Islandes ārlietu ministrs no 1988. līdz 1995. gadam Jons Baldvins Hanibalsons 1991. gadā ierakstīja savu vārdu vēsturē ar to, ka janvārī bija vienīgais no redzamiem Rietumu politiķiem, kurš atklāti un asi kritizēja PSRS par agresivitāti Lietuvā un Latvijā. Savukārt 1991. gada augustā Islande kļuva par pirmo valsti, kas atzina Latvijas atjaunoto neatkarību. SestDiena izmantoja Daiņa Īvāna laipni piedāvāto iespēju intervēt Hanibalsonu Rīgā Latvijas neatkarības de facto atjaunošanas svinību starplaikā, lai uzzinātu, cik šie lēmumi tolaik bija emocionāli un cik – balstīti racionālos apsvērumos. Kā arī – kādas bija Rietumu pieļautās kļūdas pēc PSRS sabrukuma, un kā var vērtēt virzienu, kurp ejam pēdējos gadu desmitos.
Cik lielā mērā jums 1991. gadā bija zināma iekšējā situācija PSRS un kopumā aiz tā saucamā dzelzs priekškara notiekošais?
Es nāku no pazīstamas Islandes politiķu ģimenes. Mana vectēva brālis Jons Baldvinsons bija Islandes arodbiedrību kustības un sociāldemokrātiskās partijas dibinātājs un vadītājs vairāk nekā 20 gadu. Tieši tāpat arī mans tēvs Hanibals Valdimarsons divdesmit gadu bija arodbiedrību kustības vadītājs un neilgu laiku arī mūsu sociāldemokrātiskās partijas vadītājs. Mans tēvocis pēc Otrā pasaules kara beigām mācījās Parīzē, Berlīnē un Romā un strādāja toreizējā Tautu savienībā. Mans vecākais brālis bija pirmais Rietumeiropas pārstāvis, kurš pēc Otrā pasaules kara kļuva par Maskavas Universitātes absolventu, savukārt pie sava pēcdiploma darba viņš strādāja Polijā. Es pats pēcdiploma darba izstrādāju Hārvarda Universitātē (1976–1977), kur mans pētniecības objekts bija salīdzinošās ekonomiskās sistēmas. Jau tolaik biju nonācis pie secinājuma, ka Padomju Savienība ir ekonomiska un politiska neveiksme, kas nav spējīga pastāvēt ilgtermiņā, ir nolemta zaudēt aukstajā karā un konkurencē ar Rietumiem.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 10. - 16. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!