Ziemeļkorejas troņa pretendenti

Publiskajā telpā Ziemeļkorejas līderis Kims Čen Uns pēdējo reizi parādījās 11. aprīlī, kad vadīja samērā ikdienišķu valdošās komunistiskās Korejas Darba partijas sanāksmi, veltītu iekšpolitikas jautājumiem. Nākamajā dienā viņš nepiedalījās valsts nominālā parlamenta – Augstākās tautas sapulces – ikgadējā sesijā, kurā bija ieplānota Čen Una uzruna, bet, pats galvenais, – 15. aprīlī neapmeklēja ceremoniju, kas bija veltīta valsts dibinātāja, viņa vectēva Kima Ir Sena, dzimšanas dienai. Šī ceremonija ir vieni no galvenajiem valsts svētkiem, kuros tā brīža valsts vadītāja klātbūtne ir obligāta, un tieši nepiedalīšanās Ir Sena dzimšanas dienas piemiņas svinībās savulaik ļāva ārvalstu izlūkdienestiem nonākt pie secinājuma par iepriekšējā Ziemeļkorejas līdera Kima Čen Ira nāvi. (Neilgi pirms svinībām Čen Irs piedzīvoja sirdslēkmi, kas vēlāk kļuva par viņa nāves cēloni.)

Šī iemesla dēļ nav pārsteigums, ka ārvalstu plašsaziņas līdzekļi, atsaucoties uz vārdā neminētiem avotiem izlūkdienestos, nekavējoties sāka izplatīt dažādus apgalvojumus par Kima Čen Una nāvi vai smagu slimību, kas liedz viņam pildīt valsts vadītāja pienākumus. Ņemot vērā, ka ar Ziemeļkoreju noslēgtības ziņā no ārpasaules var konkurēt varbūt vēl vienīgi Butāna, nekādas pārliecības par šo apgalvojumu patiesumu gan nav, jo ir skaidrs: arī izlūkdienestiem (pat ja to pārstāvji tiešām sniedz kādas anonīmas intervijas laikrakstiem, ieskaitot arī izteikti dzeltenu presi) katastrofāli trūkst ticamu ziņu par Ziemeļkorejā notiekošo.

Lai vai kā, par samērā ticamu, taču ne neapstrīdamu tiek uzskatīta versija, ka Kimam Čen Unam 12. aprīlī veikta kardiovaskulārās sistēmas operācija. Tā, kā apgalvo Dienvidkorejas prese, izrādījusies nepieciešama kaimiņvalsts līdera "pārmērīgas smēķēšanas, liekā svara un pārstrādāšanās dēļ". Kopš tā laika viņš atveseļojas savas valsts elitārajā Vonsanas kūrortā (vismaz tur atrodas Kima Čen Una vilciens, kuru fiksējuši ASV izlūkošanas satelīti) un pakāpeniski atgriežas pie valsts vadītāja pienākumu pildīšanas. Tostarp Ziemeļkorejas oficiālie plašsaziņas līdzekļi ir atsākuši ziņot par valsts vadītāja aktivitātēm, galvenokārt rīkojumiem, lai gan pagaidām nepublisko aktuālus attēlus, kuros būtu redzams Kims Čen Uns.

Visi citi būs tikai sliktāki

Šāda Kima Čen Una pazušana no publiskās telpas netiek piedzīvota pirmoreiz. 2014. gadā Ziemeļkorejas līderis pazuda no redzesloka gandrīz uz sešām nedēļām, izraisot ne mazāku minējumu, apgalvojumu un spekulāciju vētru. Pēc tam Čen Uns atgriezās, balstoties uz spieķa. Oficiāli nekādi komentāri tā arī netika sniegti, lai gan Dienvidkorejas izlūkdienesti ziņoja, ka viņam veikta potītes operācija.

Arī šoreiz Ziemeļkorejas oficiālie mediji nekādi nekomentē minējumus un spekulācijas un iztiek ar paziņojumiem, ka valsts vadītājs atrodas "dziļā meditācijā" vai arī – ka viņš "strādā ar dokumentiem". Rezultātā ikviens var domāt visu, ko vien vēlas, kas arī rada galveno satraukumu, jo Ziemeļkoreja atšķirībā no jau pieminētās Butānas ir valsts ar, lai arī ne iespaidīgu, tomēr kodolarsenālu un īsteno politiku, kura atklāti biedē Phenjanas kaimiņus.

