents uz Izraēlas valdības vadītāja krēslu.
Taču, ja mēneša laikā Lapida mēģinājums izveidot vairākuma koalīciju vai kaut vai mazākuma valdību, par kuru būtu gatavs nobalsot vairākums Kneseta deputātu, noslēgsies ar neveiksmi, Izraēlu gaida jau piektās parlamenta ārkārtas vēlēšanas divu gadu laikā. Ņemot vērā vietu sadalījumu Knesetā, Izraēlas politiķu savstarpējās antipātijas un starp partijām gan personisku, gan ideoloģisku iemeslu dēļ savilktās sarkanās līnijas, šādu iznākumu lielākā daļa valsts iekšpolitikas pārzinātāju uzskata par pašu ticamāko. Vismaz teorētiskas iespējas atrast kompromisa risinājumus izejai no Izraēlu pārņēmušās nebeidzamās politiskās krīzes gan pastāv.
Korupcijas apsūdzību dēļ
Izraēlas politiskā krīze sākās pēc ārkārtas (pareizāk gan būtu teikt – pirmstermiņa) parlamenta vēlēšanām, kas tika aizvadītas 2019. gada 9. aprīlī – tā paša gada novembrī paredzēto kārtējo Kneseta vēlēšanu vietā. Par iemeslu pirmstermiņa vēlēšanām kļuva nesaskaņas Benjamina Netanjahu vadīto ministru kabinetu veidojošo labējo politisko partiju starpā par likumprojektu, kas paredzēja reliģisko skolu jeb ješivu studentu iesaukšanu obligātajā militārajā dienestā. Ješivu studenti ir būtībā vienīgā Izraēlas iedzīvotāju kategorija, kas ir atbrīvota no obligātā militārā dienesta, un šo izņēmumu vienmēr kategoriski ir atbalstījusi Izraēlas ultraortodoksālo ebreju kopiena (par piederīgiem tai tiek uzskatīti ap desmito daļu valsts iedzīvotāju). Tā, ja mēģina izskaidrot vienkāršoti, vadās pēc principa, ka tiem ticīgajiem, kas var kalpot Dievam, ir jākalpo Dievam, bet valsts un armija jau nāk tikai pēc tam. Arī Netanjahu, jāpiebilst, nekādu pretenziju pret šādu nostāju nebija – par iemeslu konfliktam koalīcijā kļuva valsts bijušā ārlietu un toreizējā aizsardzības ministra, galvenokārt izceļotāju no bijušās PSRS izveidotās un atbalstītās laicīgi labējās partijas Mūsu mājas Izraēla (Yisrael Beiteinu) līdera, imigranta no mūsdienu Moldovas Avigdora Libermana kategoriskā prasība atcelt privilēģijas ješivu studentiem. Tas beidzās ar Mūsu mājas Izraēla izstāšanos no valdošās koalīcijas.
Valdošajai koalīcijai zaudējot vairākumu, kā arī premjeram izvirzīto apsūdzību korupcijā un interešu konfliktu dēļ valstī tad arī tika izsludinātas pirmstermiņa vēlēšanas. Visas ieinteresētās puses cerēja, ka to iznākums sniegs atbildes uz jautājumiem, kurus nav iespējams atrisināt tobrīd Kneseta 20. sasaukuma deputātiem. Tomēr vēlēšanu iznākums cerības neattaisnoja. Knesetā, kurā ir kopumā 120 deputāta vietu, iekļuva 11 partiju vai to apvienību, un gan Netanjahu vadītā Likud, gan viņa tobrīd galvenā oponenta, bijušā armijas ģenerālštāba priekšnieka Benija Ganca vadītā centristu un liberāļu alianse Zili baltie ieguva pa 35 vietām. Valdības veidošana kā pirmajam tika uzticēta nedaudz lielāku skaitu vēlētāju balsu saņēmušās partijas Likud līderim Netanjahu, un par galējo termiņu jaunas valdības izveidei tika noteikts 29. maijs.
Lai arī labējo un reliģisko partiju blokam bija kopumā 55 mandāti, tomēr bija nepieciešams vienoties par atbalstu ar partiju Mūsu mājas Izraēla, bet to izdarīt tā arī neizdevās. Par papildu problēmu kļuva arī jau pieminētās Netanjahu nebūšanas ar likumiem, kuru dēļ, lai izvairītos no stāšanās tiesas priekšā, viņam personiski bija nepieciešams saglabāt valsts premjerministra amatu. Šā fakta dēļ no koalīcijas atbalstīšanas atteicās vairāki politiskie spēki, kuri citos apstākļos varētu, ja arī ne pievienoties tai, tad vismaz atbalstīt mazākuma valdības izveidi. (Atbilstoši Izraēlas likumiem valdība tiek uzskatīta par izveidotu, ja prezidentam tiek iesniegta vienošanās par tās sastāvu, kuru ar saviem parakstiem apstiprinājis vismaz 61 Kneseta deputāts.)
Gancam mēģinājums izveidot valdību pat netika uzticēts – 29. maijā pēc Netanjahu ierosinājuma Knesets nobalsoja par pašatlaišanos un ārkārtas vēlēšanu sarīkošanu 17. septembrī. Par pašatlaišanos balsoja arī Zili baltie, labi apzinoties, ka tobrīd pastāvošā spēku samēra dēļ arī viņu līderim neizdosies izveidot vairākuma valdību. Kādēļ tā? Pat ja Gancam izdotos neiespējamais – vienoties ar partiju Mūsu mājas Izraēla –, koalīcija vienalga nespētu nodrošināt balsu vairākumu, jo Izraēlas politiskajos pasjansos tradicionāli tiek lielā mēra ignorēta valsts arābu pārstāvniecība. Tā gan nekad nav bijusi daudzskaitlīga (20. Knesetā arābu partiju aliansei Apvienotais saraksts bija 11 deputātu krēsli, bet pēc 2019. gada aprīļa vēlēšanām sasauktajā 21. Knesetā četras vietas ieguva partija Ra’am – Balad), tomēr situācijā, kad svarīgs kļūst katrs deputāta mandāts, šim faktam ir būtiska nozīme. Domājams, ka šāda situācija lielā mērā apmierināja arī valsts ilggadējo premjeru Netanjahu, jo līdz brīdim, kamēr Izraēlā nav izveidota jauna valdība, turpina darboties (lai arī ar atsevišķiem ierobežojumiem) viņa vadītais iepriekšējais ministru kabinets.
Spēku samēri paliek nemainīgi
Kopējais spēku samērs būtiski nemainījās arī pēc 2019. gada 17. septembra ārkārtas vēlēšanām, par kuru uzvarētāju oficiāli kļuva Ganca Zili baltie ar 33 deputātu vietām Knesetā. Netanjahu vadītā Likud saņēma 32 mandātus. Pavisam parlamentā iekļuva deviņas partijas vai to apvienības, tostarp 13 vietu saņēma atjaunotais arābu partiju Apvienotais saraksts.
Kas attiecas uz labējo un reliģisko partiju iespējamās koalīcijas kodolu, tai tāpat kā iepriekš bija 55 deputātu mandāti – nedaudz mainījies bija vienīgi vietu sadalījums starp šīm partijām. Ņemot vērā šo faktu, Izraēlas prezidents neievēroja tradīciju kā pirmajam piedāvāt valdības veidošanu visvairāk balsu saņēmušās partijas līderim, bet gan atkal deva iespēju Netanjahu. Un atkal šis piedāvājums noslēdzās tāpat kā iepriekš – koalīcijai atteicās pievienoties Mūsu mājas Izraēla, kurai tobrīd bija astoņi deputātu mandāti, un vairākuma koalīcija netika izveidota. Atšķirībā no iepriekšējās reizes iespēja veidot valdību gan tika arī Gancam, bet, kad arī tā noslēdzās ar neveiksmi, Rivlins paziņoja, ka dod Knesetam 21 dienu laika nosaukt trešā premjera amata kandidāta vārdu, kas būtu spējīgs izveidot vairākuma valdību. Šāds paziņojums bija saistīts ar cerībām, ka abi galvenie politiskie spēki spēs vienoties par kādu neitrālu jeb tehnisko valdības vadītāju, taču, kad neizdevās panākt arī šādu vienošanos, Knesets 2019. gada 11. decembrī atkal nobalsoja par pašatlaišanos un jaunu vēlēšanu sarīkošanu 2020. gada 2. martā.
