Uz Svētā Pētera pīšļiem
1626. GADA 18. NOVEMBRĪ Romas pāvests Urbāns VIII iesvētīja Svētā Pētera baziliku – grandiozu celtni, ko līdz pat mūsdienām apbrīno miljoniem katoļu svētceļnieku, kuri apmeklē Vatikānu. Viņi uzskata, ka bazilikas galvenais altāris atrodas tieši virs mocekļa nāvē mirušā apustuļa Pētera kapavietas. Par apbedījuma atrašanu 1950. gada 23. decembrī, uzstājoties radio ar uzrunu pirms Ziemassvētkiem, paziņoja toreizējais pāvests Pijs XII. Pēc viņa rīkojuma 1939. gadā tika sākti vairāk nekā desmit gadu ilgie arheoloģiskie izrakumi zem bazilikas, kuru laikā izdevās atrast senlaikos apbedītus pīšļus. Jāpiebilst gan, ka zinātniska apstiprinājuma tam, ka uzietas tieši Svētā Pētera mirstīgās atliekas, nav, turklāt nevienam nav arī ne jausmas, kā to varētu pierādīt.
Taču par vēsturiski pierādītu var uzskatīt faktu, ka vietā, kur tagad uzbūvēta bazilika, mūsu ēras sākumā atradās Romas imperatora Nerona ierīkota arēna. Pēc 64. gadā notikušā postošā ugunsgrēka Romā Nerons vainu par pilsētas dedzināšanu uzvēla kristiešiem. Sākās šīs ticības piekritēju vajāšanas, un par vienu no to upuriem kļuvis arī toreizējais Romas bīskaps Pēteris, kurš arēnā sodīts ar nāvi, pienaglojot pie krusta. Kristieši Romā tika reabilitēti tikai IV gadsimtā, kad pie varas nāca šīs ticības piekritējs imperators Konstantīns I. 326. gadā pāvests Silvestrs iesvētīja pēc viņa rīkojuma uzbūvēto Svētā Pētera baziliku, turklāt interesanti, ka arī tas notika tieši 18. novembrī.
Tolaik baziliku neuzskatīja par kristiešu galveno dievnamu (formāli šāds statuss tai nav arī tagad), un gadsimtu gaitā celtne kļuva aizvien nolaistāka un nolaistāka. Vēl XV gadsimtā Romas pāvesti domāja par tās atjaunošanas iespējām, taču pāvests Jūlijs II, kurš par baznīcas galvu kļuva 1503. gadā, pieņēma radikālu lēmumu: veco baziliku nojaukt, saglabājot tikai atsevišķus tās fragmentus, un būvēt jaunu. 1506. gada 18. aprīlī viņš iemūrēja pirmo pamata akmeni, un sākās Jaunās Svētā Pētera bazilikas celtniecība.
220 metru garās, 150 metru platās un 136,6 metrus augstās ēkas būvniecība ieilga uz 120 gadiem – mainījās pāvesti, galvenie arhitekti (starp viņiem bija arī Rafaēls un Mikelandželo) un koncepcijas. Problēmas radās arī ar finansējuma piesaistīšanu. Romas valdnieki lika pārkausēt Panteona bronzas rotājumus, lai izgreznotu jauno baziliku, būvmateriāli tās celtniecībai tika ņemti arī no Kolizeja. Taču daudz tālejošākas sekas izraisīja vācu bīskapu lēmums tirgot indulgences (grēku atlaišanas apliecinājumi), daļu no šiem ienākumiem piesavinoties, bet daļu nosūtot uz Romu bazilikas celšanai. Tas noveda pie Mārtiņa Lutera sāktās baznīcas reformācijas un sašķelšanās katoļos un protestantos.
Daudz laimes, Mikij!
1928. GADA 18. NOVEMBRĪ Ņujorkas kinoteātrī Universal’s Colony Theater notika Volta Disneja studijas radītās animācijas filmas Steamboat Willie/ Tvaikonis Villijs pirmizrāde. Nākamajās divās nedēļās (tik ilgi tika izrādīta filma) publika iemīlēja tās galveno varoni mikipeli, un 18. novembris kopš tā laika tiek uzskatīts par šī tēla, kas kļuva par vienu no Disneja kompānijas simboliem, dzimšanas dienu.
1928. gads Disnejam bija pārmaiņām bagāts. Finansiālu nesaskaņu dēļ viņš jau bija nolēmis nepagarināt vienošanos ar Universal Pictures un Winkler Pictures un turpmāk pats meklēt izplatītājus savas studijas filmām. Ar šīm kompānijām noslēgtais līgums paredzēja, ka Disnejam vēl jāpabeidz īsfilma ar trusīti Osvaldu galvenajā lomā, tādēļ darbs pie Tvaikoņa Villija radīšanas un jauna varoņa tēla veidošanas ritēja lielā slepenībā. Uzticamais Disneja palīgs Abs Aiverkss sazīmēja veselu gūzmu skiču, kurās bija attēlotas visdažādākās radības, sākot ar vardēm un beidzot ar govīm, taču studijas vadītājam visvairāk iepatikās nebēdnīgais pelēns. Disnejs vēlējās viņu nosaukt par Mortimeru, taču sieva Liliana viņu pārliecināja, ka šis vārds ir pārāk sarežģīts, un galu galā pele tika nokristīta par Mikiju.
