Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +2 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Rubrika Aizsēdējušies? - Mēra krēsls kā dzīvesveids. Saruna ar Aivaru Lembergu

Vairāk nekā divdesmit pašvaldībās Latvijā to vadītāji pie varas ir jau divdesmit gadu vai pat ilgāk. Kāda aina iezīmējas šo pašvaldību skaitļos, kas viņiem ļāvis augsto krēslu saglabāt un kas liktu to pamest? Žurnāls SestDiena uz sarunu aicināja piecus ilggadējos pašvaldību vadītājus.

Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, smagos noziegumos apsūdzētais un daudzās apsūdzībās attaisnotais Aivars Lembergs Ventspils pašvaldību vada ilgāk, nekā pastāv atjaunotā Latvijas valsts.

1994. gadā dibinātās partijas Latvijai un Ventspilij valdes priekšsēdētājam kopš 2007. gada ar ģenerālprokurora un tiesas lēmumu ir liegts pildīt Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja amata pienākumus, bet vēlētāji visās pašvaldību vēlēšanās ir uzticējušies Lembergam, kura sasniegumus Ventspils attīstībā nenoliedz pat politiskie pretinieki, vienlaikus piebilstot, ka Lemberga varēšanas īstā pārbaude būtu kādas nomaļas pašvaldības vadīšana. Pašvaldības vadīšanu Lembergs savieno ar uzņēmējdarbību un ir ticis minēts kā, iespējams, pat bagātākais cilvēks Latvijā.

Cik sen jūs faktiski vadāt Ventspils pašvaldību? 

No 1988. gada decembra. Tas bija pārbūves laiks, kad partijas komiteju loma, kas pirms tam bija izšķiroša, radikāli samazinājās, jo PSKP politika bija tāda, ka jāatdod vara no partijas komitejām uz vietējām padomēm. Tātad tajā brīdī vietējā padome faktiski bija galvenā vara. Bet es jau vienmēr esmu izmantojis sadarbību vienalga ar ko, ja tas veicina Ventspils attīstību, vai tā būtu partijas komiteja, vai PSRS valdība, ar kuru daudz strādājām 1989. gadā. Sadarbībā ar Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāju Vilni Bresi, viņa vietniekiem Miervaldi Ramānu un Oļegu Misurkinu es strādāju ar PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja pirmo vietnieku, Valsts plāna komitejas vadītāju Masļukovu, ar Gusevu, kurš atbildēja par minerālmēslu un ķīmijas bloku Padomju Savienībā.

Jūsu nonākšana Ventspilī bija nejaušība vai likumsakarība?

1977. gadā beidzu Latvijas Valsts universitāti, man jau bija divi bērni, tātad ģimene, un Rīgā man piedāvāja darbu, bet pateica, ka uz dzīvokli jāgaida divi gadi. Man likās, ka tas ir ļoti ilgi. Tad Vladimirs Kuļiks, kurš strādāja Ventspilī, mani aicināja darbā uz Ventspils pieostas rūpnīcu, tur es uzreiz dabūšot dzīvokli. Būdams atbildīgs par ģimeni, izvēlējos Ventspili, iespēja uzreiz tikt pie dzīvokļa faktiski bija galvenā. Līdz tam Ventspilī nekad nebiju bijis.

Pirmoreiz uz Ventspili aizbraucu 1977. gada februārī. Izkāpu ārā Kosmonautu ielā. Paskats tur bija diezgan briesmīgs, bet mani tas nenobiedēja. Sāku strādāt pieostas rūpnīcā par inženieri, tad īsu brīdi komjaunatnes komitejā, tad mani uzaicināja uz partijas komiteju, tad uz partijas rajona komiteju par sekretāru, tad 1987. gadā uz partijas cekas lauksaimniecības nodaļu atbildēt par ļoti interesantu iecirkni – tajā laikā jau bija pieņemts Ministru padomes lēmums par ārējās tirdzniecības liberalizāciju, vietējās rūpniecības, agrofirmu un kolhozu ražoto produkciju drīkstēja pārdot. Mans uzdevums bija gādāt, kā Latvija var izmantot šīs jaunās iespējas agrokompleksā un nopelnīt valūtu. Pusotru gadu nostrādāju partijas cekā, un tad Ventas Balss galvenā redaktore Edīte Melngalve, kad es tikko Rīgā biju dabūjis četristabu dzīvokli, kas tajā laikā bija kapitāls, teica, lai nāku uz Ventspili atpakaļ, tur esot katastrofāla situācija. Tā kā biju strādājis pilsētas līmeņa darbā, pilsētu zināju, partijas komitejā zināju gan ideoloģisko pusi, gan saimniecisko un biju pārliecināts, ka Ventspils savas iespējas nav izmantojusi ļoti lielā mērā un pilsētai ir perspektīva, tikai jāprot pareizi to organizēt. Piekritu un atnācu atpakaļ uz Ventspili, kur man nebija nekā. Pusotru gadu nodzīvoju kopmītnēs, kamēr dabūju dzīvokli. Toties varēju veltīt darbam 14–16 stundu dienā, man nekas netraucēja.

