Rēzija Dailes teātrī mani sagaida jau pulksten vienos — piecas stundas pirms izrādes Marlēna, bet nākamās dienas vakarā viņa kārtējo reizi dosies uz Novosibirsku. Kopš par šīs Sibīrijas pilsētas Operas un baleta teātra galveno diriģentu kļuvis Rēzijas draugs Ainārs Rubiķis, viņa ceļu starp Rīgu un Novosibirsku mēro bieži — aktrise tur saņēmusi nopietnu darba piedāvājumu. Pirmizrādi Novosibirskas Operas un baleta teātrī jau piedzīvojusi Rēzijas režisētā Leonarda Bernstaina Mesa.
Uz tevi lielā mērā šobrīd balstās Dailes teātra repertuārs — tas ir komplimentējoši, bet vienlaikus arī nogurdinoši.
Es šādam apgalvojumam nevarētu īsti piekrist. Kāpēc? Tāpēc, ka Dailes teātra repertuārs, manuprāt, lielā mērā balstās uz Artūru Skrastiņu. Uz mani tas balstījās mazliet agrāk, bet teātris pašlaik man nācis pretī, un ceru, ka tas nākotnē tikai iegūs, ļaujot man samazināt darba slodzi. Pēdējo divu sezonu laikā man sanākusi tāda mākslas fabrika un nemitīgs skrējiens, kas prasījis no manis ārkārtīgi daudz garīga un fiziska spēka. Pienācis laiks iegriezties kādā uzpildes stacijā, kas atrodas ārpus teātra.
Ar kādu degvielu tu tur ceri uzpildīties?
Ar mieru. Citu zemju iespaidiem. Un, protams, literatūru — tā ir pati svarīgākā iespēja izkāpt šajā pieturā un paskatīties apkārt, lai trīs vai visi septiņi cilvēka ķermeņi savienotos vienā veselumā. Tad var iekāpt atpakaļ dzīves braucienā un profesionāli turpināties. Spēt dot kaut ko būtisku citiem.
Šī pietura ārpus teātra tev paredzēta ilgstoša?
Tas ir nenoteikti.
Vai nenoteiktība ir tev raksturīga?
Saistībā ar darbu — ne. Bet šī ir mana pirmā izkāpšana profesionālajā karjerā. Tas labi, ka ne tikai citi šādu nepieciešamību apzinās, bet arī es pati.
Ko tu konceptuāli domā par Dailes teātra repertuāra politiku, jo visu laiku taču jāatrod līdzsvars starp publikas izklaidēšanu un dzīves pamatvērtību apliecināšanu, vai ne?
Varbūt vārds «izklaidēt» nav īsti vietā, jo teātris jau ir izklaidējošs. Tas var sniegt nopietnāka vai mazāk nopietna satura izrādes, bet jebkurā gadījumā uz skatuves nav jāsniedz akadēmiska lekcija vai filozofiska satura grāmatas lasījums. Tā nav nekāda Sokrāta skola.
Taču ir gan saturiski bagāti iestudējumi, gan tā dēvētie kases gabali...
Protams. Bet iepretim mūzikliem mūsu teātrī ir pietiekami daudz nopietna satura izklaides. Dailes nākotnes vīzija, kas sākusi jau īstenoties, ir vadības rūpes par māksliniecisko personālu — lai tas nesadegtu un spētu būt radošs. Ja kādam jāskrien kā zirgam ar klapēm pie acīm, radošais process iegrimst rutīnā. Tad nav laika pat aiziet uz citiem teātriem paskatīties, ko kolēģi tur dara, nemaz nerunājot par braucieniem uz citām zemēm.
..
Klīst intensīvas baumas, ka grasies attālināties no Dailes teātra. Vai vari ieviest mazliet skaidrības šajā sensitīvajā jautājumā?
Mazliet ieviešot skaidrību, baumas ir un paliek tikai baumas. Šajā līmenī tik kulturālā žurnālā kā Sestdiena mums tām nav jāpieskaras.
Es jau gaidīju, ka piekritīsi spēlēt Skārletu topošajā Dailes teātra iestudējumā Vējiem līdzi, bet no lielām lomām tagad atsakies...
Tieši tāpēc, ka man ir jau intervijas sākumā minētā izkāpšana pieturā.
Vai vari iedomāties savu dzīvi bez Dailes teātra skatuves dēļiem?
Varu iedomāties savu dzīvi bez skatuves, bet nevaru to iztēloties bez šiem dēļiem. Vienā pusē tiem vai otrā — tas ir cits jautājums.