Kad nedzirdīgais sāk dzirdēt

Kur tu kā režisors jūties brīvāks – operā, teātrī vai kino?

Es vislabāk jūtos savās mājās Āgenskalnā vai Latgalē kopā ar grāmatām un apcerot jaunu ideju.

Tavs ideālais stāvoklis būtu visu laiku apcerēt idejas un neķerties klāt to īstenošanai?

Tas nav iespējams. Es nevarētu domāt par idejām, ja tās nerealizētu. Dzīvoju tādā vidē, kurā līdz rezultātam tomēr jānonāk, gribi vai negribi. Tagad šo jautājumu ļauju izšķirt no sevis neatkarīgiem spēkiem, strādājot tos darbus, kurus gribu darīt, kuros man ir kāda mīlestība. Mana darba jēga ir mīlestības un prieka atgūšana.

Kino – tas ir kā romāna uzrakstīšana. Ļoti daudz un grūti, un ne vienmēr var labi izdoties, tāpēc reti to daru. Vēl nesen man ļoti patika taisīt operas. Teātrī pēdējos gados atkal sāku izjust pirmsākumu – darbu ar aktieri, tas man sāk atvērties no jauna. Man ļoti patika darbs pie Baladīnas Valmieras teātrī, uzskatu to varbūt par savu labāko izrādi.

No kā tev nāk tā jaunā atvēršanās? No pieredzes?

Pieredze ir sliktākais, kas ar tevi var notikt. Es parasti mēdzu izveidot apstākļus, kad atkal esmu kā iesācējs un nesaprotu, ar ko tas beigsies.

Vai tas vispār ir iespējams?

Laikam nav. Darbs jau sākas ar ideju, tad mākslinieki izveido tā vizuāli saturisko kodu, nāk horeogrāfs, ar kuru daudz domājam, kā darīt, un tikai tad, kad darbs jau zināmā mērā ir izveidots, nāk aktieris un es sāku ar to cilvēku nodarboties. Kaut kas man šajā procesā ir iepaticies, ko labprāt vēl paturpinātu priekš sevis – un gan jau aktierim arī tas der.

Bet vai, tā aizraujoties ar aktieri, pārējā izrāde nevar kļūt tik otršķirīga, ka, taisot vienu izrādi, iznāk cita?

Nē, tas žanrs, kurā režisors mirst aktierī, mani neinteresē. Katrs darbs ir kosmoss, tajā jāietver viss... Zini, es varu gan atbildēt uz tavu jautājumu, kur man labāk patīk strādāt – teātrī, operā vai kino: esmu sapratis, ka nestrādāju ne teātrī, ne operā, ne kino. Tas, ko es daru, ir Gesamtkunstwerk, dažādu mākslu savienošana. Kurā laukumā to daru, man gandrīz vai nav svarīgi. Tāpēc man patīk strādāt ar izciliem māksliniekiem, operatoriem, aktieriem, bet ne jau kā menedžerim. Kā šo dažādo cilvēku radošās enerģijas līdzizdzīvotājam. Jo režisors jau vienmēr ir līdzautors gan īstajam autoram, gan tiem, kas kopā ar tevi rada to mākslas notikumu. Gesamtkunstwerk’u.

Vai operā, kur tik liela loma ir mūzikai, režisors nav spiests būt, tā sakot, pazemīgāks nekā teātrī vai kino?

Pazemība, kā zinām no kristīgajām dogmām, tevi atbrīvo. Kādreiz taisīju Romeo un Džuljetu ar nedzirdīgajiem, kur viņi muzicēja, it kā dejoja. Nekas nav skaistāks par to, ka nedzirdīgais sāk dzirdēt. To attiecinu uz sevi kā uz supernemuzikālu cilvēku. Kad taisīju savu pirmo operu Jevgeņijs Oņegins, domāju, ka basi ir novecojuši tenori, operā par to joprojām klīst leģendas. Bet tieši opera man atklāja to, kas es esmu – ka man jāstrādā ar mērogu. Tikai pēc darbības ar operu citādi paskatījos uz darbu teātrī un arī atgriezos kino, sapratis, ka arī tur varu taisīt to lielo ainu, universālo bildi, ko taisu operā.

Operā jūtos ļoti dabiski. Kad nedzirdīgais sāk dzirdēt, tas ir tuvu skaistam izmisumam. Kā nemuzikāls cilvēks mūziku dzirdu kaut kā specifiski – dzirdu īpašas vietas, man patīk īpaši komponisti. Vāgners vai Mālers mani galina nost, bet vienkāršu mūziku es nevaru klausīties, tajā neko nejūtu. Nemuzikālu cilvēku nav, es noteikti savdabīgā veidā esmu muzikāls.

Kad jāstrādā, tas jādara ar visneiespējamāko formu. Tātad man ir jāstrādā ar mūziku, nevis ar formām, kas man ir pieejamākas – kā literatūra. Man tieši patīk tas, ka dzirdu savādāk nekā profesionāls mūziķis. Jo profesionalitāte var būt arī kurlums.

Kādas tev ir attiecības ar Vāgneru?

Mūžīgā mīla! Tikai ar Vāgneru es visu sapratu, līdz tam uz operu raudzījos tikai kā uz skaistu mūziku.

Ja tev opermūzika ir tik mīļa, vai nepastāv risks to ekspluatēt arī teātra izrādēs un filmās?

Jā, pastāv. Es principā tā daru. Bet ne jau tādēļ, lai vienkārši uzkačātu emocijas. Man mūzikai ir jāstrādā kā instrumentam.

Ko tev nozīmē pirmizrāde?

Tā diena ir jāpārdzīvo, tad ar kādu trešo izrādi varu sākt baudīt. Nesaprotu režisoru, kuram pirmizrāde būtu svētki.