Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Bandīti tomēr nevalda pār pasauli. Saruna ar bijušo kriminālpolicijas šefu Valdi Pumpuru

Bijušais kriminālpolicijas priekšnieks Valdis Pumpurs par problēmām skaļu slepkavību atklāšanā, šaušanu no BMW salona un par to, kāda mehānisma trūkst policijai.

Politiski būtu ļoti svarīgi atklāt šos pēdējā laika noziegumus, lai atgrieztos sabiedrības ticība policijai, – uzrunāts nu jau kārtējās skaļās slepkavības, 14. aprīlī notikušās futbola aģenta Romāna Bezzubova slepkavības, sakarā, saka bijušais kriminālpolicijas priekšnieks Valdis Pumpurs, šobrīd vecākais konsultants korporatīvo risku vadības uzņēmumā SIA Nordsage. Izvērtējot policijas iespējas pēdējo gadu skaļo slepkavību atklāšanā, profesionālis Pumpurs neapstiprina pieņēmumu, ka Latvijas policijas resursi vienkārši būtu par mazu šādu, iespējams, ar starptautisko organizēto noziedzību saistītu noziegumu izmeklēšanā. Problēmas viņš saskata citur.

Pagājušā gada 30. septembra intervijā Dienai, tātad neilgi pēc advokāta Pāvela Rebenoka slepkavības, Agnesei Margēvičai teicāt, ka jūs uztrauc "atgriešanās deviņdesmitajos", lai gan pēc advokāta Mārtiņa Bunkus slepkavības 2018. gada 30. maijā vēl nesteidzāties piekrist šai klišejai. Tagad ir notikusi vēl demonstratīvāka slepkavība. Vai tiešām Latvijā atgriežas kaut kas līdzīgs bandītiskajiem deviņdesmitajiem?

Ceru, ka ne, bet mēs demonstrējam mazspēju – gan sabiedrība kopumā, gan šajā gadījumā arī policija –, un ar mums nerēķinās. Vismaz no spēka pozīcijām ne, tādēļ atļaujas izmantot šādas metodes, kuras spēcīgā, policejiskā vidē principā nevarētu tikt izmantotas, baidoties no konsekvencēm.

Kāpēc pieminēju sabiedrību? Redziet, arī sabiedrība gausi, negribīgi iekļaujas atklāšanas procesā. Sabiedrība var redzēt visu – garāmgājēji, kaimiņi, jebkurš cits. Viņi redzēs notikumus un droši vien varēs fiksēt gan mobilajos, gan citās ierīcēs – bet viņi arī zinās, kāda ir komunikācija ar policiju, zinās, ka būs problēmas, un tas visu procesu bremzē. Policijai nav līdz galam noslīpētas sadarbības ar sabiedrību, policija kūtri izmanto sociālos medijus, neaktīvi tos monitorē, līdz ar to saikne zūd. Sabiedrību varētu iesaistīt, un noziedznieki baidītos no garāmgājējiem, bet pie šādiem apstākļiem viņi redz: "Jā, mani varbūt filmē, varbūt kāds novēro, bet, kamēr tas aizies līdz izmeklētājam, kamēr policija to nostiprinās kā pierādījumu, ja vispār nostiprinās, varu to neņemt vērā." Tādēļ rodas iespēja izdarīt šādus ciniskus un ļoti nepatīkamus noziegumus.

Kā mēdz teikt krievi, killeri te siro kā pa bufeti.

Siro. Šādas skaļās slepkavības (it sevišķi mani uztrauc līdzības starp Bunkus un Bezzubova slepkavību) ar augstu ticamības pakāpi ir organizētā noziedzība ar lielo burtu. Organizētajai noziedzībai ir ļoti lieli, starptautiski pieejami resursi. Tas nozīmē, ka cilvēks nav no kaut kurienes jāiesūta šeit pildīt uzdevumu – nē, viņiem ir pietiekami lieli resursi, lai atrastu šeit tādus cilvēkus, mobilizētu vairākus, varbūt pat līdz desmit cilvēkiem, kas varētu izpildīt šādu pasākumu, gan ieroču ziņā, gan mobilitātes ziņā, gan arī pēdu slēpšanas ziņā.

Ko tas vispār nozīmē – pasūtīt killeru? Vai organizētajai noziedzībai ir veselas institūcijas, kas ar to nodarbojas?

