Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Politnekorektais princis

Šā gada 9. aprīlī, divus mēnešus pirms savas simtās dzimšanas dienas, aizsaulē devās Edinburgas hercogs un Lielbritānijas karalienes dzīvesbiedrs princis Filips Mauntbatens. Britu karaliene Elizabete II, kurai 21. aprīlī gaidāma 95. dzimšanas diena, un princis Filips laulībā bija pavadījuši vairāk nekā 70 gadu. Princis pasaules atmiņā paliks ar savu nozīmīgo lomu britu monarhijas vēsturē, īsteno jeb ''veco labo'' aristokrātiskumu, kā arī saviem nereti nepolitkorektajiem un divdomīgajiem jokiem un izteikumiem.

Līdzīgi kā Vindzori ir vācu izcelsmes dinastija, arī princis Filips, kurš līdz laulībām ar tobrīd karalisko princesi Elizabeti bija Grieķijas un Dānijas prinča titula īpašnieks, ir cēlies no vācu aristokrātu dinastijas – Gliksburgiem. Tās pārstāvji arī mūsdienās ir Dānijas un Norvēģijas valdošie monarhi. Grieķijas tronī Gliksburgi nonāca 1864. gadā, kad šīs valsts parlaments par Grieķijas jaunāko laiku vēsturē otro karali izvēlējās tobrīd 17 gadu veco dāņu princi Vilhelmu, kurš kļuva par karali Georgu I. Šī karaļa ceturtā dēla, prinča Andreja, un vācu princeses Batenbergas Alises laulībā 1921. gada 10. jūnijā tad arī nāca pasaulē pāra piektā atvase un vienlaikus pirmais dēls princis Filips.

Īpaši jāuzsver, ka grieķu attieksme pret savu monarhiju līdz pat tās pilnīgai likvidēšanai 1974. gadā vienmēr bijusi izteikti neviennozīmīga.

Tas skaidrojams gan ar to, ka sākotnēji monarhijas institūtu Grieķijai uzspieda lielvalstis, kamdēļ daudzi grieķi tā arī nespēja uzskatīt monarhus – svešzemniekus par ''savējiem'', gan ar to, ka pēc I pasaules kara beigām te plaši izplatījās idejas, kuru atbalstītāji principiāli bija noskaņoti pret jebkādu monarhiju. Apvienojumā ar nebeidzamu iekšpolitisko nestabilitāti (bet pēc I pasaules kara beigām arī ar militārajām sakāvēm karā pret Turciju) tas viss noveda pie virknes valsts apvērsumu un referendumu par Grieķijas turpmāko politisko iekārtu, kuru laikā valsts iedzīvotāji pārmaiņus atbalstīja gan monarhiju, gan monarhijas likvidēšanu. Tomēr 1922. gadā karalis Konstantīns I (Filipa tēva vecākais brālis) bija spiests atteikties no troņa, un trimdā tika izsūtīta arī prinča Andreja ģimene, ieskaitot tikai nepilnu gadu veco princi Filipu.


Caur ērkšķiem uz Bakingemu

Turpmākā prinča dzīve ritēja emigrācijā un nebūt ne aristokrātiskā greznībā, kaut gan arī ne nabadzībā – vispirms Francijā, pēc tam Apvienotajā Karalistē (dažus gadus arī Vācijā). Lielbritānijā Filips mācījās vispirms Gordonstounas zēnu skolā Skotijā, bet pēc tam Karaliskajā jūras spēku koledžā Dārtmutā. Filipa māsas tikmēr bija apprecējušās ar Vācijas aristokrātiem, un līdz ar to viņu un jaunākā brāļa ceļi sāka pašķirties arī ideoloģisku iemeslu dēļ.

1939. gadā Filips tika stādīts priekšā karalim Džordžam VI un viņa meitām, karaliskajām princesēm Elizabetei un Mārgaritai Rozai, kuras vienlaikus bija arī viņa ceturtās pakāpes māsīcas. Filipam tobrīd bija astoņpadsmit, bet Elizabetei – 13 gadu. Pēc šīs iepazīšanās starp Filipu un Elizabeti sākās sarakste, kas beidzās ar to, ka pēc II pasaules kara beigām (kura laikā princis piedalījās karadarbībā, būdams karakuģa komandieris un demonstrējot nenoliedzamu personisko drosmi) Filips oficiāli lūdza britu troņmantnieces Elizabetes roku.

