Mielavs stāsta par savu ceļu mūzikā un uzskata, ka viņa muzikālajā dzīvē viss ir noticis ārkārtīgi laimīgi.
Fragments no sarunas:
Tu esot sācis spēlēt mandolīnu...
Nē, tas bija tāds... Joprojām neesmu uzskatījis par vajadzīgu vai esmu noslinkojis mācīties mūziku akadēmiski. Es nelasu notis, neorientējos harmonijās, neprotu spēlēt praktiski nevienu mūzikas instrumentu. Tas ir sliktais. Labais ir tas, ka esmu ļoti daudz dziedājis. Dziedot sev vienatnē, esmu guvis pārliecību, ka to drīkstu, ka man nav kauns dziedāt, jā, ka es dziedu labi, dziedu neparasti, savādāk kā citi. Tas ir liels sasniegums, un es ar to ļoti lepojos. Slinkums izskaidrojams ar laimīgo apstākļu sakritību, ka man vienmēr bijuši blakus talantīgi muzikanti, līdzautori, un man nav bijis vajadzības viņus papildināt kā muzikantam, kas spēlē kādu instrumentu. Vislaimīgākais stāsts ir ar Gintu Solu. Jau cik gadus kopā saceram dziesmas!
Dažs teiks, ka tu joprojām esi talantīgs amatieris.
Man nospļauties, ko dažs pateiks! Es neklausos mūsu ierakstus bieži, bet kad tos dzirdu, saprotu, ka mūsu dziesmas ir visaugstākajā līmenī. Ja norobežojos no tā, ko pats par sevi zinu jeb tā, ko tagad izstāstīju, ir pilnīgi vienalga, vai es pazīstu notis vai nē. Svarīgs ir rezultāts, vēstījums.
Interviju ar mūziķi lasiet jaunākajā Sestdienā!