Nē. Viņiem tāpat kā privātajā biznesā nav birokrātijas. Viņi netiek radīti birokrātijas dēļ, bet lai maksimāli efektīvi izpildītu savus uzdevumus. Un uzdevums organizētajai noziedzībai ir viens – nopelnīt naudu. Kad nauda tiek pelnīta, viss process ir maksimāli uz to orientēts un efektīvs. Pasūtīt neko nevajag, meklējot internetā, kurš to izdarīs, – viņiem ir pietiekami daudz sabiedroto, mūsu valodā runājot, noziedznieku, kuru ikdienas dzīve ir narkotiku pārvadāšana, zagšana, kontrabandas pārvadāšana, uzbrukumi cilvēkiem, laupīšana, galu galā arī šaušana un nogalināšana. Tas ir viņu darbs. Kādam varbūt ir militāras iemaņas.

Par profesionalitāti runājot – jā, izplānots (Bezzubova slepkavība – red.) ir diezgan labi, piedalās daudz vairāk nekā divi trīs cilvēki, jo nepieciešams izsekot upuri. Turklāt šaut no automašīnas – to ne katrs ir mēģinājis. Šaut ar kalašņikovu slēgtā telpā, no automašīnas salona – tur, piedodiet par izteicienu, ir vajadzīgas, pirmkārt, olas, otrkārt, treniņš, jo cilvēks savas fizioloģijas dēļ tiek dezorientēts no tā trokšņa un citiem efektiem, kas rodas šajā slēgtajā telpā. BMW salons nav autobuss. Bliezt tur ar kalašņikovu nozīmē, ka tiem, kas salonā atrodas, dzirde ir izslēgta uz 20 minūtēm, orientācija zūd tā, ka tev zils gar acīm iet no tā trokšņa, efekta un gāzēm. Turklāt tā ir cilvēka nogalināšana.

Bet, protams, nevajag arī glorificēt šādus pasākumus, iedomāties, ka bandīti ir visvareni un ka organizētā noziedzība valda pār pasauli. Jā, viņi piedalās procesos, bet nebūt nevalda. Visur tomēr dominē labie zēni, valsts. Mums galvenais ir konstatēt nozieguma pēdas, fiksēt tās un izmantot. Ar to mums ir problēmas.

Pirms 20 gadiem, kad jūs bijāt policijas priekšnieks, videonovērošana nebija tik attīstīta kā šodien. Vai tā neapgrūtina noziedznieku melnos darbus?

Nē, viņu darbu tas neapgrūtina. Šis process ietekmē mūsu, labo zēnu, policijas darbu. Noziedzniekiem ir vienalga, vai kāds viņus filmē, viņi par to nedomā. Labi, varbūt viņi neizvēlēsies veikt aktīvāko darbību tieši zem videokameras. Bet, ja kāds kaut ko no attāluma, no kaut kāda reģistratora filmēs, par to noziedznieks nemaz neaizdomājas. 

Bet vai par nākamo soli, to, ka slepkavības pasūtītājs var būt ieinteresēts novākt arī viņu pašu, killers neaizdomājas?

Tas ir viņa risks. Viņš jau zina, ka nestrādā valsts kantorī, bet pie ļoti, ļoti sliktiem zēniem par lielu naudu.

Kāda tad var būt killera motivācija?

Nauda. Vai parāds. Šāda līmeņa gadījumos parasti tā ir tikai nauda. Tiek apsolīta konkrēta samaksa un pateikts, ka tas ir jāizdara. Tur neprasa – gribi vai negribi. No naudas daudzuma ir atkarīga izpildes kvalitāte, bet var jau motivēt arī citādi – ar viltu, ļaunumu...

Iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens ir izteicies, ka futbola aģenta Romāna Bezzubova slepkavība pastrādāta kā brīdinājums saistībā ar noziedzīgo grupējumu darbības traucēšanu Latvijā. Vai tas nozīmē, ka šobrīd pilsoņiem, ieraugot melnu BMW X5, jāsaprot, ka viņi jebkurā mirklī var nokļūt apšaudē?