Publiski par viņu saderināšanos tika paziņots 1947. gada 10. jūlijā, bet laulību ceremonija notika Vestminsteras abatijā tā paša gada 20. novembrī.

Jāmin arī kāda nianse: laulības gredzens, kuru Filips pasniedza savai sievai, bija rotāts ar briljantiem no viņa mātes diadēmas, kuru tai savulaik bija dāvinājuši Krievijas cars Nikolajs II un viņa dzīvesbiedre.

Pirms stāšanās laulībā princis Filips kļuva par Apvienotās Karalistes pilsoni, atteicās no Grieķijas un Dānijas prinča titula, pārgāja no pareizticības anglikānismā, kā arī pieņēma angliskotu savas mātes uzvārdu – Mauntbatens. (Kā pirmais šādu uzvārdu I pasaules kara laikā pieņēma Filipa vectēvs pa mātes līniju Batenbergas princis Lūiss, kurš lielāko daļu dzīves bija pavadījis Lielbritānijā, dienēja britu flotē, sasniedza admirāļa dienesta pakāpi un uzvārdu nomainīja, lai apliecinātu savu uzticību mītnes valstij.) Savukārt karalis Džordžs VI savam nākamajam znotam jau pirms kāzām piešķīra Edinburgas hercoga, Merionetas grāfa un Griničas barona titulu, kas nozīmē arī ienākumus no attiecīgajiem valdījumiem.

1952. gadā, pēc Džordža VI nāves un Elizabetes II kāpšanas britu tronī, Filips tā arī nesaņēma vai, kā bieži tiek apgalvots, pats atteicās no prinča konsorta titula, kas tiek piešķirts valdošo britu monarhu dzīvesbiedriem, bet uzliek arī stingri reglamentētus pienākumus. Tomēr 1957. gadā Elizabete II viņam oficiāli piešķīra prinča titulu, lai arī bez troņa mantošanas tiesībām. Pastāv dažādas versijas par šādas titulēšanas iemesliem, tostarp arī, ka tā saistīta ar diskusijām par valdošās dinastijas vārdu. Elizabete II pēc laulībām pieņēma vīra uzvārdu, kļūstot par Mauntbatenu, un līdz ar to pastāvēja iespēja, ka arī Vindzoru dinastija var tikt pārdēvēta par Mauntbatenu vai Edinburgas dinastiju (pēc Filipa hercoga titula). Tomēr pēc virknes karaliskās ģimenes locekļu un britu politiķu aktīvas iejaukšanās tika saglabāts Vindzoru nosaukums.

Kā tiek apgalvots, Filips, to uzzinājis, privātā atmosfērā esot izteicies, ka viņš ir ''asiņaina amēba'' un vienīgais cilvēks valstī, kuram aizliegts dot bērniem savu uzvārdu.

Dažādos avotos un atmiņās tiek atzīts, ka Filipa dzīve pēc pārcelšanās un Bakingemas pili ne tuvu nav bijusi viegla, turklāt ne tikai jau minētā iemesla dēļ. Kā pieminēts prinča toreizējā privātsekretāra Maikla Pārkera atmiņās, pēc Elizabetes II kāpšanas Apvienotās Karalistes tronī Filips tika atvirzīts otrajām un trešajām lomām – galvenokārt ceremoniālu pienākumu pildīšanai. Savukārt Elizabete II nodarbojās ar valsts lietām, par kurām Filips pat netika informēts, un visos būtiskākajos jautājumos toni noteica sievasmāte jeb karaliene – māte, arī Elizabete. Kādā vaļsirdības brīdī princis pat ir izteicies, ka, ja būtu to visu zinājis, labāk būtu palicis dienēt flotē. Tomēr, neraugoties uz šādu gaisotni, Filips ne tikai bija savas dzīvesbiedres galvenais balsts un vienīgā pilnīgas uzticības persona, bet kļuva arī par tautā populāru karaliskās ģimenes pārstāvi, kurš ļoti veiksmīgi tika galā ar reprezentācijas pienākumiem ne tikai Apvienotajā Karalistē, bet arī aiz tās robežām. Tiek pat uzskatīts, ka ar laiku viņš pārtapa arī par karaliskās ģimenes faktisko galvu.