Oficiālie apgalvojumi par Ziemeļkorejas agresivitāti gan ir visai strīdīgi, jo ne mazāk izplatīts ir viedoklis, ka valsts patiesais mērķis ir nodrošināt režīma neaizskaramību un Phenjanai pieņemamu atgriešanos starptautiskajā apritē. Lai kā arī būtu, jautājums par to, kas atrodas pie valsts stūres, ir svarīgs ļoti daudziem. Īpaši tas ir nozīmīgs tāpēc, ka ar Kimu Čen Unu, lai arī ļoti nosacīti, tomēr ir izdevies atrast vismaz kaut kādu kopīgu valodu. Tāpat ir skaidrs, ka jebkurš cits valsts vadītājs, kas stāsies viņa vietā, sāks ar kodolieroču žvadzināšanu, lai atgādinātu par Phenjanas vēlmēm, un ar šo līderi sarunas nāksies sākt no jauna. Tā ir sava veida tradīcija, kuras mērķis ir pārliecināt gan ziemeļkorejiešus, gan pārējo pasauli, ka jaunais vadonis ir vismaz tikpat kareivīgs un nepielūdzams kā viņa priekštecis. Kā citādi ietekmēt Ziemeļkoreju vairs īsti nav iespējams, jo visas iespējamās starptautiskās sankcijas pret šo valsti jau ir noteiktas. Savukārt jau pati doma par to, ka, piemēram, ASV varētu mēģināt ar militāru spēku nomainīt režīmu, noved pie masu histērijas ne tikai Japānā un Dienvidkorejā, bet arī Ķīnā, kur labi saprot, ka, pat ja ne visas, tad vismaz dažas kodolraķetes režīms uz atvadām tomēr paspēs izšaut.

Rezultātā pārējai pasaulei šobrīd atliek vienīgi cerēt, ka ar Kimu Čen Unu viss ir vairāk vai mazāk kārtībā un ka ierobežotās ekonomiskās reformas, kas pašlaik notiek Ziemeļkorejā, ar laiku dos rezultātus, padarot šo valsti mazāk radikālu un kaut nedaudz atvērtāku pārējai pasaulei. (Pastāv gan aizdomas, ka šī "pārējā pasaule" šajā gadījumā nesastāvēs no Rietumiem, bet gan Ķīnas un Krievijas, taču tas jau ir cits stāsts.) Jebkurā gadījumā Kima Čen Una veselības stāvoklis tiešām rada bažas par to, ka viņa atrašanās pie varas varētu vairs nebūt pārāk ilga, bet tas likumsakarīgi noved pie jautājuma par iespējamiem Čen Una varas mantiniekiem.

Brāļa uzticības persona

Kā jau parasti Ziemeļkorejas gadījumā, skaidri zināms nav nekas, tomēr tiek uzskatīts, ka komunistiskajā Korejas Darba partijā pastāv nesatricināma dogma: pie partijas un attiecīgi arī valsts stūres var atrasties tikai Kimu dinastijas pārstāvis. Valsts dibinātāja un ilggadējā līdera (no 1949. līdz 1994. gadam) Kima Ir Sena faktiska pasludināšana par dievišķu personu ir oficiālās ideoloģijas stūrakmens, bet personiskais mantojums un pēctecība – režīma leģitimitātes galvenais avots. Formāli Ziemeļkoreja, protams, ir pilnībā ateistiska valsts, tomēr tas netraucē būtībā pielūgt Kimu Ir Senu, kurš saglabā oficiālā Ziemeļkorejas līdera titulu, konstitūcijā ir atzīts par valsts "mūžīgo prezidentu", un viņa dzimšanas diena ir noteikta kā nacionālie svētki. Ņemot to vērā, nav šaubu, ka gadījumā, ja Kims Čen Uns pāragri pievienosies tēvam un vectēvam, arī nākamā Ziemeļkorejas līdera uzvārds būs Kims, atklāts paliek vienīgi jautājums: kurš no Kimiem?