Oktobra pirmajās nedēļās izcilu zinātnieku vārdus uzzina pat tie, kuri ikdienā neinteresējas par fiziku, ķīmiju, medicīnu vai bioloģiju. Arī šogad Nobela prēmijas laureātu pasludināšana zinātnes disciplīnās izcēla saulītē dažus pētniekus, kuri nu vismaz kolēģu vidū līdz pat mūža galam būs tādā kā pusdievu statusā, kā arī vēl spožākā gaismā izgaismoja tendenču izmaiņas, kas Zviedrijas akadēmijas darbu prēmijas laureātu izvēlē padara aizvien grūtāku.
Kā senai un konservatīvai apvienībai piedien, Nobela prēmiju piešķīrēji stingri pieturas pie priekšrakstiem. Un tie nosaka, ka prēmiju var saņemt tikai dzīvi zinātnieki un ne vairāk kā trīs katrā nominācijā. Interesanti, ka tā nemaz nav Alfrēda Nobela griba – šāds noteikums tika ieviests vien 73 gadus pēc prēmijas iedibināšanas. Laikā, kad zinātne aizvien vairāk globalizējas un pārkāpj ne vien konkrēta izpētes centra vai nacionālās valsts robežu, bet arī zinātņu disciplīnu, šāda pieeja šķiet aizvēsturiska. Lai darbs ritētu ātrāk, darba grupās nereti ir vairāki simti pētnieku dažādos institūtos un katru grupu vada kāds spilgts prāts. Taču novecojušo noteikumu dēļ tikai daži tiek pie atzinības.
Trīs no tūkstoša
Šogad prēmijas ierobežojumu spēku uz savas ādas izjuta fiziķi. Rainers Veiss, Kips Torns un Berijs Berišs tika pasludināti par balvas ieguvējiem fizikā par to, ka 2015. gadā pirmoreiz novēroja Visuma gravitācijas viļņus. Šo fenomenu izcilais Alberts Einšteins bija teorētiski aprakstījis pirms gadsimta, izvirzot hipotēzi, ka jebkurš masas paātrinājums Visumā rada laiktelpas svārstības jeb gravitācijas viļņus, kas kosmosa telpā pārvietojas gaismas ātrumā. Tikai aizpērn zinātniekiem izdevās pārliecināties, ka viļņi patiešām eksistē.
Daudz netrūka, ka Zviedrijas akadēmijai nāktos lauzīt galvu, kurš no LIGO projekta virzītāju četrinieka paliktu aiz borta. Par projekta autoru uzskata Veisu no Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta, kurš izstrādāja gravitācijas viļņu reģistrēšanas koncepciju. Tas pavēra durvis finansējuma piesaistīšanai un milzu detektoru būvniecības sākšanai Vašingtonas un Arizonas štatā 1992. gadā. Teorētiskās daļas sagatavošanā lielu ieguldījumu deva Ronalds Drevers un Torns no Kalifornijas Tehnoloģiju institūta jeb Caltech.
Berišs komandai pievienojās vēlāk, un viņa lielākais pienesums bija finansētāju intereses noturēšana pēc pirmajām neveiksmēm. 90. gados mērierīces vēl nebija tik precīzas un zinātniekiem nekādi neizdevās pamanīt mikroskopiskās svārstības, tāpēc projekts ne reizi vien balansēja uz slēgšanas robežas. Lai saprastu tā vērienīgumu, pietiks ar vienu skaitli – būvniecības un modernizācijas darbi izmaksāja 1,1 miljardu ASV dolāru.
Komisijas locekļiem negulētas naktis aiztaupīja Drevera aiziešana aizsaulē šā gada pavasarī. Līdz ar to viņš no pretendentu saraksta tika svītrots. Taču prēmija gāja secen vēl daudziem citiem nozīmīgiem šī projekta dalībniekiem.
LIGO dvīņu detektori ir četrus kilometrus gari ar lāzeriem un spoguļiem aprīkoti tuneļi, kuros nav gaisa. Gravitācijas viļņi telpā izraisa niecīgas svārstības, kas sakustina lāzera starus un tiek piereģistrēti. 2015. gada 14. septembrī tika uztverti gravitācijas viļņi, kas pēc divu melno caurumu sadursmes 1,3 miljardus gadu bija ceļojuši ar gaismas ātrumu. Pēc tam vairāk nekā 1000 astronomu, datorspeciālistu un citu nozaru zinātnieku konsorcijs no 18 valstīm analizēja datus, līdz tikai 2016. gada 11. februārī bija gatavi nākt klajā ar paziņojumu par revolucionāro atklājumu. Tas uzskatāmi parāda, kādi resursi mūsdienās tiek ieguldīti pētniecībā un cik daudz zinātnieku paliek ārpus rampu gaismām.
Visu rakstu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!