Tātad tolaik Ventspilī redzējāt ne tikai katastrofu, bet arī iespējas?

Jā, protams. Tajā laikā veidojās bankas, un mani draugi no divām bankām piedāvāja mani sūtīt uz Londonu mācīties banku biznesu. Neviens jau te tad nezināja, kas tirgus ekonomikā ir banka. Tas būtu bijis ļoti interesanti un faktiski bez riska, kamēr te nebija zināms, kas būs. Ja kāds 1988. gadā teiktu, ka būs neatkarīga Latvija ar himnu un karogu, tas tiktu uzskatīts mazliet par pajoliņu.

Kad jūs 1990. gada 4. maijā balsojāt par neatkarības atjaunošanu, vai ticējāt, ka neatkarību izdosies reāli atjaunot?

Tas bija ļoti liels izaicinājums. Cilvēks, kas ieņēma sabiedrisku stāvokli, ļoti riskēja. Bundzinieks Godmanis vai laborants Repše ne ar ko neriskēja, bet, ja pučs būtu izdevies, labākais risinājums manai tālākai karjerai būtu strādāt par krāna vadītāju ostā, bet reālais – pāris gadu cietumā un mūža nogale kaut kur, piemēram, Sverdlovskā.     
Bet, tā kā biju pietiekami labi informēts vismaz Latvijas mērogā, biju pārliecināts, ka šādai plānveida ekonomikai, kurā tiek apspiesta iniciatīva, izdoma, radošums un kur katrs vārds ir jākontrolē, nav perspektīvas, tā sevi ir izsmēlusi. Tajā laikā biju kursos Ļeņingradā, tur lektori teica, ka padomju sistēma vai nu tiks transformēta, vai nomirs kā neveiksmīgs attīstības zars. Es noticēju variantam, ka tas zars nomirs. Bet kā tas mirs un cik ilgi? Tikpat labi varēja būt Čečenija... Lielākā daļa te bija lielā eiforijā, bet es sapratu, ka pietiek ar vienu zvanu no Maskavas, lai viss tas stāsts beigtos.

Ar ko no izdarītā šajos gados Ventspilī visvairāk lepojaties, un kas nav izdevies?

Visvairāk lepojos ar to, ka ventspilnieki lepojas ar savu pilsētu. Jo tajā laikā bija liela depresija, tie, kas aizgāja mācīties (Ventspilī tad nebija augstskolas), negribēja atgriezties. Cilvēki meklēja iespēju mainīt dzīvokļus un braukt prom, jo bija vides krīze, riska krīze.

Tā krīze bija reāla vai mazliet uzpūsta?

Bija reāla. Akadēmiķes Ritas Kukaines vadībā pat bija valdības izveidota speciālistu grupa, lai dotu slēdzienu, ko darīt ar Ventspili. Ventspils naftas terminālis bija slēdzams, pieostas rūpnīca, ķīmiskais terminālis un kālija terminālis arī slēdzami – tāds bija slēdziens. Vajadzēja izmanevrēt starp Tautas fronti, Interfronti, nacionāļiem – viņi taisīja politiku, bet man jāatbild par to, lai pilsēta dzīvotu. Mana devīze visu laiku ir bijusi: atrast, kas ir labākais, interesantākais, daudzveidīgākais, pareizākais pasaulē un naturāli nokopēt. Ja to spēsim visās nozarēs, būsim ļoti labā līmenī. Tā 90. gadu sākumā nokopējām ģeogrāfiskās informācijas sistēmu, vides politikas vadību, rūpnieciskā riska vadību... Visās nozarēs mums bija skolotāji. Mums vajadzēja pārlēkt no sociālisma kapitālismā maksimāli īsā laikā un apstākļos, kad mēs paši neko nezinām. Arī Ventspils govis un puķu piramīdas esam noskatījuši citur un pielāgojuši Ventspilij.

