Profesionālisms, enciklopēdiskas zināšanas sporta vēsturē un aktualitātēs, laba humora izjūta, bet pāri visam nenoslēpjama un nesavtīga interese par līdzcilvēkiem – tādu mēs atceramies Dienas sporta nodaļas vadītāju Arturu Vaideru. Ekonomikas doktore un politiķe, kopš 2004. gada Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere ar Arturu kopā nodzīvoja gandrīz 40 gadu.
Arturs, nācis no vairāku ilgdzīvotāju dzimtas, droši vien cerēja nodzīvot vēl četrdesmit un tad uzrakstīt arī atmiņas, kas viņam kā labam stāstniekam noteikti būtu spilgtas un krāšņas, bet liktenis izrādījās nežēlīgs, un nu atmiņas par viņu jāraksta mums, kam bija tā laime viņu pazīt.
2. novembrī tika atvērta Ineses Vaideres dibinātā Artura Vaidera fonda un izdevniecības Jumava veidotā grāmata Vaiders. Grāmatā apkopoti 123 Artura Vaidera kolēģu, draugu, laikabiedru, viņa aprakstīto personu stāsti – vārdnīca par Artura Vaidera dzīvi un darbiem no dzimtās Arendoles līdz Latvijas sporta žurnālistikas spicei.
Dienai Inese Vaidere tagad stāsta, ka darbs Eiropas Parlamentā ir tas, kas pēc smagā zaudējuma viņu uztur pie dzīvības.
Fragments no intervijas:
Kā jūs ar Arturu iepazināties?
Interesanti un reizē parasti. Viņam vēsturniekos bija kursabiedrene Daina, kura bija uzaicinājusi viņu un mani uz savu vārdadienu. Tajā vakarā mēs tā kā saskatījāmies. Runājām par hokeju. Tas bija 1978. gads, toreiz tikt uz hokeju bija kaut kas neiedomājams. Arturam bija šī iespēja, viņš strādāja Sporta komitejā par instruktoru un varēja dabūt ielūgumus. 8. novembrī viņš uzaicināja mani uz hokeju, to mēs vēlāk uzskatījām par mūsu iepazīšanās dienu. Toreiz pārliecinājāmies, ka arī traumas var vienot cilvēkus – man bija cietis viens celis, viņam pretējais, vairs tikai neatceros, kuram kurš. Mēs abi viegli klibojām, un, kad spēle sita augstu vilni, gadījās nejauši uzsist otram pa sāpošo celi – tad bija kopīga jautrība.
Kuras komandas toreiz spēlēja?
Arturs noteikti atcerētos gan komandas, gan rezultātu. Es vairs neatceros. Droši vien spēlēja Balderis. Ar Arturu nekad nebija garlaicīgi, viņš vienmēr kaut ko stāstīja, bija īsts ideju ģenerators. Es reizēm teicu: Artur, tu tā kā radio...
Viņa mamma teica, ka Arturs jau tad, kad bija maziņš, vienmēr esot kaut ko stāstījis. Kad pēdējos gados biežāk kopā braucām uz ārzemēm, biju lepna, redzot, cik forši un kompetenti viņš ar maniem ārvalstu kolēģiem var runāt par visām tēmām, ne tikai par futbolu, kurā viņš spīdēja. Arturs bija mans Google. Viņa padomu man ļoti pietrūkst. Arī par savu dzimtu viņš stāstīja ļoti interesanti.
Bet atmiņas droši vien nebija sācis rakstīt?
Arturs teica, ka viņa dzimtā visi ir ilgdzīvotāji. Cik nopratu, viņš arī bija noskaņojies, ka gan jau visu paspēs, bet tā laikam nedrīkst runāt. Aleksandrs Tralmaks atmiņās raksta, ka bija ierosinājis Arturam izdot darbu izlasi, bet viņš atbildējis, ka nav tam laika. Tagad man tas būs jāizdara.
Kas attiecas uz atmiņām, var tikai ieteikt bērniem klausīties savu vecāku stāstos, kamēr viņi ir dzīvi, un tos pierakstīt.
Manam vectēvam un vecaimātei bija ļoti interesanti likteņi. Es no viņu stāstiem atceros diezgan daudz, jo man ir laba atmiņa, tomēr daudzas lietas ir izkritušas no prāta. Vectēvs bija paņemts ķeizara armijā, karojis Krievijā un Polijā. Kad viņš stāstīja, ko pieredzējis, tad teica: "Manas dzīves serenāde." Daudzus no stāstiem viņš atkārtoja vairākkārt, un mēs jau vīpsnājām, ka vecaistēvs atkal stāsta serenādi. Tolaik es viņa stāstus zināju no galvas.
Kā Arturs kļuva par sporta žurnālistu?
Mēs abi bijām laimīgi tajā ziņā, ka mana disertācija un Artura diplomdarbs mums vēlāk noderēja. Arturs diplomdarbam bija izvēlējies tēmu par sporta biedrības Vārpa vēsturi. Daudzi esot vīpsnājuši, kas tā par tēmu vēsturnieka diplomdarbam, bet Arturu jau kopš bērna kājas sporta lietas ārkārtīgi interesēja. Viņš izstrādāja tēmu, kurā varēja apvienot vēsturi ar savu aizraušanos. Tad viņu uzaicināja strādāt Sporta komitejā.
Es savukārt kā ekonomiste negribēju rakstīt par sociālisma ekonomiku, jo jau trešajā kursā biju sapratusi, ka tā ir funkcionēt nespējīga. Tāpēc pēc studiju beigšanas izvēlējos disertācijas tēmu Vācijas Federatīvās Republikas reģionālā ekonomiskā politika. Deviņdesmitajos kļuvu par Ekonomikas ministrijas parlamentāro sekretāri un varēju izveidot reģionālo politiku Latvijā. Arturs pēc Sporta komitejas kādu laiku Fizkultūras institūtā lasīja lekcijas sporta vēsturē. Tad viņš tika uzaicināts piestrādāt radio, veidojot sporta reportāžas.
Kad sāka veidoties Diena, viņa draugs Jānis Matulis uzaicināja Arturu tur. Tajā brīdī Arturs bija sapratis, ka pedagoģija nav viņa aicinājums, savukārt, lai rakstītu par sportu, zināšanas viņam bija enciklopēdiskas. Nesen Jānis Matulis televīzijā teica: ja viņam līdz 2016. gada 3. oktobrim vaicātu, kurš Latvijā ir zinošākais sporta žurnālists, viņš teiktu: Arturs Vaiders. Arturs redzēja visu laukumu, bija erudīts visos sporta veidos, kā pats smējās, varbūt tikai par kriketu uzreiz nevarētu rakstīt.
Visu interviju ar Inesi Vaideri lasiet žurnāla SestDiena 3.-9. novembra numurā!
tādi esam
rekur
Būtība