Nē. Es līdz galam nesapratu, ko ministrs bija domājis, viņam vajadzēja izteikties precīzāk. Man tā aina liekas savādāka. Teiksim tā, normāla, ikdienišķa sabiedrība, kas pelna iztikas līdzekļus, algu, jau nedarbojas tajā sektorā, kurā šauj. Ja jūs, teiksim, izkrāpsiet kādam piecus litrus benzīna, diez vai uz jums šaus, drīzāk izsitīs logu vai sados pa seju. Bet, kur jau grozās nauda ar piecām sešām nullēm, ja tu pārkāp kādas līnijas, tad tev jārēķinās, ka no tā melnā BMW uz tevi var šaut. Ja tu nodarbojies ar riskantu uzņēmējdarbību un kaut ko zaudē vai kāds ir neapmierināts, tos strīdus abas puses var risināt tiesā. Bet šie puiši, kas spēlē tās spēlītes, jau apzinās, ka nekādas tiesas nebūs, neviens iesniegumu policijai nerakstīs, bet ņems ieročus rokā un šaus.

Vai tad, ja tu strādā ar lielu naudu, bet nekādas līnijas nepārkāp, tikai kādam sliktajam zēnam šķiet, ka tu viņam traucē, tevi var novākt, iepriekš nebrīdinot?

Nē. Protams, visur var gadīties trakie, bet arī sliktajiem zēniem parasti doma ir atgūt savus līdzekļus, vienoties, nevis vēl tērēt naudu lodēm un killeriem.

90. gadu organizētā noziedzība taču sen ir pārgājusi legālā biznesā. Vai šo pēdējā laika slepkavību sakarā vispār var būt runa par vietējām "razborkām", nevis starptautiska mēroga noziedzību?

Nevaram aizmirst, ka laukā ir 2021. gads, nevis deviņdesmitie. Tikko ir iznācis Europol sagatavots SOCTA (Serious and Organized Crime Threat Assessment) šā gada ziņojums (tāds iznāk reizi četros gados). Tur organizētās noziedzības līnijas ir iezīmētas: 80 procenti organizētās noziedzības ir legālajā sektorā, viņi stāv ar abām kājām legālajā sektorā un gūst papildu ienākumus nelegālajā. Tātad viņi ir dubulti spēcīgi. Viņu pielāgošanās mehānismi ir ļoti elastīgi, lai gūtu maksimālu peļņu, viņi pelna daudzās nozarēs, neviens vairs nespecializējas kādā vienā. Tas ir, es atļautos teikt, ļoti efektīvs modelis, sabiedrībai ir ļoti grūti ar to cīnīties. Tādēļ ir jāiegulda līdzekļi cīņā ar naudas atmazgāšanu, kas vidusmēra pilsonim nešķiet tik svarīga lieta. Bet, redz’, runa ir par lielu naudu, par miljardiem, kas gūti no kontrabandas, cilvēktirdzniecības, narkotiku tirdzniecības. 

Starp citu, SOCTA ziņojumā ir runa arī par sporta totalizatoriem un nelegālo sporta biznesu. Europol speciālisti apgalvo, ka apmēram viens procents visu sporta aktivitāšu attiecas uz nelegālo azartspēļu sektoru un veido ap 130 miljoniem dolāru. Iespējams, arī Purvciema slepkavības upuris varēja būt iesaistīts kādā no šādiem darījumiem.

Bet mēs nevaram kādu slepkavību izraut no konteksta un teikt, ka tā būtu jāizmeklē, neieguldot līdzekļus. Visas slepkavības ir jāizmeklē! Bruņotu laupīšanu un slepkavību atklāšanas procents jātuvina simtam. Labi, simt procentu nekad nebūs, bet 95–98 procentiem atklātu slepkavību noteikti vajag būt. Tas mums, gribi vai negribi, ir jāsasniedz un jāuztur.

90 procentus slepkavību atklāj, tās lielākoties ir sadzīves slepkavības. Tā kā jūs pats esat teicis, ka 10 procenti slepkavību ir pasūtījuma slepkavības, iznāk, ka tieši šīs slepkavības nevar atklāt.

Nuja.

Kā tajā anekdotē: "Nozieguma vietā aizturēto killeru policija atbrīvoja uzreiz, jo visiem ir zināms, ka pasūtījuma slepkavības atklāt nav iespējams."

Pasaules pieredze rāda, ka tā gluži nav. Piemērs ir kaut vai dubultaģenta Skripaļa indēšana Solsberijā Anglijā. Cik gigantisks darbs tur tika ieguldīts, lai izskaitļotu Krievijas spiegus, cik videomateriālu pārskatīts, lai izsekotu viņu ceļu, sākot no ielidošanas! Vai domājat, ka kāds to izmeklētājiem ielika rokā gatavu? Nē, tas ir gigantisks darbs. Tātad to var izdarīt, var atklāt arī pasūtījuma slepkavības. Vai cits piemērs: paraugieties, ko žurnālisti izdarīja Navaļnija indēšanas izpētē! Visus spiegus izsekoja, lai gan FSB aģenti ir galvastiesu pārāki par bandītiem. Bet te nevar bandītus izsekot… Esmu pārliecināts, ka var. Jā, tas ir ļoti grūti, neviens par to paldies neteiks un ordeni nedos, bet kādam tas ir jādara. Ir jārada valstisks mehānisms, kā to panākt.

Ja reiz mums tāda mehānisma vēl nav, vai tas nenozīmē, ka Latvijas resursi vienkārši ir par mazu, lai tādas lietas atklātu?

Tā nesakiet! Resursi mums ir ļoti labi. Eurostat dati liecina, ka mums ir septītais lielākais policistu skaits ES uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju – 420 policistu. Mums priekšā ir tādas valstis kā Kipra, Grieķija, Horvātija, Malta… Mazākais rādītājs ir Somijā – 138 policistu uz simttūkstoš iedzīvotājiem. Bet pēc procentuālā finansējuma no iekšzemes kopprodukta apjoma mēs esam ceturtajā vietā! Tātad mēs neesam pastarīšos! Mūsu sistēma ir pastarīšos.

Ko tas nozīmē?

Man ir žēl skatīties uz mūsu policistiem. Jā, viņus ir par ko kritizēt, bet viņi ir sistēmas ķīlnieki. Nevar policisti reizē atklāt noziegumus un strādāt pie attīstības stratēģijas. Policija pēc savas būtības nav radīta birokrātijai, tai ir jāstrādā ielās, ar kājām un ar galvu, atklājot noziegumus, jāmeklē lodes un pirkstu nospiedumi, nevis jāstrādā pie stratēģijām.

Vai, teiksim, kā būtu jānotiek policistu apmācībām. Protams, tajās ir jāiesaista esošie un bijušie profesionāļi, policisti ar lielo burtu. Bet šim profesionālim mēs nevaram prasīt radīt mācību programmu vai metodiku. To izstrādā citi, dod šim profesionālim, un viņš, gribi vai negribi, iet uz policijas akadēmiju un māca jaunos puikas un meitenes (starp citu, mums ir lielākais sieviešu īpatsvars policijas virsnieku vidū Eiropā). Šajā mācību procesā profesionālis ieliek savu sirdi un dvēseli, zināšanām pieliek klāt motivāciju, to uguntiņu. Tā strādā lielās policijas – Kanādā, Vācijā, vēl citur, kur policijā ir augsta izglītības kultūra, kur ciena policijas akadēmijas. Tās negatavo augstas raudzes juristus, tās gatavo policistus! 

Bezzubova slepkavības sakarā bija lasāmi izteikumi, ka tās izmeklēšanā izpaužas arī Policijas akadēmijas trūkums. Jūs savulaik atbalstījāt tās likvidēšanu.

Akadēmijas trūkums neliecina ne par ko, bet zināšanu trūkums, sistēmas trūkums gan. Policijas akadēmijā mēs gatavojām nevis izmeklētājus un operatīvos darbiniekus, bet diezgan labus juristus. Es savā laikā kā kriminālpolicijas priekšnieks biju noslēguma eksāmenu komisijā. Tur varēja sirmus matus dabūt, cik zems līmenis bija dažiem kursantiem! 

Tātad mūsu policija ir pārāk birokratizēta?

Daļēji jā. Sistēma tai to uzspiež. Žēl skatīties uz policijas priekšnieku – viņam ir stundām jāsēž monitora priekšā un jāskaidro… Policijai tas būtu jādara elastīgāk, ir taču preses dienests, policijas priekšnieka vietnieki, bet sistēma liek par visu atbildēt Rukam. Viņam taču kaut kad jābūt arī mājās, bērni jāredz. Domājat, ka viņam motivācijas pietiks ilgam laikam? Viņš var būt no dzelzs, bet nevar visu mūžu šādi strādāt, tas taču nav normāli! Kādam ir jāpalīdz, Iekšlietu ministrijai jāuzņemas daļa komunikācijas, jādod sabiedrisko attiecību speciālisti… Ir vairāk jāuzticas policijas profesionalitātei

Man var oponēt: likums neatļauj atklāt izmeklēšanas noslēpumu. Neatklājiet noslēpumu, bet motivējiet sabiedrību! Bezzubova slepkavības sakarā bija stāsts par Krievijas numuriem. Kāpēc mēs nevaram motivēt sabiedrību vairāk iesaistīties noskaidrošanas lietās?

Tāpēc, ka viena daļa droši vien domā: es ziņošu, tad mani izsauks uz tiesu, un beigās varbūt arī mani nošaus…

Policistiem vajadzētu radīt atmosfēru, kas mudina sabiedrību dalīties ar informāciju. Bet kas, piemēram, tviterī notiek Valsts policijā? Es tur pamanīju paziņojumu: ja jūs gribat ziņot policijai par notikumu, tad dariet to pa telefonu, jo šeit mēs neesam 24/7. Kas tā par atbildi? Tviteris, feisbuks taču ir vērtīgas platformas, kurās apmainīties ar ziņām. Visa pasaule tā strādā. Paskatieties, kā strādā lielās citu valstu policijas pie smagiem noziegumiem, pie narkotiku lietām, kad izņem lielus daudzumus, – tur ir bilžu kalni šajās platformās, stāsti, kādas paciņas, kādi marķējumi, kādi spēki iesaistīti, kādi kuģi, kādas lidmašīnas… Tas ir interesanti un rada sabiedrības uzticību. Mums jāiet līdzi laikam, policijai jālauž vecie paradumi, jāmudina sabiedrība piedalīties. Un sabiedrība piedalīsies – kuram tad negribas palīdzēt atklāt noziegumu? Nedrīkstēja to BMW pazaudēt, to katra tante vai puika būtu nobildējis, ja sabiedrība uzreiz būtu iesaistīta, ja televīzijā uzreiz būtu palaisti sīki, pozitīvi ziņojumi. Tautu nevajag biedēt, bet ar intrigu, interesantu faktu piesaistīt uzmanību. Kāpēc to neizmanto?

Var jau būt, ka policija ir atradusi BMW dedzinātājus, tikai nesaka.

To es gribēju teikt. Mēs daudz ko nezinām, bet ir taču policijai kaut kas mums jāpasaka, lai mēs nomierināmies vai sākam ticēt policijai. Protams, mums te viegli runāt, bet policijai ir jāizstrādā mehānisms ziņu iegūšanai. 

Parasti nozieguma vietā ir līķis uz zemes, un viss, kamēr Bezzubova slepkavības gadījumā ir video, ir liecinieki, ir šaušanas vieta, kur izmētātas čaulītes, ir otra mašīna sasista, ir bēgšana, kur vēl ir simt kameru pa vidam, ir sadegšanas vieta ar mašīnu, mašīna bez numuriem, tātad kāds to mašīnu ir apstrādājis, ņēmis numurus nost – atkal ir pēdas, ir iespējas. Ir pēdu jūra! Tātad jārīkojas tā, lai šīs pēdas maksimāli fiksētu. Citādi, ja kāds kādu motīvu pēc pieteiksies par slepkavu, kur mēs viņu liksim? Kā tai anekdotē – atlaidīsim vaļā, jo nav pierādījumu. 

Sabiedrības uzticību tiešām nevairo tas, ka skaļākās pasūtījuma slepkavības nav atklātas, kā Ralfs Nemiro nesen uzskaitīja: Bunkus, Rebenoka, Platača, Laukrozes…