Vai Ventspilī tiekat galā ar tādu problēmu kā iedzīvotāju aizbraukšana?

Mēs neesam vientuļa sala. Policists Ventspilī nopelna tikpat, cik Limbažos vai Ludzā, ārsts un skolotājs arī apmēram tāpat, un mēs viņiem nevaram piedāvāt citu. Tie ir ekonomiskie bēgļi. Cilvēks var saņemt 30 vai pat 40 procentus mazāk nekā Rietumos, bet, ja viņš saņems tikai 20 procentus no tā, ko saņem Rietumos, viņš aizmuks. Vienīgā alternatīva ir veicināt jaunu darbvietu radīšanu industrijā, informācijas un komunikāciju nozarē. Šo ceļu plānveidīgi ejam.

Kas attiecas uz problēmām, viena mums ir mājokļu problēma, jo lietuvieši izpirka brīvo dzīvojamo fondu – viņiem vasarā pie mums ļoti patīk, mums ir bezmaksas stāvvietas, infrastruktūra bērniem. Tagad strādājam pie privātā biznesa stimulācijas sistēmas veidošanas, jo nevaram gaidīt. Otrs – vecpilsētā, kur mājas degradējas un bojā vidi, divās vietās esam tās nopirkuši, kapitālsabiedrība veiks renovāciju un dzīvokļu būvniecību.

Ko jums tagad nozīmē pašvaldības vadītāja amats?

Hobiju, dzīves izaicinājumu.

Kādu nosacījumu gadījumā jūs ietu prom? Ja netiktu ievēlēts?

Tagad ir investīciju projekti par 200 miljoniem četriem pieciem gadiem, kuri ir augstā gatavības stadijā un jau sākti realizēt. Ventspilij 200 miljonu ir milzu summa, tas pats, kas Latvijai pieci miljardi. Tikai investīcijām, tas nav patēriņam, algām, apkurei, degvielai. Uzskatu, ka tas ir jauns Ventspils pakāpiens attīstībā, un ir lietas, par kurām man ir bažas – ja es nebūšu, tās var nobrukt. Būtu ļoti žēl, ja tās nobruktu. Citu motīvu man nav, ienākumu ziņā palikšana amatā man nav svarīga. Tas man ir dzīvesveids. Ja jūs vienā darbavietā nostrādājat 30 gadu, pusi dzīves, kas jums vēl ir? Pēc tam kopēji ir tikai kapi. Ja jūs esat selekcionārs un veidojat jaunas puķu šķirnes, kurā brīdī jūs apstāsieties? Tas ir dzīvesveids. Man patīk un daudz kas iznāk.

Runājot ar citiem pašvaldību vadītājiem, dzirdēju viedokli, ka mazo pašvaldību vadītājiem termiņa ierobežojumus amatā nevajadzētu, jo viņi risina tikai saimnieciskus jautājumus, bet lielo pilsētu vadītājiem gan, jo viņi taisa arī politiku.

Nav ne lielas, ne mazas politikas. Ekonomiskā politika ir politika, tāpat izglītības politika, labiekārtošanas politika, sporta politika... Visa dzīve sastāv no politikas. Jo vairāk jūs kaut ko ierobežojat, jo, pirmkārt, spiežat strādāt īslaicīgi. Ja orientējat cilvēku strādāt īslaicīgi, negaidiet ilgtermiņa risinājumus. Piemēram, mums ir 13 miljonu brīvas naudas kontā. Varam tos izdalīt trūkumcietējiem. Aplausi! Bet, kad atkārtosim tādu gājienu, cik gadu būs jākrāj, lai tādu naudu sakrātu?

Kāpēc neejat lielajā politikā? Jūs esat ZZS premjera kandidāts, bet, kad tagad ZZS veidoja valdību, tomēr negājāt par premjeru.

Nav jēgas iet par valdības vadītāju, ja tev nav stabila vairākuma atbalsta parlamentā. Ko es tur iešu, ja man ir stabilas 20 balsis? Es tā nevaru strādāt, man nevajag imitācijas. Ja man būtu 30 gadu, varētu kaut ko imitēt, lai gan dzīve ir pārāk īsa, lai to ziedotu imitācijai, burbuļu pūšanai, populismam.

Starp citu, ko jūs domājat par to, ka dažs bijušais Valsts prezidents pēc tam atgriežas politikā zemākā kapacitātē, piemēram, Andris Bērziņš tagad kandidē Rīgas vēlēšanās? Vai tas viņiem piestāv?

Īsti nepiestāv. Viņiem ir speciāla pensija, viss radīts. Būt, piemēram, hokeja federācijas vadītājam vai rūpēties par bērniem, cilvēktiesībām – tas būtu normāli.

Jūsu konkurenti uz varu Ventspilī ir rakstījuši: "Mēs atzīstam, ka arī pie tik nedemokrātiska vadības stila, kāds pilsētā ir bijis līdz šim, ir izdevies parādīt virkni sasniegumu." Vai tas nozīmētu, ka autoritāra vadīšana nodrošina labākus sasniegumus?

Tie, kas runā, ka man ir autoritārs vadības stils, neko nezina par manu vadības stilu. Mana vadības stila formula ir vienkārša: mēs daudz tērējam laiku, lai profesionāli labi sagatavotu lēmumus, – kur citi tērē mēnešus, mēs gadus. Tad esam ļoti atvērti un argumentus ņemam vērā. Jūrnieku krekla plēšana nav arguments, dūru vicināšana arī ne. Arī "es esmu jauns, tu vecs" nav arguments.

Kad lēmums ir pieņemts, tarkšķēšana ir beigusies. Lēmumu var atcelt tikai tas, kurš to pieņēmis, bardaks nevar būt. Visatļautība ir tad, kad valdība nolemj, ieraksta savos plānos un pēc tam konstatē, ka puse plāna netiek pildīta. Kāpēc? Tāpēc, ka mums ir tā saucamā demokrātija. Kā ministrs var būt savā amatā, ja nepilda plānu? Bet, ja nevar izpildīt, nevajag rakstīt muļķības plānos. 

Tātad autoritārisms ir vienkārši kārtība un disciplīna. Ja jūsu bērnam jāiet uz skolu un jūs viņu no rīta modināt pulksten 6.45, kas tas ir – autoritārisms?   

Tas ir sadisms.

Jā, pareizi. Un kāpēc jums būtu laikus jāiet uz darbu? Tas arī ir sadisms (smaida). 

Vēlētā amatā laikam par pēcteča gatavošanu ir grūti runāt. 

Man būtu sāpīgi redzēt, ka pilsēta degradējas. Degradācija sākas ar maziem sīkumiem: puķu dobi neaplaista, trotuāru neuzslauka, pludmalē glābējs uz divām stundām aiziet paēst...

Vai līdz Latvijas simtgadei jūsu tiesāšanās būs beigusies?

Domāju, ka ne.

 

Intervijas ar citiem pašvaldību vadītājiem, kas amatā ir jau vismaz divas desmitgades, lasiet 19.maija žurnālā SestDiena un šīs nedēļas laikā - arī portālā Diena.lv!

Rakstu par mēriem, kas amatā ir ilgus gadus lasiet šeit - Aizsēdējušies?

Infografika par Ventspili:

Top komentāri

oskars
o
Lembergs ir viens no nedaudzajiem Latvija par kuru var teikt - ists saimnieks ! Un tikai no tadiem vaditajiem valstij ir labums ...
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Pēda, kas paliek

Šoreiz sākšu ar nedaudz provokatīvu jautājumu – kā jūs teiktu, kas ir Latvijas nacionālais sporta veids? Nu, tāds, kas katram te dzīvojošajam ir asinīs jau līdz ar piedzimšanu, un, pat ja profesion...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata