Šā gada 10. jūlijā Mongolijas prezidenta amatā stājās opozīcijā esošās labēji centriskās Demokrātiskās partijas pārstāvis Hatmaagijns Batulga (54). Viņš šīs Āzijas valsts līdera postenī nomainīja savu partijas biedru Cahjagīnu Elbegdoržu, kuram Mongolijas konstitūcija liedza kandidēt uz trešo četru gadu amata termiņu pēc kārtas.
Lielākajā daļā pasaules Mongolijas prezidenta vēlēšanas un to uzvarētāja stāšanās amatā neizpelnījās gandrīz nekādu uzmanību, pat Mongolijas kaimiņvalstīs Krievijā un Ķīnā šie notikumi tika atspoguļoti bez īpašas intereses. Tomēr Batulga ir ļoti neordinārs cilvēks un politiķis, kurš ne tikai Mongolijā ir zināms, piemēram, ar to, ka par saviem līdzekļiem Ulanbatoras pievārtē uzstādījis 40 metru augstu Čingishana jātnieka statuju, bet par kuru tiek uzskatīts, ka viņš vienlīdz labi var gan mainīt (šī vārda pozitīvā nozīmē) Mongoliju, gan novest šo valsti vēl dziļākā krīzē.
Vietējās nozīmes Genco
1982. gadā mākslas vidusskolu savā dzimtajā pilsētā Ulanbatorā absolvējušais un oficiālu profesiju "mākslinieks" ieguvušais Batulga ar mākslu nodarbojās galvenokārt pusaudža gados, tirgojot savas gleznas ārvalstu tūristiem, un tādējādi apguva arī angļu valodu. Taču mākslu Batulgas dzīvē drīz vien sekmīgi izkonkurēja sambo un džudo, kas nav pārsteigums, jo viņa tēvs ilgus gadus ieņēma Mongolijas džudo izlases galvenā trenera amatu. Divdesmit gadu vecumā, 1983. gadā, Batulga izcīnīja pasaules čempiona titulu sambo, un gandrīz līdz pat brīdim, kamēr Mongolijā beidza pastāvēt nesaprotamu iemeslu dēļ par padomju varu dēvētais režīms, bija savas dzimtenes sambo un džudo izlašu dalībnieks, ar panākumiem pārstāvot Mongoliju visaugstākā līmeņa sacensībās. Jāpiebilst, ka Mongolija ir valsts, kur cīņas sporta veidi ir ārkārtīgi populāri, bet to zvaigznes tiek uzskatītas par gluži vai nacionālajiem varoņiem. Par paša pirmā lieluma varoni nākamais valsts prezidents gan nekļuva, tomēr iemantoja plašu atpazīstamību, kas vēlāk ļāva viņam kļūt par Mongolijas džudo federācijas vadītāju.
1990. gadā, pēc tam kad komunistiskā režīma tvēriens atslāba, Batulga varēja sākt oficiāli darīt to, ko pirms tam bija darījis neoficiāli, būdams valstsvienības sportists un tātad viens no nedaudzajiem, kam bija atļauta regulāra izbraukšana no valsts, – pievērsties tirdzniecībai. Savus pirmos oficiālos 600 ASV dolārus Batulga nopelnīja, noorganizējot dzimtenē džinsu šūšanas arteli un pārdodot tā produkciju Ungārijā. Par šo naudu viņš jau Singapūrā nopirka videokameru, un abi šie darījumi kļuva par pamatu eksporta un importa biznesam starp Mongoliju, Austrumeiropas valstīm un Singapūru. Tāpat preces tika eksportētas uz Krieviju. Jāpiebilst, ka Batulga, līdzīgi daudziem savas paaudzes pārstāvjiem, bija aizrāvies ar pasaulslaveno filmu Krusttēvs, turklāt tādā mērā, ka nosauca savu pirmo kompāniju par Genco – tāpat kā Mario Pjuzo grāmatā un filmā nosaukta sicīliešu mafijas klana galvam piederošā kompānija, kas oficiāli nodarbojas ar olīveļļas importu ASV, bet faktiski ir aizsegs kriminālajām darbībām. Cik lielā mērā Mongolijas Genco bija savas literārās vārda māsas līdziniece, šodien pateikt var tikai pats Batulga, kurš saprotamu iemeslu dēļ noraida jebkādas aizdomas par krimināla rakstura darbībām.
Batulgas oponenti apgalvo, ka šķietami respektablās kompānijas paspārnē notikušas vērienīgas nelikumības, tomēr pierādīt šos apgalvojumus nevienam tā arī nav izdevies. Šaubas gan paliek, jo Batulgas kompānija 90. gados, kas arī Mongolijā bija gana vētraini, lai arī ne tik krimināli kā bijušajā PSRS, spēja privatizēt virkni valsts aktīvu, ieskaitot viesnīcu Bayangol Hotel, pie kuras viņš bērnībā bija tirgojis gleznas, iegūt ievērojamas daļas gaļas pārstrādes, miltu ražošanas un maizes ceptuvju tirgos, atvērt valstī pirmo taksometru firmu, izveidot mazumtirdzniecības veikalu tīklu, kā arī iesaistīties naktsklubu, restorānu un pat loteriju biznesos. Nedrīkst gan aizmirst, ka Batulga tobrīd bija precējies ar savulaik ļoti ietekmīga Tautas revolucionārās partijas (kā Mongolijā dēvē komunistus) funkcionāra meitu, kas ievērojami atviegloja viņa biznesu.
Šobrīd Batulga ir precējies otrreiz, turklāt viņa sieva, lai gan dzimusi Mongolijā, pēc tautības ir krieviete. Par viņu ir zināms ļoti maz, jo Batulgas dzīvesbiedre Mongolijai visai ierasti publikā neparādās un intervijas presei nesniedz. Zināms vienīgi, ka viņu sauc Anželika Davaina un ka abu laulībā nākuši pasaulē jau divi pāri dvīņu. Jāpiebilst, ka Batulga līdztekus angļu valodai brīvi pārvalda arī krievu mēli, taču tas nav viņa dzīvesbiedres nopelns. Komunistu varas laikā tieši Mongolija, nevis Bulgārija, kā nez kādēļ pieņemts uzskatīt, pildīja būtībā sešpadsmitās PSRS republikas lomu, un krievu valoda tajā bija plaši izplatīta. Arī Batulga krievu valodu ir apguvis, vēl mācoties skolā, un zināšanas nostiprinājis, nodarbojoties ar biznesu Krievijā.
Lai vai kā, gadu tūkstošu mijā Batulga jau tika uzskatīts par vienu no bagātākajiem, bet pēc daudzu domām par pašu bagātāko cilvēku Mongolijā. 2004. gadā viņš iesaistījās politikā, pievienojoties tobrīd pie varas esošajai Demokrātiskajai partijai, un tika ievēlēts Mongolijas parlamentā – Lielajā valsts hurālā. 2008. un 2012. gadā viņš atkārtoti kļuva par parlamenta deputātu, šajā laikā Batulga ieņēma arī Mongolijas transporta ministra, bet no 2012. līdz 2016. gadam – rūpniecības un lauksaimniecības ministra krēslus. Paralēli viņš bija aizvien augstākos amatos Demokrātiskajā partijā un šā gada sākumā jau tika izvirzīts par tās kandidātu uz augstāko amatu valstī.
Vairāk par Monogolijas prezidentu lasiet žurnāla SestDiena 28. jūlija - 3. augusta numurā!
že miņ žzibajam
že miņ žibao