Tā tendence tiešām būtu jālauž. Redzam, kas notiek Amerikā pēc Džordža Floida slepkavības. Vai viņiem ir viegli? Viņiem iet tāds "šitstorms", ka maz neliekas. Tur pa šo gadu 30 štatos ir mainīti 130 likumi! Tur arī sabiedrība saprot, ka kaut kas ir jādara, kaut kas kardināli jāmaina šodien! Mūsu situācija nav tik traģiska, mums nav tādas asinspirts, bet ir pienācis laiks kaut ko mainīt, citādi pēc kāda laika būs nākamā slepkavība un mēs atkal teiksim, ka video nav uztaisīts. Mums jau nevajag izsekot sabiedrību vai nodarboties ar politisko oponentu izķeršanu, bet vienkārši ir jānodrošina nozieguma atklāšana vajadzības gadījumā. Policijai tā nav ārkārtas situācija, bet gan ikdiena, policija ir paredzēta darbam stresa situācijās. Pateikt, ka policija strādā pastiprinātā režīmā, nozīmē nepateikt neko, jo pastiprinātais režīms ir policijas ikdiena. Policijai katram smaga nozieguma gadījumam ir rīcības plāns, sabiedrībai tas nav pieejams, jo ir slepens. Šie plāni ir jāatjauno, citādi tie ar laiku kļūst neefektīvi. Tie ir jāpilnveido ar tehnoloģijām, šo plānu ietvaros jāparedz gan sabiedrības apziņošana, gan tviteri, gan videokameras, gan vēl viss kas.

Tā kā pieminējāt Floida gadījumu, jāvaicā, kā jūs to profesionāli vērtējat – tā bija slepkavība vai nebija?

Protams, bija. Galu galā tā ir profesionalitāte. Ir jāizmanto speciālie paņēmieni un galu galā arī ieroči, dažreiz arī jāšauj, bet tāpēc jau policisti jāmāca strādāt augsta stresa situācijās, strādāt ar dažādiem cilvēkiem – minoritātēm, slimajiem… Protams, tur policists pārkāpa nepieciešamās spēka lietošanas robežas, un rezultāts ir slepkavība bez nodoma. 

Vai tas, ka Latvija nevar atklāt skaļās slepkavības, neliecina arī par sliktu sadarbību ar konkrētu ārvalstu izmeklēšanas struktūrām?

Jā, turklāt tas liecina arī par sadarbību apmācībā. Cik policijas virsnieku ir aizsūtīti uz apmācībām ārvalstīs? Man nešķiet, ka tie ir simti. Piedalīšanās apmācībās arī nodrošina komunikāciju. Jāsaprot, ka policijas līmenī nestrādā oficiāla vēstule. Atnāk vēstule, piemēram, no Baltkrievijas: jums sakarā ar tādu un tādu lūgumu jāizdara tas un tas. Skaidrs, es izpildu, bet, ja atbrauc baltkrievu izmeklētājs vai operatīvais darbinieks un izstāsta jums lietas būtību, piedalās, palīdz, sēž naktīs pie dzīvokļiem noteiktās adresēs, būs pavisam cits efekts. Protams, tajās ārvalstīs, kur nav pretimnākšanas, mums nevajag lauzties aizslēgtās durvīs, bet tur, kur var un drīkst, kur grib palīdzēt, tur mēs šīs iespējas pilnībā neizmantojam.

Nesen intervijā Klubam izteicāties, ka Bunkus slepkavības vieta ir slikti izmeklēta.

Jā, un Bezzubova slepkavības vieta arī. Atkārtošos: nozieguma vietas apskate ir pati svarīgākā lieta nozieguma atklāšanā, fundamentāli svarīga lieta. Mēs varam savākt visus pierādījumus un noziegumu atklāt pēc desmit gadiem, bet, ja savāksim tikai pusi pierādījumu, jau rīt nevarēsim noziegumu atklāt. Sabiedrībai nav jāzina viss, kas atrasts, bet iespējas atrast ir jāizmanto. Bet te – atrod Mežaparka mežā sadegušu BMW, un televīzijas operators skaidri un gaiši uzfilmē, ka viens policists stāv pie norobežojošajām lentēm, vēl tur ir policijas pikapiņš, un redzams viena policista dibens – šis policists rokas pa BMW iekšu. Viss. Protams, varbūt tur bija trīs policisti, bet vajadzēja vietu izmeklēt maksimāli efektīvi, es teiktu, desmit policistiem divas dienas bija jākrāmējas ap to BMW, lai varētu zvērēt pie debesīm: esam visu iespējamo izlaizījuši no tās sadegušās mašīnas! Turklāt video var redzēt, ka tas BMW nemaz nav viss sadedzis, priekšējā daļa ir tīri pieklājīga. Vai mēs visu no tā nolaizījām? Varbūt – ja tas tā ir bijis, tad es atvainošos, cepuri nost. Bet man neradās pārliecība, ka tas ir izdarīts. Kāpēc nevarētu sabiedrībai parādīt baltos kombinezonos tērptus ekspertus, kas izložņā šo vietu, kāpēc neredzam suņus, – kāpēc neredzam policijas spēku? To jau redzētu arī sliktie zēni: "Oi, johaidī, viņi tādus megaspēkus met viena sadeguša autiņa apskatē…" Bet mēs demonstrējam savu mazspēju.

