Okmanis vada pašvaldību kopš 1994. gada. "Nezinu, vai par to jākaunas vai jālepojas. Mediji mēģina pasniegt, ka tas nekas labs nav. Tomēr, kas attiecas uz amata termiņiem, Valsts prezidents, Ministru kabinets un pat lielo pilsētu vadība ir cita lieta, viņi nosaka politikas virzienus konkrētā teritorijā. Bet tāda līmeņa pašvaldībās, kādas es esmu vadījis, runa ir tikai par saimnieciskiem darbiem – infrastruktūru, komunālo pakalpojumu nodrošināšanu. Tāpēc te cilvēkam, kuram būtu jāpiedalās vēlēšanās, lai kandidētu uz četru vai astoņu gadu termiņu, būtu jāatsakās no sava darba, jāapstājas attīstībā vai arī, kā tas ir dažās citās Eiropas valstīs, jāpilda tikai reprezentatīvas funkcijas, pēcpusdienās novadot kādas sēdes. Mums pašvaldības vadītājs atbild par visu. Tāpēc, manuprāt, nav slikti, ka viņam vēlētāji var uzticēties arī tālāk. Jo cits, kas nāks bez pieredzes, acīmredzot nāks, politisku motīvu vadīts, jo neviens jau nepametīs labu darbu," ir pārliecināts Okmanis.
Kas jūs motivē tik ilgi vadīt pašvaldību?
Atnācu no Saulaines tehnikuma, kurā biju direktora vietnieks. Uz Tautas frontes viļņa kļuvu par rajona padomes deputātu, mani nozīmēja uz Rundāles pagastu. Redzēju, ka pašvaldība ir jāveido no izpildkomitejas, jāpārņem bērnudārzi, komunālā saimniecība. Tas man, inženierim, bija interesants lauks. Tā 1994. gadā sākām no nulles un pirmajā sasaukumā līdz 1997. gadam izveidojām pašvaldību. Nākamajos četros gados to nostiprinājām, un tad jau aizgāja. Skursteņus jūs te, Pilsrundāles ēkās, tagad neredzat, ir centrālapkure, bet 1994. gadā mājām bija skursteņi pat pa logiem ārā.
Jau 1994. gadā sapratu, ka cilvēki no šejienes plūdīs prom, ja neizveidosim kvalitatīvu dzīves vidi, nenoturēsim vidusskolu, neradīsim vidi Rundāles pils darbiniekiem, lai pili un tūrismu varētu attīstīt. To arī paveicām. 2001. gadā jau domāju, ka es varētu meklēt ko citu darāmu, bet tad mani ievēlēja par Bauskas rajona padomes priekšsēdētāju. Tas bija rajons ar 55 000 iedzīvotāju, 16 pagastiem un Bauskas pilsētu, kas bija zem mums. Tas atkal bija jauns interesants darbības lauks. Tajā laikā iestājāmies Eiropas Savienībā (ES), tas pavēra jaunas iespējas. Dabūjām pirmo finansējumu un sākām atjaunot Bauskas pili, uzlikām sintētisko segumu Bauskas stadionam. Vēl pirms ES mums bija interneta attīstības projekts. Tagad tas liekas pats par sevi saprotams, bet toreiz jau nekā nebija. Lattelecom Bauskas rajonā bija ieplānojis vilkt optiskos kabeļus tikai ap 2014.–2016. gadu. Mums tas bija par ilgu. Veiksmīgi privatizējām aizsprostu uz Mūsas upes, ieguvām 10 000 latu sākumkapitālu, par ko izveidojām paši savu rajona padomei piederošu interneta tīklu pa gaisa līnijām. Tas darbojas vēl tagad un deva zināmu grūdienu teritorijas attīstībai.
Līdz 2009. gadam nostrādāju rajona padomē, paralēli skaitīdamies arī pagasta priekšsēdētājs. Kad izveidojās novadi, bija jāizvēlas, kurā novadā startēt. Izvēlējos šo novadu, kurā dzīvoju gandrīz 35 gadus. Tajā ietilpst Rundāles, Svitenes un Viesturu pagasts.
Lai neviens pagasts nejustos pievienots vai nomale, gādājām par satiksmi un gājām policentriskas attīstības ceļu – attīstījām ciematus, salikām apgaismojumu, asfaltējām ceļus, atvērām mākslas skolu... Tā iznāca nostrādāt vēl astoņus gadus.
Kad novadā sāka just cilvēku aizbraukšanu?
2008. gadā, kad beidzās trekno gadu bums. Līdz tam aizbrauca tikai daži, kam bija valodu zināšanas. Brauca inteliģenti, ne tikai uz Angliju, arī uz Islandi, Norvēģiju... Pēc tam bija treknie gadi, tad te pirka un pārdeva, un dzīvoja uz kredītiem un līzingiem, arī flīzētāji brauca ar džipiem. Kad bums beidzās, liela daļa devās turp, kur var ko nopelnīt. Pēdējos 10 gados mums ir par tūkstoti iedzīvotāju mazāk – tagad, pēc oficiālajiem datiem, ir drusku pāri 3800 iedzīvotājiem. Nevar teikt, ka no mums bēgtu vairāk nekā pārējā Latvijā. Centrā dzīvokļus iegādājas katru gadu, pārceļas arī no nomalēm. Mūsu novadā pazūd lauku mājas, kas nav tuvu pie lielajiem ceļiem, – lielie zemnieki cenšas tās pārpirkt, nolīdzināt un taisīt laukus, jo lauksaimniecības bizness te ir ļoti aktīvs, 77 procenti teritorijas ir lauksaimniecības zeme.