Filipa mūža nogalē gan šie pienākumi pakāpeniski bija nonākuši viņa vecākā dēla un troņmantnieka, prinča Čārlza rokās, tomēr britu prese uzskata, ka Filipam līdz pat dzīves pēdējiem brīžiem bijusi ievērojama ietekme uz ģimenes lēmumiem.

Vēl Filipa autoritāti sekmēja viņa personiskā pievilcība un vienkāršība, kas, pēc vairākuma domām, bija apvienota ar īstenu aristokrātiskumu. Pēdējo princis apliecināja, arī aizraujoties ar dažādiem aristokrātiskiem sporta veidiem, tostarp viņš ilgākus gadus bija Starptautiskās Jāšanas sporta federācijas prezidents. Tāpat Filips bija pazīstams arī ar atsevišķām aristokrātiskām ekstravagancēm – viņš centās popularizēt velopolo, kā arī bija aktīvs kariešu ātrumsacencību noteikumu izstrādātājs. Jau cits jautājums, vai šie sporta veidi guva arī kādu plašāku atzinību.


Filips nepolitkorektais

Vēl viens Filipa popularitātes cēlonis vienmēr ir bijuši viņa joki. Princis ar asiem izteikumiem neesot skopojies jau tajos laikos, kad dienēja flotē, un acīmredzami no šī sava paraduma nebija domājis atteikties arī pēc laulībām. It īpaši prinča mūža otrajā pusē politkorektuma pārņemtajā pasaulē daudziem viņa izteikumi šķita pat rasistiski, seksistiski un ar karaliskās ģimenes locekļa statusu nesavienojami, tomēr pārliecinošam vairākumam britu Filipa savdabīgais humors patika – varbūt arī tāpēc, ka tas lieliski iekļāvās britu melnā humora tradīcijās un tas šajā gadījumā bija galvenais. Turklāt princis tādā pašā stilā mēdza jokot arī par sevi, un ir grūti ko pārmest cienījamu vecumu sasniegušam cilvēkam, kurš pats sevi dēvē par britu armijas virspavēlnieka vīru, savā 90.dzimšanas dienā par pašsajūtu saka, ka viņš ''jūk ārā'', bet uz jautājumu par to, kā viņam izdodas izturēt publiskas uzstāšanās, paskaidro, ka galvenais ir laikus aiziet uz labierīcībām.

Britu presē un interneta medijos atrodams liels skaits Filipa spilgtāko citātu apkopojumu – pat jau no Elizabetes II pirmajiem gadiem tronī, kad joprojām pastāvēja Britu impērija, kuras dažādu zemju apmeklēšana bija viena no Filipa iecienītākajām nodarbēm.

Šajos braucienos Filips bez liekas kautrēšanās varēja pavaicāt Austrālijas aborigēniem, vai viņi joprojām apmētā cits citu ar šķēpiem, bet Papua-Jaungvinejā secināt, ka pilnībā cits citu vietējie tomēr nav apēduši.

Jau vēlāk, kad impērija bija beigusi pastāvēt, Filips Nigērijas prezidentam, kurš uz tikšanos bija ieradies, tērpies nacionālajā tērpā, pavēstīja, ka viņš izskatās tā, it kā grasītos doties pie miera, bet, atrodoties Ķīnā, šajā valstī mītošajiem britu studentiem paziņoja, ka gadījumā, ja viņi pārāk ilgi uzkavēsies Āzijas lielvalstī, kļūs šķībacaini. Vēl viens zināms Filipa izteikums no ''Ķīnas laikiem'' ir, ka ķīnieši apēdīs jebko ar četrām kājām, ja vien tas nav krēsls, jebko, kas lido, ja vien tā nav lidmašīna, un jebko, kas peld, ja vien tā nav zemūdene. Pats pazīstamākais no visiem ar prinča ārvalstu braucieniem saistītajiem izteikumiem gan ir toreizējam Paragvajas diktatoram Alfredo Stresneram sacītie vārdi, ka ''ir patīkami apmeklēt valsti, kuru nepārvalda tās tauta''.

Savukārt Apvienotajā Karalistē princis cilvēkam ratiņkrēslā gluži bez bēdu varēja uzdot jautājumu, cik cilvēku viņš šodien ir notriecis ar savu braucamrīku, paziņot, ka kādas britu meiteņu skolas audzēknes savu formastērpu dēļ ''izskatās pēc grāfa Drakulas meitām'', bet uz kāda žurnālista uzdoto jautājumu, kad Velsas princis Čārlzs mantos troni, atbildēt ar pretjautājumu: jūs man vaicājat, vai karaliene negrasās mirt?

Par Filipa attieksmi pret plašsaziņas līdzekļiem, savukārt, liecina dialogs ar laikraksta The Independent galveno redaktoru kādas pieņemšanas laikā, kad uz jautājumu, ko viņš šeit dara, žurnālists godprātīgi atbildēja, ka princis pats viņu ir ielūdzis. Filipam atlika vien secināt, ka ''vēl arī nākt uz šejieni pavisam noteikti nebija nepieciešams''.

Ne mazāk dzēlīgs princis bija arī attiecībās ar karalisko ģimeni. Prinča Harija un amerikāņu aktrises Meganas Mārklas laulību sakarā plaši zināms ir kāds viņa senāks izteikums, ka arī ar hercogiem gadās dažādi: ''Daži apprecas ar koristēm, bet daži – pat ar amerikānietēm.''

Filips, jāpiebilst, bija pret Harija un Meganas laulībām, un neizpalika arī attiecīgs komentārs: ''Romāns ar aktrisi, to es saprotu. Nesaprotu tikai – kādēļ precēties?'' Britu prese arī pieļauj, ka tieši prinča Filipa izteikumi varētu būt pats galvenais iemesls, kādēļ Harijs un Megana jau pēc aizbraukšanas no Lielbritānijas vainoja karalisko ģimeni rasistiskā noskaņojumā, jo par politkorektu, it īpaši šā jēdziena mūsdienu izpratnē, nosaukt Filipu noteikti nevar. Presē viņš bieži tika dēvēts arī par ''Filipu nepolitkorekto''.

Vēl jāatzīmē, ka aiz okeāna pat parādījusies versija, ka par prinča Filipa nāves cēloni kļuvis uztraukums sakarā ar karaliskajai ģimenei veltītajām Harija un Meganas apsūdzībām. Britu presē tas gan raisa atklātu ironiju, jo jau pati doma, ka Filipu varētu satraukt šādi sīkumi, britiem šķiet nenopietna. Taču vienlaikus jānorāda, ka Megana prinča Filipa bēru ceremoniju neapmeklēs, lai gan princis Harijs uz to ieradīsies.


Monarhijas grūtā izvēle

Britu prese gan vienprātīgi atzīst, ka līdz ar prinča Filipa nāvi ir beidzies vesels laikmets monarhijas vēsturē, vienlaikus cenšoties saprast, kas karalisko ģimeni gaida tālāk – piemēram, aizvien aktuālāks kļūst jautājums par troņa mantošanu. Pamatā valda viedoklis, ka Elizabete II jau drīzā nākotnē varētu atteikties no troņa un pāriet karalienes – mātes statusā. Kā raksta, piemēram, The Telegraph, neraugoties uz kuplo radinieku pulku, pēc vīra nāves karaliene ir zaudējusi savu galveno atbalstu un cilvēku, kurš pats par sevi teica: mans darbs ir nodrošināt, lai karaliene valdītu.

Turklāt līdztekus vientulībai uz troņa klīst oficiāli neapstiprinātas baumas, ka arī karalienes veselības stāvoklis, protams, ņemot vērā viņas ļoti cienījamo vecumu, vairs nav tāds, kas ļautu pildīt monarha pienākumus, un tādēļ gaidāma Elizabetes II došanās pelnītā atpūtā.

Tomēr netrūkst atbalstītāju arī versijai, ka karaliene paliks tronī līdz pat sava ilgā mūža beigām – galvenokārt iekšpolitiskās situācijas un Lielbritānijas nesenās izstāšanās no Eiropas Savienības dēļ.

Karalienes autoritāte tiek uzskatīta par faktoru, kas kavē atsevišķu valsts daļu un pirmkārt jau Skotijas iespējas pamest apvienoto valsti, radot reālus draudus karalistes pastāvēšanai tās līdzšinējā veidolā.

Proti, pastāv ticama iespēja, ka skoti un arī velsieši var pieņemt lēmumu par izstāšanos no Apvienotās Karalistes, kas vēl reālāka solās kļūt gadījumā, ja britu tronī kāps viņu vidū jūtami mazāk autoritatīvs monarhs. Laikraksts The Guardian vēl uzsver, ka nenoteikta situācija pastāv ne tikai iekšpolitikā, bet arī starptautiskajā politikā, tostarp neskaidra ir Lielbritānijas vieta turpmākajā pasaules kārtībā, un valstij šā iemesla dēļ vairāk nekā jebkad nepieciešams pieredzējis un autoritatīvs valdnieks. Elizabetes II laikmets no karalienes pilnīgi neatkarīgu iemeslu dēļ tuvojas beigām tam visnepiemērotākajā laikā, atzīst izdevums.

Oficiāli troņmantnieks šobrīd ir 72 gadus vecais Velsas princis Čārlzs, tomēr par daudz ticamāku un arī iedzīvotāju vidū populārāku pretendentu tiek uzskatīts Čārlza vecākais dēls, 38 gadus vecais princis Viljams. Daudzi briti nespēj piedot Čārlzam šķiršanos no joprojām ārkārtīgi populārās princeses Diānas, un viņš tiek ja ne tieši vainots Diānas nāvē, tad vismaz tādas situācijas radīšanā, kas pie šīs nāves ir novedusi. Tāpat par būtisku Čārlza problēmu tiek uzskatīts harismas trūkums. Abi šie faktori nekādi netraucē viņam vairāk vai mazāk sekmīgi patlaban būt karaliskās ģimenes galvai de facto, tomēr ir nopietns šķērslis ceļā uz troni.

Savukārt princis Viljams ir otrs populārākais aiz Elizabetes II karaliskās ģimenes loceklis valstī – viņam ir ļoti laba reputācija, un Viljama dzīvesbiedre Keita valstī bieži tiek dēvēta par otru ''lēdiju Dī''. Tiesa, Viljamam katastrofāli trūkst politiskās pieredzes, tomēr tās ir pārpārēm viņa tēvam, kurš šādā gadījumā vismaz sākotnēji varētu kļūt par sava dēla galveno balstītāju.

Viljama kāpšana tronī par ļoti ticamu tiek uzskatīta arī tāpēc, ka gluži vai karaliskās ģimenes pastāvēšanas galvenais priekšnoteikums ir iedzīvotāju atbalsts monarhijai, bet patlaban labāk par Viljamu neviens to nespēs nodrošināt.

Personiskajām ambīcijām šeit nav vietas, un līdz ar to arī citas kandidatūras tā īsti nemaz netiek izskatītas, bet prinča Harija vārds vispār ir svītrots no troņa pretendentu saraksta. Tātad var teikt, ka ar visai augstu ticamības pakāpi nākamā britu monarha vārds ir zināms, neatbildēts paliek tikai jautājums, kad Viljams kāps tronī.

Top komentāri

Itamars Toledano
Galvenais, ka savai politikai pašpietietami korekts. Bija!
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Gaismai pretī(1)

Beidzot. Beidzot tie Jāņi, tās Līgas, tie svētki pienākuši! Nedēļu pirms saulgriežiem jau pavisam droši var dzīvot to noskaņās, ne par ko citu īpaši nedomāt, un šī gada daudzās brīvdienas svētku ne...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata