Gāju skaņas virzienā

Romans Šnē vijolniekus sāka mācīt 1954. gadā – vispirms Madonā, vēlāk divdesmit gadu Jelgavā, bet kopš 1978. gada Emīla Dārziņa mūzikas skolā, kur joprojām strādā. Izskoloto mūziķu saraksts ir garš, un viņa ieliktie, stingrie pamati ļāvuši izaugt arī mūsu spožajām pasaules zvaigznēm Vadimam Gluzmanam un Kristīnei Balanas. Viņi atceras Romanu Šnē kā stingru, prasīgu, akurātu, absolūti godīgu un ļoti cilvēcīgu skolotāju. Šnē bieži uzņēmies strādāt ar audzēkņiem, kuru dotības sākotnēji nebūt nav bijušas spožas, taču pacietīgais darbs vienmēr vainagojies ar labu rezultātu. Tagad viņa ilggadējais darbs novērtēts ar Cimzes balvu, ko skolotājam pasniegs 17. septembrī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Tikai daži mēneši atlikuši arī līdz Romana Šnē apaļajai, 90 gadu, jubilejai, taču, viņu sastopot, šķiet, ka daudzie mūža gadi eksistē tikai uz papīra. Savā klasē Dārziņskolas ceturtajā stāvā viņš sagaida mundrs un darbīgs.

Kā tas izdodas?

Lēni virzās laiks, kuru nepamana. Gadi jau saskaitās, bet laiku kaut kā neizjūt, jo tas tiek piepildīts. Ja sēdētu un nīktu, tad gan izjustu, cik tas ir gari un ilgi.

Tā ir priekšrocība – nesteigties?

Laiks ir ilūzija. To var dažādi uztvert. Ja to piepilda ar mērķtiecīgu interesi, tas aiziet nemanot. Tikai pārsteidzoši, ka mūžā saskaitās jau deviņdesmit…

Kā sevi uzturat tik labā formā? Vingrojat? Rūdāties aukstā ūdenī?

Kas nu par formu! Maņas jau ir atslābušas. Redzēšana, dzirdēšana vairs nav tāda kā agrāk. Tas jau sāk traucēt.

Cik audzēkņu jums ir šogad?

Divi un trešais tāds…

Tāds, kurš negrib mācīties?

Viņš ļoti grib. Viņš ir tāds bārabērns, atraidīts no Dārziņskolas, bet ļoti grib, un mēs turpinām. Nebaidoties no vīrusa, vasarā cītīgi strādājām. Viņš mācās obojas klasē, bet grib vijoli. Viņš to jau mācījies sagatavošanā, tomēr nav paņemts, it kā neesot bijis perspektīvs. Bet, manuprāt, viņš ir ļoti perspektīvs. Viņš labi izjūt mūziku un ir gudrs, galva darbojas, viss normāli. Un viņš ir vijolniecisks.

Jūsu paša dēlam, diriģentam un sākotnēji lieliskajam obojistam Normundam Šnē, bija gluži otrādi: neparko negribēja spēlēt vijoli!

Jā. Visādi ir. Muzikālajā sagatavošanā darbojāmies ar vijoli, bet es redzēju, ka viņš nav īsti vijolniecisks. Normunds savos izteikumos ir ļoti skeptisks, noraidošs, bet es uzskatu, ka tas nav sevišķi objektīvi. Viņš esot cietis fiasko, tas bijis neveiksmīgi. Bet es uzskatu, ka galīgi veiksmīgi. Protams, mēs palikām pusceļā, bet viņš daudz ko ieguva. Mēs kopā muzicējām, mums bija savs kopējs prieks. Kad Normundam bija sešpadsmit gadu, pa vasarām jau sākām kopā spēlēt Baha koncertu divām vijolēm. Iepazinām arī alta vijoli. Viņš visu ļoti ātri apguva. Normundam jau pašā sākumā ļoti labi padevās oboja: pirksti, intonācija. Bet saprašana jau bija ielikta ar vijoli. Atlika tikai dabūt iepūtienu.

Tomēr vijoles spēlēšana piespiedu kārtā esot bijusi trauma, tāpēc viņš savus bērnus pie jums skoloties nesūtīšot.