Tātad, ja grib redzēt ne tikai Rundāles pili, bet arī lauku ainavu, jābrauc, kamēr kāda lauku māja vēl stāv?
Katrā ziņā lauki būs vēl plašāki.
Ja cilvēki brauks prom, vai novadam nebūs kāda teritorija jāpievieno klāt?
Neviens administratīvais dalījums nav uz mūžiem. Bijušā Bauskas rajona ietvaros sadarbojamies. Principā varēja palikt arī tie pagasti tādi, kādi bija, jo pazaudēt lēmējvaru uz vietas nozīmē drusku tomēr pazaudēt arī attīstību. Lai kā mēs novadā censtos, esmu pārliecināts, ka tie iedzīvotāji divos blakus pagastos nav tik apmierināti kā tie, kas dzīvo centra pagastā, jo uz vietas viņi tomēr nevar lemt. Lielāku novadu vadītājiem ir vēl trakāk – jābrauc 40 kilometru tālu uz nomaļāku pagastu, jāstāsta tā iedzīvotājiem, ka viņš viņus ļoti mīl, un jāaicina par sevi balsot. Sistēma, kad visu vada no viena centra, – nezinu, vai tas ir pareizi.
Vai mēģinājāt novērst aizbraukšanas intensitāti?
Tā tomēr ir visas valsts problēma. Valstij vienkārši nebija, ko iedzīvotājiem piedāvāt. Cik noprotu, Eiropas paplašināšanās projekts bija vērsts uz to, ka vecajai Eiropai vajag darbaspēku.
Kāds jūsu novadā ir ceļu stāvoklis?
2005. gadā biju privātā braucienā Vācijā, tur neatradu nevienu grants ceļu arī laukos. Diemžēl valstī neizdodas atjaunot autoceļu fondu. Mums to resursu ir tik, cik ir. Kādu kvotu pagastu ceļu attīstībai dabūjām no Eiropas fondiem. Esam sapratuši, ka svarīgāks ir nevis mazais pagasta ceļš, kas ved no piecām mājām, bet valsts ceļš, kuru valsts nespēj uzturēt pienācīgā līmenī. Esam dažus tādus valsts ceļus pārņēmuši un lāpām paši.
Vai mazās skolas nākas slēgt?
Vidusskola mums darbojas, un līdz 2022. gadam skolēni būs. 2009. gadā mums bija Pilsrundāles vidusskola un katrā pagastā pamatskola. Krīzes rezultātā samazināja algas. Pieņēmām lēmumu šīs trīs skolas apvienot vienā, kurai ir mācību vietas arī tur, kur pamatskolas bija. Vēl pieņēmām lēmumu, ka tajās mācības būs nevis līdz 9. klasei, bet līdz 6. klasei. Saņēmām arī autobusus skolēnu vadāšanai. Taču rezultāts ir tāds, ka visi bērni – bez kādiem administratīviem lēmumiem – mācās tikai Pilsrundāles vidusskolā un tajās pamatskolu vietās ir palikušas tikai bērnudārza grupas! Arī skolotāji pārcēlās uz šejieni. Nav jau tas attālums starp skolām liels, septiņi kilometri.
Vai jums amatā ir bijusi svarīga partijas piederība? Dažs pašvaldību vadītājs paguvis vai septiņas partijas nomainīt.
Visticamāk, tūlīt oficiāli iestāšos Nacionālajā apvienībā Visu Latvijai!-TB/LNNK, esmu bijis tās Saeimas vēlēšanu sarakstos. Tam, ka nevienā partijā neesmu bijis, ir plusi un mīnusi. Kolēģi man ir prasījuši: "Pie kā tu ej, ja tev vajag aizstāvību?" Atbildu, ka neesmu tādas ziepes taisījis, lai man vajadzētu aizstāvību.
Ko novadam nozīmē Rundāles pils?
Neapšaubāmu plusu. Par Rundāles pili ir dzirdējis ikviens, lai sāktu sarunu, nav jārunā par laikapstākļiem. Mūsu deputātu mērķis ir parādīt, ka novadā ir ne tikai pils, bet arī citi iedzīvotāji.
Ja vēlētāji jums uzticēsies, esat gatavs vadīt novadu arī turpmāk?
Ar skumjām jāsaka, ka nav jau citu variantu, jo šoreiz iesniegts tikai viens saraksts (smaida). Tā agrāk nav bijis. Droši vien šoreiz neiesniedza tāpēc, ka saprata – izredžu nav. Reģionālā prese taisa lielākas viedokļu sadursmes, nekā patiesībā ir.
Intervijas ar citiem pašvaldību vadītājiem, kas amatā ir jau vismaz divas desmitgades, lasiet 19.maija žurnālā SestDiena.
Rakstu par mēriem, kas amatā ir ilgus gadus lasiet šeit - Aizsēdējušies?
Infografika par Rundāli: