Kā tu zini, kad recenzija ir gatava?
Tā ir ļoti konkrēta sajūta, bet nemāku to izskaidrot. Dažreiz ir arī tā, ka laika papilnam, bet recenzija nesanāk, sēžu kā sausā akā. Tādā ziņā mana pieeja ir "ezoteriska", man jāsagaida kaut kāds uzliesmojums galvā. Termiņš gan parasti pienāk ātrāk nekā iedvesma. Mana pieredze tomēr rāda, ka ar piepūli var uzliesmojuma atnākšanu tuvināt – sēdēt pie baltas lapas un domāt. Radošās mokas man ir labi pazīstamas. Rakstam ir jābūt nopītam kā bizei, un, ja kāda šķipsna ir palikusi ārā, lai kā es sevi censtos mierināt, ka tas teikums ir tīri labs, pati vislabāk zinu, ka nav vis un nodrukāts būs jau kļuvis dubulttizls un pirmais dursies acīs lasītājam. Recenzijā nedrīkst būt neviena lieka teikuma.
Latvijas Radio sarunā ar visiem Naumaņa balvas 2018. gada nominantiem tu teici, ka tev kritiku rakstīšana ir vispirms egoistisks prieks pakavēties labā izrādē ilgāk.
Kas tad cits tas ir? Priekšstats par kritiķi kā briesmoni mums studiju gados bija ilgi dziedējama trauma, jo interese par kritiku jau sākas no lielas mākslas patikšanas. Kritika dod iespēju vēl pakavēties izrādes telpā, un tad sākas dīvaina sacensība ar sevi – gribas pārbaudīt, vai ir iespējams to izrādes matēriju pārrakstīt vārdos. Vērtējums man ir otršķirīgs. Bet šī sacensība, protams, vairāk dzimst tādās izrādēs, kuras ir estētiski un cilvēciski sarežģītas, varētu teikt – kuras ir gudrākas par mani, un tad man ir forši ar tām vēl būt kopā. Māksla vispār, un teātris jo īpaši, man šķiet kolosāls instruments, lai mēs kaut ko saprastu par sevi un dzīvi. Jo reālā dzīve lielā mērā ir dzīvošana diezgan lielā haosā un bezjēgā – bez mākslas esam kurli un akli. Mākslas montāžā, tēlainībā vai provokācijā, vienalga, ir milzīgs spēks harmonizēt pasauli, kaut vai to vispirms izārdot. Man šķiet, ka tas, ko es daru, – meklēju, ja tā var teikt, "poētiskās šuves", kur dzīve izgaismotos laikā un telpā ar lielāku paātrinājumu un precizitāti. Kā dzejā.
Dievinu mākslā precīzas detaļas, nianses, kur pasaule uz dažām sekundēm pēkšņi atklājas visa un uzreiz.
Tātad tu labu izrādi uztver kā izaicinājumu sev?
Tā varētu teikt, lai gan vārds "izaicinājums" skaitās nodeldēts.
Labi, jautāšu citādi: tu to uztver kā rosinājumu radīt kaut ko līdzvērtīgu?
Jā, tikai radīt ar vārdiem. Man vispār liekas, ka sabiedrība kopumā ļoti neprecīzi lieto vārdus, tiem netiek piešķirta nekāda nozīme. Sadzīvē es arī pati neesmu nekāda laba runātāja, bet rakstot man ļoti, ļoti patīk mēģināt atrast to maksimāli precīzo vārdu, kas der tieši tai izrādei, tieši tai ainai, tieši tai kustībai. Īpaši interesanti tas ir tad, kad notiek kaut kas metafizisks – tad to saķert. Cits varbūt teiks, ka es nogalinu ar vārdiem. Man tā neliekas. Saka jau, ka ne visu vajag pateikt vārdos, bet tas ir tāds dīvains azarts.
Tev kādreiz ir teikts, ka tu ar vārdu nogalini?
Es pati to iedomājos, kad pamanu, ka esmu diezgan pļāpīga, citi vairāk klusē. Atceros teikumu no viena romāna: "Viņš piederēja tiem cilvēkiem, kas skaistu mirkli nogalina, nosaukdami to vārdā." Ja mēs visi redzam saulrietu, vai kādam vajag pateikt, ka tas ir skaists? Es jau arī varētu samaitāt tādu mirkli...
Iebakstīt otram sānos: "Skaties, skaties, cik skaisti!"? Man tāda vēlēšanās rodas biežāk, nekā blakus ir kāds, kam iebakstīt.
Ir man arī tāda. Vispār esmu introverta, pat ļoti, bet tajā pašā laikā man ir stipra vēlēšanās kādu paraut aiz rokas un teikt: "Skaties!" Tā dalīšanās kāre man ir stipri izteikta.
VIsu interviju lasiet žurnāla SestDiena 18. - 24. janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!