Kultūras socioloģe Dagmāra Beitnere–Le Galla ir neizpratnē: "Latviešu mentalitātei ir raksturīga pacietība un nesamērīga tolerance. Mēs esam atvērti jauninājumiem, tāpēc piesardzības un zināma konservatīvisma klātbūtne vērtējumos un attieksmēs ir saprotama, taču šoreiz gribas teikt — pietiek. Palūkosimies, kas notiek ar mūsu valodu un tās lietojumu. Latviešu valoda ir mūsu valsts, tāpēc attieksmi pret valodu vērtēju kā attieksmi pret valsti."
Šis nav pirmais gadījums, kad Latvijas ēdināšanas un pakalpojumu sniegšanas uzņēmumi savā nosaukumā izmanto svešvalodu vārdus, anglicismus, rusicismus vai vispār neeksistējošas valodas savārstījumus. "Katrs var ierakstīt interneta meklētājā atslēgas vārdus "Rīgas un Jūrmalas restorāni" un ieraudzīt pilnu ainavu. Pārskatot restorānu nosaukumus, kādi astoņdesmit procenti ir svešvalodās," spriež Beitnere–Le Galla.
"Latvijas gadījumā ir vēl kāda nianse: ceļotāji parasti vaicā pēc latviešu virtuves īpatnībām, un tad mēs atbildam, ka mūsu ēdieni ir internacionāli, te maz īpašību, kuras varam izcelt kā izteikti latviskas. Atkal sevi nenovērtējam! Zaudējam pašizpratni tik svarīgā jautājumā kā ēdiens. Latvija tūristu aptaujās ir atzīta kā izcila gardēžu zeme, uz kuru var doties kaut tādēļ vien, lai garšīgi paēstu. Tad kāpēc mums nav izveidojusies tāda pašapziņa, kas arī restorānu nosaukumos parāda, ka sevi uztveram kā garšas izcilniekus un esam izsmalcinātas ēšanas zeme?"
Beitnere–Le Galla uzskata, ka Rīgas restorānu nosaukumi liecina par to īpašnieku fantāzijas un elementāras pašcieņas trūkumu. "Liela daļa restorānu īpašnieku ir ar Latvijas pasi kabatā, bet neizjūt Latviju kā savu valsti. Un, ja reiz valsts institūcijas atļauj buldurēt švaukstiskā sirsnībā, kāpēc lai nemēģinātu radīt iespaidu, ka te ir kirilicas zeme? Vecpilsētas vietā ir Stargorod, restorāns C’est la vie pārtop par Slavjanskij, pludmales kafejnīca ir nevis Kaija, bet Čaika... Ēdot un dzerot mēs pat nepamanīsim, ka esam ieslīdējuši tādos krievu pasaules apskāvienos, ka ļausim arī visiem baznīcu torņiem kļūt bizantiski zeltītiem."
Arī rakstniece Nora Ikstena uzskata, ka centieni "līdzināties pasaulei", pārņemot anglicismus vai rusicismus restorānu, kafejnīcu un bāru nosaukumos, ir visaugstākā mērā provinciāli. "Pasaulē valda gluži pretējas tendences. Katra nācija un pilsēta meklē pēc īpašiem savas valodas nosaukumiem. Piemēram, aizbrauciet uz Gotlandi un paskatieties, kā zviedri nosaukuši savus restorānus, uz kuriem brauc gardēži no visas pasaules! Tas notiek tieši tāpēc, ka šie nosaukumi raksturo tautas identitāti, valodu un vietu. Es ieteiktu jaunu restorānu un kafejnīcu īpašniekiem palasīt tautasdziesmas un tur pameklēt interesantus vārdus. Iedodiet šiem vārdiem jaunu dzīvi mūsdienu pasaulē, tas būs daudz auglīgāks paņēmiens! Galu galā arī tūristi šeit brauc meklēt mūsu īpašo, nacionālo identitāti, ar ko atšķiramies, nevis novienādojamies."
Visu rakstu par Gaismas pils restorāna skandālu un latviešu valodas sargāšanu lasiet žurnāla Sestdiena 24.jūlija numurā!