Vēl pirms Tvaikoņa Villija Disneja studijā tapa divas pavisam īsas filmiņas ar mikipeli galvenajā lomā. To demonstrēšana uz studijas darbiniekiem un viņu tuviniekiem lielu iespaidu neatstāja, taču Disnejs neatkāpās no uzskata, ka mikipele var kļūt par īstu ekrāna zvaigzni. Turklāt viņam bija padomā kas nozīmīgs: animācijas filmas attēlu pilnībā sinhronizēt ar skaņu. Tas filmu sadārdzināja, un galu galā tās budžets sasniedza gandrīz 5000 dolāru – mūsdienu izteiksmē tie būtu 80 tūkstoši dolāru. Taču rezultāts bija tā vērts. Ņujorkas laikraksti vēstīja par skatītājiem, kurus sajūsminājušas mikipeles izdarības un kuri pēc tam gariem zobiem vērojuši pēc animācijas īsfilmas (nepilnas astoņas minūtes gara) demonstrēto mākslas filmu.
Disnejs saprata, ka dzelzs ir jākaļ, kamēr karsta. Jau nākamajā gadā tika ieskaņots un kinoteātros demonstrēts Plane Crazy/Lidmašīnu trakums – viena no tām filmiņām, kas nebija patikusi studijas darbiniekiem. Bet pēcāk jaunas lentes par mikipeles piedzīvojumiem iznāca reizēm pat pa divām gadā. Jau pēc pirmajām filmām bija noslīpēts mikipeles kanoniskais tēls – Mikijs valkāja šortus, lielas dzeltenas kurpes un baltus cimdus. Viņa rakstura iezīmes gan mainījās. Sākotnēji mikipele bija gluži kā huligāns, kurš ar savu dauzonīgo uzvedību cenšas piesaistīt Minnijas uzmanību, taču jau ap trīsdesmito gadu vidu viņš kļuva par neapšaubāmi pozitīvo varoni. Četrdesmitajos, kad bija izaugusi jauna skatītāju paaudze un popularitāti iekarojuši jauni varoņi, Disnejs uz laiku atgriezās pie sākotnējās koncepcijas.
Tiek lēsts, ka gadu gaitā mikipele parādījusies vairāk nekā 130 Disneja studijas filmās. Vienlaikus tā kļuva par komiksu varoni, turklāt ne tikai ASV, bet arī Itālijā, Francijā, Spānijā un Grieķijā. Un, protams, Mikijs ir arī visas Disneja kompānijas simbols. 1954. gadā, uzraugot pirmās Disnejlendas celtniecību Anahaimā, Disnejs esot sacījis: "Es tikai ceru, ka mēs nekad neaizmirsīsim to, ka viss sākās ar peli."
Telefonu podziņas ciparripas vietā
1963. GADA 18. NOVEMBRĪ telekomunikāciju kompānija Bell System saviem abonentiem ASV Pensilvānijas štata pilsētās Grīnsbērgā un Kārnegi sāka piedāvāt iepriekš neredzētus tālruņa aparātus, kuriem ierastās ciparripas vietā bija podziņas jeb taustiņi ar cipariem. Tolaik Savienotajās Valstīs tālruņi bija sakaru nodrošinātāju īpašums un tika vienīgi iznomāti klientiem – tāpat kā Latvijā mūsdienās interaktīvās televīzijas pakalpojumu sniedzēji iznomā dekoderus.
Abās pilsētiņās dzīvojošajiem nu bija iespējams iznomāt Western Electric 1500 tālruņus, kuru desmit podziņas atbilda cipariem no 0 līdz 9. Ļaužu domas dalījās: vieni uzskatīja, ka podziņu telefoni ir ērtāki, citi bija pieraduši pie "numura uzgriešanas". Taču jauninājums nebija saistīts ar atsevišķu klientu vēlmēm, bet gan objektīvu nepieciešamību, lai varētu nodrošināt automātiskus starppilsētu un starpvalstu savienojumus. Telefona aparāti ar ciparripām darbojās pēc impulsu sistēmas: sastādot numuru, pēc katra cipara līnijas līdzstrāvas ķēdē notika viens vai vairāki pārtraukumi, kurus reģistrēja telefona centrālē, "atšifrējot" konkrēto ciparu. Šāda sistēma labi darbojās, ja telefona numuriem nebija vairāk par pieciem vai sešiem cipariem, taču tālsarunu nodrošināšanai nācās iesaistīt telefona centrāļu operatorus, kuri tālāku savienojumu veica manuāli.
Tālruņa aparāti ar taustiņiem bija pavisam jauna tehnoloģija, kurā tika izmantota dubulttonālā multifrekvenču sistēma jeb DTMF. Taustiņi ir izvietoti četrās rindās un trīs stabiņos, katrai no rindām un stabiņiem ir sava frekvence, un, piespiežot konkrētu taustiņu, signāls bez jebkādiem pārrāvumiem nonāk centrālē. Western Electric laboratorijās eksperimenti ar šādu sakaru sistēmas radīšanu tika sākti jau 1941. gadā, taču inženieri nonāca strupceļā. Vēlāk izrādījās, ka viņiem pietrūcis būtiskas sastāvdaļas – tikai 1947. gadā izgudroto tranzistoru.
Apgalvot, ka 1963. gadā ieviestā tehnoloģija izplatījās ļoti strauji, gan būtu aplami. Vēl līdz pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem lielākā daļa ASV mājsaimniecību izmantoja vecos labos tālruņa aparātus ar ciparripām.