Lai varētu izprast šo konfliktu, kas ar jaunu spēku atkal uzliesmojis un negrib rimties, kaut nedaudz jāatskatās vēsturē. Kalnu Karabaha jeb Arcaha ir armēņu vairāk nekā divus tūkstošus gadu apdzīvots reģions, kas de iure atrodas mūsdienu Azerbaidžānas teritorijā un ko de facto kontrolē pēc PSRS sabrukuma izveidotā, lai arī Armēnijas dažādi atbalstītā, taču starptautiski neatzītā, Arcahas Republika. Nosaukums "Arcaha" pastāv jau kopš II gs. p. m. ē., kad mūsdienu Karabahas reģions (kurā bez Kalnu Karabahas ietilpst arī azerbaidžāņu apdzīvotā Līdzenuma Karabaha) kā Arcahas province iekļāvās sešus gadsimtus pastāvējušās Lielās Armēnijas – armēņu valsts, kas sniedzās no Vidusjūras līdz Kaspijas jūrai, – sastāvā.
Pēc 387. gada, kad beidza pastāvēt Lielā Armēnija, Kalnu Karabaha ir atradusies gan dažādu impēriju, gan atjaunotās Armēnijas valsts sastāvā un kādu laiku bijusi arī vienīgā armēņu valsts. Krievijas impērijā Kalnu Karabaha nonāca XIX gadsimta sākumā, kad pēc Krievijas–Persijas kariem tai tika pievienota Persijas vasaļvalsts Karabahas haniste. No Līdzenuma Karabahas XV gadsimtā armēņus sāka izspiest seldžuku turki – mūsdienu azerbaidžāņu priekšteči –, savukārt Kalnu Karabaha vienmēr bijusi galvenokārt armēņu apdzīvots reģions, kuram ir ievērojama loma armēņu nācijas vēsturē un nacionālajā pašapziņā.
No dašnakiem līdz Staļinam
Pirmās etniskās sadursmes Kalnu Karabahā starp armēņiem un Aizkaukāza jeb Azerbaidžānas (kas ir pārveidots Persijas impērijas provinces Atropatēnas nosaukums) tatāriem, kā tolaik visbiežāk tika dēvēti mūsdienu azerbaidžāņi, sākās jau 1905. gada revolūcijas laikā cariskajā Krievijā. Galvenie sadursmju izraisītāji bija tā dēvētie dašnaki – Armēnijas vecākās politiskās partijas Dašnakcutjun jeb nacionāldemokrātu atbalstītāji. Dašnaki (un vēl vairākas partijas) XIX gadsimta beigās par savu mērķi pasludināja vēsturiskās Lielās Armēnijas atjaunošanu, tostarp uzskatot par pilnībā pieņemamām arī teroristiskas metodes. Vērienīgākie konflikti notika Baku un Nahčivanā, tomēr arī etniskās sadursmes Kalnu Karabahā prasīja simtiem upuru abās pusēs, un bojāgājušo skaitu vēl vairāk palielināja kārtības atjaunošanai uz reģionu nosūtītais karaspēks.
1918. gadā, kad Krievijas impērijas teritorijā vērsās plašumā haoss un pilsoņu karš, sadursmes Kalnu Karabahā un par to atsākās ar jaunu sparu (nereti tās tiek dēvētas arī par Armēnijas un Azerbaidžānas pirmo karu, kas gan nav precīzs formulējums, jo abu jaunizveidoto valstu armijas kaujas laukā tā arī nesatikās). Lai nenāktos pārāk dziļi ierakties reģiona sarežģītajā vēsturē, pietiks pieminēt faktu, ka līdztekus trim Kaukāza jaunizveidotajām demokrātiskajām republikām (Armēnijai, Azerbaidžānai un Gruzijai) militārajos konfliktos aktīvi piedalījās arī osmaņu turki, boļševiki, baltgvardi, briti, franči, ķeizariskā Vācija un, protams, dažāda mēroga vietējie vadoņi. Kalnu Karabahas armēņi 1918. gadā tikmēr pasludināja neatkarīgu republiku zemēs, uz kurām pašsaprotami pretendēja arī Azerbaidžāna. Šī republika pastāvēja līdz 1919. gada augustam, kad, nesaņēmusi palīdzību no Armēnijas, padevās Azerbaidžānas jurisdikcijai.
Nosacīts miers gan pastāvēja tikai līdz 1920. gada martam, kad Kalnu Karabahā sākās plaša armēņu sacelšanās, kuru pavadīja abpusēji grautiņi un slepkavības. Piemēram, Šuši (jeb Šušā), uzzinot par sacelšanos, sākās armēņu grautiņi, kuros tika noslepkavoti vairāk nekā piecsimt cilvēku. Azerbaidžāna nemieru apspiešanai nosūtīja uz Kalnu Karabahu gandrīz visus militāros spēkus, un to izmantoja boļševiki, iebrūkot valstī un vienas dienas laikā ieņemot Baku (gan ne bez vietējo atbalstītāju palīdzības). Boļševiku kontrolē īsā laikā nonāca arī pārējā Azerbaidžāna un ievērojama daļa Kalnu Karabahas, kamdēļ 1920. gada 28. aprīlī Azerbaidžānas Demokrātiskā Republika beidza pastāvēt. 1920. gada decembrī tāds pats liktenis piemeklēja Armēnijas, bet 1921. gada martā – Gruzijas republiku.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 16.-22. oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!