Ziniet, ir sava taisnība. Mēs abi bijām jauni, strauji un neiecietīgi. Gribējām ātri, strauji, bet katrs savu. Drusciņ žēl. Savus bērnus mācīt ir ļoti sarežģīti. Mēs briesmīgi kaut ko gribam, bet tagad secinu, ka tas ir ļoti uzmanīgs darbs. Jānovēro, jāskatās. Nedrīkst ne traumēt, ne spiest. Mūs ietekmē visādi vēstures stāsti – kā slaveni mūziķi, Paganīni, Mocarts, izaudzināti ar stingru režīmu un nežēlīgu piespiešanu bērnībā. Mūsdienās tas neder. Jāiet uz humāno pusi.

Aizrautība, apzinīgums, bailes, godkārība, kas nu kuram ir dzinulis?

Man liekas, ka pedagoģisko procesu ietekmē arī laikmets, visa sabiedrība, politika. Piemēram, miesas sodi nāca līdzi no viduslaikiem – ka vajag ar žagariem un siksnu. Muižkungs sauca zemniekus uz muižu, lai noslānītu. Līdzīgi paņēmieni tolaik pārgāja arī uz skolām.

Pusaudži un ikdienas vingrināšanās disciplīna bieži ir nesavienojami?

Kad bērni paaugas un nāk sarežģītais vecums, viņi krasi mainās: nost, es vairāk ne! Un notiek arī pretēji: mierīgi sāk pievērsties spēlēšanai.

Jums ir speciāla metode, kā viņus ieinteresēt?

Mācīšana ir, vai, cik smalka, sarežģīta, pat bīstama! Mēs taču iedarbojamies uz bērnu prātu, domāšanu, uz emociju sfēru. Ja ir kaut kādi pārspīlējumi, var iegūt pretēju rezultātu, traumu, sevišķi mūzikas pedagoģijā, kur vēl piedevām jārosina radošā iztēle, fantāzija, emocionālā attieksme. Nepietiek tikai apgūt instrumenta spēles paņēmienus. Jāmāca uzmanīgi, jāiedziļinās, bet domas samudžinās apkārt. Es esmu tik daudz šāvis pār svītru šajā ziņā!

Kā runāt vienā valodā ar tiem, kuri par jums ir pat 70 līdz 80 gadu jaunāki?

Vispārējā izglītībā skolotājs var formālāk noturēt stundu pēc reglamenta un plāna. Mūzikā tā nevar, tai vajag veltīt laiku pēc vajadzības. Es citādi nemaz nevaru strādāt. Nevaru tādā steigā: tikai četrdesmit minūšu. Mūsu stundas ir daudz garākas un mierīgākas. Man septītajā klasē ir viena meitene, kura ļoti skatās pulkstenī: ka tikai tikt vaļā! Nav tā, ka viņa negribētu mācīties vijoli, bet grib tikai uz īsu brīdi un – prom. No sākuma viņus pieradinu: spēlēsim vēl un vēl. Kādreiz, kad man bija daudz audzēkņu, arī man vajadzēja ierobežoties laika grafikā, taču tāda steiga neko labu nedod. Mazs bērns pašā sākumā vēl neprot pats mācīties. Viņam vajag visu laiku būt blakus, parādīt, mācot viņu mācīties pašam.

Pēdējā laikā taisu ļoti lielu pedagoģiskā nošu materiāla atlasi. Tikai to, kas ir nepieciešams. Kādreiz uzskatīja, ka zināmā secībā jāapgūst veseli nošu krājumi un tad būs panākumi. Bet tas aizņem šausmīgi daudz laika un nogurdina. Ja bērnam prasa iemācīties veselu etīdi, viņš tehniski no tā iegūst ļoti maz. Viņš ir tikai nomocījies ar nošu tekstu. Racionāli apgūstot konkrētus tehnikas paņēmienus, attīstība virzās daudz ātrāk uz priekšu. Pa fragmentiņam: četras rindiņas, un pietiek, bet tempā! Protams, ieskaitē skaņdarbs jāspēlē pilnībā. Ķīnieši un japāņi savukārt izstrādājuši metodi sākumā nemācīt notis vispār, bet spēlēt tikai pēc dzirdes. Viņi pamato, ka bērns vispirms iemācās runāt un tikai pēc tam mācās rakstīt un lasīt. Savā ziņā tas ir pareizi, jo nošu apgūšana bērnam var būt ļoti nogurdinoša un sarežģīta: pirksts, nots, skaņa, viss vienā reizē. No visa var paņemt racionālo.

Kā atradāt savu darba recepti?