Vispārējā karaklausība šā termina mūsdienu izpratnē pirmoreiz parādījās Francijā pēc Lielās franču revolūcijas un šā iemesla dēļ nereti tiek dēvēta arī svešvārdā – par konskripciju. Franču revolucionāri, jāpiebilst, paredzēja jauniesaucamajiem arī likumīgas iespējas no dienesta atpirkties vai nosūtīt savā vietā uz armiju citu cilvēku. Līdz mūsdienām obligātā militārā dienesta ideja, protams, ir piedzīvojusi ievērojamas izmaiņas, tostarp rit nebeidzamas diskusijas par tādiem jautājumiem kā profesionālas armijas un obligātā karadiesta priekšrocības un trūkumi, obligātā militārā dienesta atbilstība virknei cilvēktiesību kritēriju (pamatā tas, protams, attiecas uz autoritārām valstīm, taču savu jautājumu netrūkst arī rietumu demokrātijās, tostarp tādēļ, ka visu valstu armijas pamatā ir konservatīvas institūcijas), sieviešu iesaukšana u. c.
Atbildes uz šiem jautājumiem lielā mērā ir atkarīgas no dažādu valstu aizsardzības koncepcijām, kopējā noskaņojuma sabiedrībā (tostarp priekšstatiem par militārā apdraudējuma līmeni un gatavību valsts aizstāvībai),bruņoto spēku kopējās attīstības, no kā izriet arī obligātā dienesta laikā pieejamo iespēju klāsts, kā arī, protams, no valsts politiskās sistēmas.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 22.-28. jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!