\Spēku samērs būtiski nemainījās arī pēc šīm vēlēšanām, kurās Likud ieguva 36, bet Zili baltie – 33 vietas Knesetā. Potenciālās labēji reliģiskās koalīcijas kodola partiju deputātu mandātu skaits gan palielinājās līdz 58, bet arābu partiju Apvienotā saraksta deputātu mandātu skaits – līdz 15. Šoreiz kā pirmajam iespēja veidot valdību tika uzticēta Gancam, kurš centās izveidot mazākuma valdību, kuru, tajā nepiedaloties, atbalstītu arī Apvienotais saraksts. Tiesa, vismaz divi iepriekš Gancu atbalstījuši politiķi atteicās pievienoties koalīcijai, kuras izveide atkarīga no Apvienotā saraksta balsīm (tajā ietilpstošās atsevišķās partijas daudzi Izraēlā uzskata par "teroristu atbalstītājām"). Paralēli, protams, virmoja arī vēl citas kaislības, un nav zināms, vai mazākuma valdību izdotos izveidot (ticamāk šķiet, ka ne), ja nesāktos Covid19 pandēmija un līdz ar to arī sarunas par vienotības jeb rotācijas valdības izveidi. T
ika panākta vienošanās par jauna, Izraēlas vēsturē 35. ministru kabineta izveidi, kā arī par varas dalīšanu. Atbilstoši tai pirmos 18 mēnešus pēc jaunās valdības izveides tās priekšgalā bija paredzēts atrasties Netanjahu, kuru pēc tam uz tikpat ilgu termiņu nomainītu Gancs. Zili balto līderis sākotnēji saņēma premjerministra vietnieka un aizsardzības ministra amatus, kā arī tika ievēlēts par Kneseta spīkeru. Vienotības jeb rotācijas valdībā apvienojās astoņas no 13 Knesetā ievēlētajām partijām (divas no tām, nelielas labējo nacionālistu jeb cionistu partijas, vēlāk koalīciju gan pameta), un balsojumā to atbalstīja 73 parlamenta deputāti.
Valdību veidojošo partiju vienošanās arī paredzēja, ka nākamās Kneseta vēlēšanas tiek rīkotas, vēlākais, 2023. gada maijā. Tomēr vai nu apzināti, vai neapzināti vērā nebija ņemta kāda Izraēlas likumu īpatnība, proti, tā paredz, ka gadījumā, ja līdz 23. decembrim netiek apstiprināts nākamā gada budžets, parlaments tiek atlaists un tiek rīkotas jaunas vēlēšanas. (2019. gadā šajā laikā iepriekšējais Knesets oficiāli jau bija pašatlaidies, kamdēļ uz to iepriekš minēto likumu attiecināt nebija iespējams.) Kā labi noprotams, vienošanās par budžetu paredzētajā laikā panākta netika. Turklāt viennozīmīgi vainot kādu no politiskajiem spēkiem sabotāžā objektīvi nav iespējams (vai vismaz – katrai no partijām ir sava taisnība un patiesība), lai gan Izraēlas partijas un politiķi ar oponentiem adresētām apsūdzībām, protams, neskopojas. Tā visa rezultātā īsā laikā tika izsludinātas jau ceturtās ārkārtas vēlēšanas, kuras notika šā gada 23. martā.
Kur meklēt izeju
Pēdējās vēlēšanas ir ieviesušas zināmas korekcijas Knesetā pārstāvēto partiju sarakstā. To vidū arī tas, ka vēlētāju atbalsts Likud palicis gandrīz iepriekšējā līmenī (partija ieguva 30 deputātu vietu), bet Zili baltie, tostarp neizlēmīgās rīcības pandēmijas laikā dēļ, zaudējuši lielāko daļu atbalstītāju un šā sasaukuma Knesetā ir pārstāvēti vairs tikai ar astoņiem deputātiem. Līdz ar to par otru lielāko partiju parlamentā ir kļuvusi centriskā Yesh Atid (17 vietu), kuru vada Jairs Lapids. Arābu partijas tikmēr ir pārstāvētas ar diviem sarakstiem – jūtami mērenāko Apvienoto sarakstu (sešas vietas) un radikālāko Apvienoto arābu sarakstu (Ra’am), ar kuru ebreju partijām lielākoties nav pa ceļam. Pavisam parlamentā ir iekļuvušas 13 partijas vai to apvienības, kas gan būtiski nemaina faktu, ka abām pusēm – labēji reliģiskajām un centriskajām partijām vai kreisajiem liberāļiem – atkal pietrūkst deputātu balsu vairākuma valdības izveidei.
Atsevišķas pieminēšanas vērts vēl ir fakts, ka šā gada jūlijā beidzas Izraēlas prezidenta, cienījamā 81 gada vecumu sasniegušā Rivlina pilnvaru termiņš un līdz tam laikam ir jāievēl viņa pēctecis, ko Kneseta pašreizējais sastāvs, visticamāk, nav spējīgs izdarīt.
Kā viens no iespējamiem (lai arī ne īpaši ticams) variantiem, kā izvairīties no jaunām ārkārtas vēlēšanām, Izraēlas presē tiek minēta iespēja, ka Lapids varētu vienoties par rotācijas valdības izveidi ar galējo nacionālistu partiju apvienības Yamina līderi Naftali Benetu. Šāda iespēja īpaši interesanta ir tāpēc, ka Yamina programma, deklarētie mērķi un līdzšinējā darbība (Benets ir ieņēmis aizsardzības ministra amatu Netanjahu valdībā) liek uzskatīt to par vienu no tuvākajiem sabiedrotajiem Likud. Taču vienlaikus Naftali Benets Izraēlā tiek vērtēts kā ārkārtīgi ambiciozs politiķis, ar pretenzijām uz valsts premjerministra krēslu, un tieši Beneta personiskās ambīcijas ir novedušas pie viņa nesaskaņām ar Netanjahu. Tiesa, rotācijas valdības ietvaros ieņemt premjera krēslu gan Benetam, gan Lapidam būs iespējams tikai ar arābu deputātu atbalstu, un, ja lielā mērā liberālie Yesh Atid vēlētāji par šo faktu nesatraucas, tad Yamina atbalstītājiem šāda doma ir nepieņemama, un arī pašam Benetam tas nozīmēs atteikšanos no iepriekš sludinātajiem principiem. Šā iemesla dēļ rotācijas valdības izveide tiek uzskatīta par vairāk teorētiski nekā praktiski iespējamu, lai gan netiek arī pilnībā izslēgta.
Cits teorētiski iespējamais variants, kā atrisināt šo krīzi un izvairīties no līdzīgām krīzēm nākotnē, varētu būt valdības vadītāja tiešas vēlēšanas, tomēr, lai tādas notiktu, ir nepieciešami grozījumi vairākos likumos, ieskaitot pamatlikumu, bet vienoties par šādām izmaiņām partijas šobrīd nav spējīgas. Turklāt šī ideja īpaši patīk tieši Netanjahu, kurš šajā gadījumā arī kļūtu par ticamāko kandidātu uz uzvaru, un jau ar to vien ir pietiekami, lai virkne politisko spēku būtu pret izmaiņām.
Šāda fona dēļ vairākums ekspertu jau aicina sākt laikus gatavoties nākamajām Kneseta ārkārtas vēlēšanām, kā arī nododas minējumiem, kas varētu būt tas faktors, kas beidzot nosvērs Izraēlas iekšpolitikas svaru kausus par labu vienai vai otrai no nometnēm. Kā viena no iespējām tiek minēta notiesājoša sprieduma pasludināšana Netanjahu – Izraēlas premjers šobrīd pats ir atteicies no viņam garantētās imunitātes un ir valsts vēsturē pirmais amatā esošais premjers, kurš vienlaikus ir arī apsūdzētais tiesas prāvā. Taču viņam izvirzīto apsūdzību izskatīšana uz priekšu virzās ļoti lēnām, un, kad parādīsies spriedums, var vienīgi minēt. Turklāt pastāv pamatotas šaubas, ka premjera atzīšana par vainīgu kādā no viņam izvirzītajiem likumpārkāpumiem liks Likud un Netanjahu atbalstītājiem mainīt attieksmi pret viņa personību, lai gan tas var liegt Netanjahu ieņemt premjera amatu, šādi ievērojami atvieglojot jau nākamo valdību veidošanu. Tiesa – var arī neliegt, un jāņem vērā, ka arī Likud kā partija Netanjahu lielā personisko atbalstītāju skaita dēļ nav ieinteresēta no viņa atteikties. Šobrīd 71 gadu vecais Netanjahu, jāatgādina, nemainīgi ir Izraēlas premjerministrs kopš 2009. gada, bet vēl pirms tam ieņēma šo amatu arī no 1996. līdz 1999. gadam.
Par vēl vienu faktoru, kas var ietekmēt Izraēlas vēlētāju izvēli, tiek uzskatīta starptautiskā situācija, galvenokārt jau demokrāta Džo Baidena kļūšana par ASV prezidentu. Izraēlas labējo un ASV demokrātu attiecības kļuva saspīlētas jau Baraka Obamas prezidentūras laikā, pēdējam liekot saprast, ka viņš ne tuvu nav sajūsmā par Netanjahu īstenoto politiku. Domājams, līdzīgus mājienus dos arī Baidena administrācija, kurai daudz pieņemamāki un saprotamāki ir ar Netanjahu konkurējošie centriskie un kreisie liberāļi. It īpaši ārpolitikā Baidena administrācija dažādi cenšas demonstrēt, ka tās nostāja radikāli atšķiras no iepriekšējā prezidenta Donalda Trampa un, ja Tramps bija izteikti labvēlīgs pret Izraēlas konservatīvajiem, tad Baidena administrācija ieņems pretēju nostāju. Nav gan skaidrs, kamdēļ lai Izraēlas labējie, kuri iepriekš atteicās uzklausīt tobrīd starptautiskajā arēnā jūtami ietekmīgākās Obamas administrācijas viedokli, tagad pēkšņi būtu gatavi ņemt vērā ārpolitiski vājākā Baidena instrukcijas. Tomēr kādu ietekmi uz vēlētāju noskaņojumiem šāda notikumu gaita varētu atstāt. Cik lielu un vai tas palīdzēs izvairīties no turpmākām ārkārtas vēlēšanām, pagaidām atliek vienīgi minēt.