Gan jūs, gan citi tiesībsargājošo struktūru profesionāļi ir dzirdēti sakām: bieži vien izmeklētājiem ir zināms, kurš ir slepkava, bet to nevar pierādīt. Kā tādās reizēs būtu jārīkojas? Kā filmās, uzlaižot tādam noziedzniekam virsū Robinu Hudu vai Rembo?

Nē. Tā situācija ir morāli vieglāka vismaz profesionāļu līmenī, policijas, prokuratūras vadības līmenī, politiskās vadības līmenī – ir zināms, ka mēs zinām, tikai kādu konkrētu apstākļu dēļ nevaram pierādīt. Bet te, lūk, atklāsies, ka nav pierādījumu! Kāpēc nav? Analizējam un nākamreiz novēršam, lai varētu pierādīt!

Kas jums pašam bijusi visdramatiskākā situācija? Bandas vadoņa Tālberga aizturēšana 1995. gadā?

Pozitīvā ziņā – jā. Vistraģiskākā bija Jāņa Laukrozes slepkavība, kad ar sirdi un dvēseli gribi to atklāt, visi kolēģi dara visu, bet jūti, ka nekas neiet un neiet uz priekšu, beidzas viens pavediens pēc otra. Emocionāli grūti bija 1997. gadā, kad ap Ziemassvētkiem notika piecas slepkavības ar tām izgrieztajām sirdīm. Kad vienai nelielai nodaļai, kurā ir 30–40 cilvēku, sakrīt virsū piecas publiski skaļas slepkavības, kur prasa informāciju visi visos līmeņos uzreiz, atbildes, atskaites un vēl pašiem jādara darbs, tad esi uz spēku izsīkuma robežas un redzi, ka citiem kolēģiem arī acīs dziest uguntiņas.

Kāds ir jūsu minējums par Laukrozes slepkavības iemesliem?

Domāju, ka viņam atriebās.

Un par advokāta Aināra Platača lietu? Vai pastāv iespēja, ka slepkavība nemaz nav notikusi?

Es par 60 procentiem sliektos uz to, ka tomēr ir notikusi.

Pirms 20 gadiem intervijā Klubam teicāt, ka esat nāvessoda piekritējs, piebilzdams, ka pakļaujaties likumdevējam. Vai jūsu pozīcija šajā jautājumā nav mainījusies?

Ir mainījusies. Laikam tomēr mums, mirstīgajiem, nav piešķirtas tiesības lemt par dzīvību un nāvi. Pieredze rāda, ka var kļūdīties, un sabiedrības sankcionēta šāda kļūda ir slepkavība. To nedrīkst pieļaut nevienā gadījumā. Arī mūža ieslodzījums nav nekas patīkams, bet mēs vismaz nelaupām dzīvību.

Esat teicis, ka slepkavības atklāšana ir fantastiska sajūta. Vai jums reizēm negribas atgriezties darbā, kur var izjust šīs sajūtas?

Protams, gribētos. Bet mēs neesam tā nobriedusī sabiedrība, kas varētu strādāt tā, kā strādā Vācijā vai Amerikā, kad izmanto veco pensionēto policistu pieredzi, kuriem ir gribēšana palīdzēt. Mūsu liela problēma ir tā, ka dienesti savstarpēji nedalās ar informāciju. Mēs atradīsim simt iemeslu, kāpēc tam pensionētajam policistam nedrīkst izstāstīt "noslēpumus", ka tik neuzklausīt kāda padomu.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Ķīnas ģimenes plānošana

Ķīnā pieņemts lēmums paaugstināt vienā ģimenē atļauto bērnu skaitu līdz trim – valsts šādi cer pagriezt pretējā virzienā sabiedrības novecošanas un zemās dzimstības tendences. Lēmums izpelnījies pret...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata