Notika sapulce: SestDiena apmeklē partijas KPV LV kongresu

Partijas KPV LV kongresu es gaidīju jau sen, jo pastāvēja cerības, ka varēšu noskaidrot, kam tagad pieder valsts vai, konkrētāk, valsts vara. Jāatzīst gan, ka skaidras atbildes gūt tā arī neizdevās. Līdz šim varēja domāt, ka valsts varbūt beidzot pieder KPV LV biedriem, no kuriem neviens, kā atzina partijas nu jau īstenais priekšsēdētājs Atis Zakatistovs, nav agrāk berzējies gar elites tauku bundulīšiem (te tomēr oponēšu Zakatistova kungam un norādīšu, ka mūsdienu politiskā elite jau ir gana stilīga, iespējams, vairāk mielojas ar veselīgām olbaltumvielām, un vēl ir jautājums, vai tik kāds no viņiem nav arī vegāns), bet tagad arī tas ir apšaubāmi. Kāpēc?

Vispirms jau ļoti neliela daļa partijas biedru var atnākt tai varai pakaļ. Politisko partiju likums nosaka, ka partijā jābūt vismaz 200 biedriem, bet, ja partija vēlas startēt vēlēšanās, tad jāatver Saeimas vēlēšanu likums, kurā rakstīts, ka tādā gadījumā partijā jābūt vismaz 500 biedriem. Taču jau pirms KPV LV kongresa gan delegāti, gan mediju pārstāvji tika brīdināti, ka droši vien uz kongresu nesavāksies pat tik biedru, lai sapulce būtu lemttiesīga.

Ziņojumi liecina, ka partijā, izsludinot kongresu, bija 591 biedrs. Tātad būtu jāatnāk vismaz 296 biedriem. Taču pirmajā sapulcē bija atnākušas tikai 134 dvēseles un vēl 62 biedri balsot bija pilnvarojuši kādu citu. Pilnvaru pieeja gan šķiet tāds jauns pavērsiens partiju demokrātijā, bet ne jau man raukt pieri – vienīgi ceru, ka visas pilnvaras bija notariāli apstiprinātas. Vēlāk arī atcerējos, ka pēdējo reizi manīju kaut ko līdzīgu balsu pilnvarošanai Nacionālajā teātrī jau pirms kāda laika Kirila Serebreņņikova iestudētajā Gogoļa lugā Mirušās dvēseles. Iespējams, sakritība, protams, bet tajā izcili Nozdreva lomu spēlēja neviens cits kā Artuss Kaimiņš.

Viena dzīvokļa partija

Otro reizi pēc pusstundas sasauktajā kongresā kvorums vairs nebija nepieciešams. Tiesa, pa to laiku divi biedri jau bija paguvuši izstāties.

Jāpiezīmē vēl, ka KPV LV šo pasākumu sauca par biedru sapulci. Ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro norādīja, ka citām partijām esot kongresi, bet viņiem sapulces. Un tāpēc, lūk, partija esot demokrātiskāka, bet sapulce – daudzskaitlīgāka. Tad nu jāatceras bībeliskais "iesākumā bija vārds" – nomaini "kongresu" pret "sapulci", un, lūdzu, jau pavisam cita partija!

Jāpiebilst gan, ka likumam, kas prasa sasaukt šāda veida pasākumu vienu reizi gadā, viss vienalga – sauc to par kongresu, sapulci vai plēnumu. Tiesa, par to daudzskaitlīgumu gan varētu piezīmēt, ka tas bija mazskaitlīgākais kongress, kādā esmu bijusi. Riez, piemēram, piedalījos kongresā, kura organizatori, lai nodrošinātu puses biedru dalību, bija noīrējuši Ķīpsalas izstāžu zāli, bet visbiežāk šīs partijas kongresi tika rīkoti Dailes teātrī, kurš taisni šogad kritis nežēlastībā savas milzīgās Lielās zāles dēļ. Protams, tas par Tautas partiju. Un, protams, vietā te ir arī iesaukties: kur tagad ir Tautas partija un kur KPV LV?! Viena likvidēta, bet otra joprojām rezidē Saeimas frakciju mājas pirmajā stāvā, kur līdz tam izmitinātas tādas partijas kā Latvijas ceļš, Jaunais laiks un Vienotība. Turklāt vēl KPV LV nule kā saņēmusi valsts finansējumu, kurš politiskajām partijām no šī gada būtiski palielinājies. Tātad vispārsaprotamie simboli – galveno frakciju telpa un nauda – liecina, ka mums ir darīšana ar lielu spēku. Tas nekas, ka partija principā itin labi varētu satilpt kaut Ata Zakatistova dzīvoklī, kurā esot noritējušas sarunas, kas tika piesauktas arī no kongresa tribīnes.

Diemžēl žurnālisti par to, vai bija arī kongresa neoficiālā daļa un vai tā turpinājās pieminētajā dzīvoklī, netika informēti.

Demokrātijas svētki bez tās

Kongresa gaitā vēl ik pa laikam izstājās kāds biedrs. Tāpat netrūka arī biedru, par kuru intervēšanu partijas darbinieki bija pikti un pārmeta žurnālistiem – vai tad mēs neredzot, ka viņam, vienkāršoti izsakoties, "nav visi mājās"?

Žurnālistiem tik tiešām savā profesionālajā darbībā ir jārīkojas tā, lai nenodarītu pāri tiem, kas neapzinās savas rīcības sekas. Taču kā atrast šos apzinīgos? Kāds dzelzceļa darbinieks pat pats apjautājās žurnālistiem: vai jūs gribat, lai es ārdos? Protams, gribam! Taču tālāk par runu neaizgāja – paaugstinātu ārdīšanos nevarēja konstatēt. Turklāt šis konkrētais partijas biedrs pat neizstājās no politiskā spēka.