ASV prezidenta Donalda Trampa nodoms izvest no Vācijas daļu tur dislocēto Savienoto Valstu karavīru, pirms tam pat nepacenšoties saskaņot šos plānus ar sabiedrotajiem Eiropā, ir kļuvis par kārtējo auksto dušu eiroatlantiskās vienotības piekritējiem. Lai arī eksperti atzīst, ka militārajā ziņā amerikāņu karavīru iespējamā izvešana no Vācijas neradīs būtiskas problēmas Eiropas drošībai, jo šajā gadījumā svarīgs ir pats ASV spēku klātbūtnes fakts, nevis karavīru skaits, veids, kādā līdz eiropiešiem nonāca ziņa par šiem plāniem, runā pats par sevi.
Ja paraugās plašāk, šī Trampa administrācijas iecere (par kuru gan nav skaidrs, cik lielā mērā tā tiks īstenota) ir tikai viens no faktoriem, kas raisa aizvien pieaugošu atsalumu attiecībās starp tā dēvēto veco, kontinentālo Eiropu ar Vāciju un Franciju priekšgalā un ASV. Vienlaikus tas kārtējo reizi izvirzījis priekšplānā jautājumu par apvienotās Eiropas bruņoto spēku izveidi, kas būtu neatkarīgi no Ziemeļatlantijas alianses.
Pamati Eiropas armijas izveidei ir ielikti jau sen, lai gan ar ieceres īstenošanu līdz šim tā īpaši nav veicies.
Čērčils pret Plevēnu
Ideja par vienotas Eiropas armijas izveides nepieciešamību ne tuvu nav jauna. Pirmais, kurš pēc Otrā pasaules kara beigām ar šo ideju nāca klajā publiski, bija neviens cits kā Vinstons Čērčils. 1950. gada 11. augustā Čērčils – tobrīd britu parlamenta opozīcijas līderis –, uzstājoties Eiropas Padomes asamblejas sesijā Strasbūrā, paziņoja par vajadzību izveidot ''Eiropas armiju, pakļautu Eiropas demokrātijām'', kurā būtu iekļauti arī Vācijas bruņotie spēki. Atbilstoši Čērčila iecerei šāda armija būtu nacionālo bruņoto spēku koalīcija ar centralizētu apgādi un standartizētu bruņojumu un nebūtu pakļauta pārnacionālajiem kontroles institūtiem, bet tikai nacionālajām valdībām. Ar 89 balsīm ''par'', piecām – ''pret'' un 27 delegātiem atturoties asambleja ieceri atbalstīja.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 26.jūnija- 2. jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!