Kirgizstānas neuzvaramās tradīcijas

Augusta vidū bijušās PSRS Vidusāzijas valstī Kirgizstānā izcēlās kārtējās politiski motivētās sadursmes, valsts varas iestādēm cenšoties apcietināt eksprezidentu Almazbeku Atambajevu. Pirmo drošības spēku mēģinājumu arestēt Atambajevu viņa apsardze un piekritēji atvairīja. Dzīvību zaudēja viens no drošībniekiem, vēl viens nonāca slimnīcā ļoti smagā stāvoklī, bet kopumā ievainojumus guva vairāk nekā 40 cilvēku. Nedaudz vēlāk, "lai izvairītos no asinsizliešanas", Atambajevs gan izlēma padoties varasiestādēm.
 

Vēlēto prezidentu liktenis

Formālais iemesls, kādēļ Kirgizstānas pašreizējam prezidentam Soronbajam Džēnbekovam lojālie drošības spēki ieradās 20 km no valsts galvaspilsētas Biškekas attālajā Koitasas ciematā, kurā atrodas Atamabajeva rezidence, bija eksprezidenta atteikšanās sniegt liecības lietā par kādas kriminālās autoritātes atbrīvošanu no apcietinājuma viņa prezidentūras laikā. Atbilstoši Kirgizstānas likumdošanai, ja saņemti pēc kārtas trīs atteikumi liecināt, varasiestādēm ir tiesības nogādāt liecinieku pie izmeklētajiem piespiedu kārtā un pret viņu var tikt ierosināta krimināllieta. Cik lielā mērā šāda likumdošanas norma attiecināma uz eksprezidentiem, gan ir strīdīgs jautājums, jo eksprezidentiem ir juridiskā imunitāte. Lai arī šajā gadījumā Kirgizstā- nas parlaments neilgi pirms tam nobalso- ja par imunitātes atcelšanu Atambajevam, gan pats eksprezidents, gan daudzi juristi uzskata, ka bija jāveic vēl virkne procedūru šā balsojuma nostiprināšanai.

Kopumā tiek uzskatīts, ka pēcteča vēršanās pret Atambajevu nozīmē, ka Kirgizstāna ir atgriezusies nebūt ne pie pievilcīgās tradīcijas, ka prezidentiem nav iespējams aiziet no amata bez politiskiem satricinājumiem.

Šī "tradīcija" sākās vēl ar Askaru Akajevu, kurš bija ne tikai pirmais neatkarīgās Kirgizstānas prezidents, bet arī ne bez iemesla tika uzskatīts par visvairāk izglītoto kādas bijušās PSRS valsts vadītāju. Turklāt arī visā pārējā pasaulē Akajeva varas laikā de facto nebija neviena politiskā līdera, kas spētu sacensties ar viņu akadēmiskajā ziņā. 

Neraugoties uz to, nenoliedzami inteliģentais un salīdzinājumā liberālais (cik nu tas vispār iespējams tādā valstī kā Kirgizstāna) fiziķis un matemātiķis, profesors, bijušais Kirgizstānas Nacionālās zinātņu akadēmijas vadītājs, daudzu zinātnisko publikāciju un izgudrojumu autors 2005. gadā zaudēja prezidenta amatu, jo vienas no daudzajām krāsainajām jeb tā dēvētās tulpju revolūcijas dalībnieki apsūdzēja viņu korupcijā un diktatūrā.

Uz Krieviju aizbēgušo Akajevu nomainīja opozīcijas līderis Kurmanbeks Bakijevs, par kuru pēc tulpju revolūcijas notikušajās prezidenta vēlēšanās nobalsoja 90% vēlētāju (dalība vēlēšanās sasniedza 80 procentu). Prezidenta amatā Bakijevs gan noturējās tikai nedaudz vairāk par vienu termiņu, jo jau gadu pēc viņa atkārtotās uzvaras vēlēšanās valstī izcēlās tā dēvētā aprīļa revolūcija – pazīstama arī kā otrā kirgīzu revolūcija. Tās dalībnieki izvirzīja savam līderim tādas pašas apsūdzības kā viņa priekštecim, pievienojot vēl vēlēšanu rezultātu viltošanu. Atšķirībā no tulpju revolūcijas šoreiz neiztika arī bez bojā gājušajiem – sadursmēs starp Bakijeva pretiniekiem un atbalstītājiem dzīvību zaudēja vairāk nekā 80 cilvēku. Politiķim nācās bēgt uz Baltkrieviju, jo Krievijā viņu negaidīja. Kā tiek uzskatīts, Bakijevs bija apsolījis Maskavai, ka, gadījumā ja Krievija neiebildīs pret viņa nākšanu pie varas, tiks slēgta Kirgizstānā, Manasā, esošā ASV armijas bāze, tomēr pēc kļūšanas par prezidentu viņš tā arī neizšķīrās šo solījumu īstenot.

Pēc tam sekoja pārejas periods līdz 2011. gada beigām, kura laikā par valsts pagaidu prezidenti kļuva pēc aprīļa revolūcijas izveidotās jaunās valdības vadītāja Roza Otunbajeva. Filosofijas zinātņu kandidāte, augsta ranga diplomāte Otunbajeva tika uzskatīta par savā ziņā prorietumniecisku politiķi, un šī iemesla dēļ rietumvalstis centās viņu atbalstīt, tomēr nostiprināties Kirgizstānas politiskā Olimpa virsotnē Otunbajeva nespēja un vēlēšanās vairs nekandidēja. Par valsts nākamo prezidentu 2011. gada nogalē kļuva kādreizējais vēl PSRS komunistiskās partijas funkcionārs, viens no valsts visbagātākajiem uzņēmējiem un vairākkārt dažādus ministru amatus ieņēmušais Almazbeks Atambajevs. 

Jau ierasti Kirgizstānai arī Atambajevs savas prezidentūras laikā paspēja kļūt ļoti nepopulārs, vēl pirms aiziešanas no amata izpelnoties apsūdzības korupcijā, nepotismā un autoritārismā. Un ne bez iemesla. Ne tikai viņa līdzgaitnieki, bet pat apkalpojošais personāls pēkšņi īstenoja galvu reibinošas karjeras uzņēmējdarbībā un politikā, no apcietinājuma tika atbrīvoti vairāki iepriekš par slepkavībām apsūdzēti viņa miesassargi utt. Turklāt Atambajevs, kurš vienmēr bija zināms kā cilvēks, kurš ārkārtīgi asi un neiecietīgi reaģē uz jebkādu kritiku, personiski vērsās tiesā ar prasībām pret viņam pārmetumus izteikušajiem žurnālistiem un opozicionāriem. Savukārt tiesa, pašsaprotami, nespēja atteikt prezidentam, un viņa kritiķi tika tiesāti ar maksimālu bardzību. Vēl papildus tam visam Atambajevs savus nopelnus valsts labā novērtēja, pats sev piešķirot Kirgizstānas Republikas Varoņa titulu.