Lancmaņa vietā

Pils ir nenovērtējama! – bez ilgas domāšanas atbild Laura Lūse, kad, fotosesijas laikā ejot pa greznajām un dažādu mākslas priekšmetu pilnajām zālēm, man rodas jautājums, cik tas viss varētu maksāt, pieskaitot vēl Imanta Lancmaņa vadībā 43 gadu laikā ieguldīto darbu Kurzemes hercogu vasaras rezidences atjaunošanā (man ir iespēja salīdzināt, es Rundālē pirmoreiz biju 1973. gadā, kad tur darbojās skola un no interjeriem maz kas bija palicis pāri). Pagājušā gada beigās mākslas doktore Laura Lūse uzvarēja 16 pretendentu konkursā uz Rundāles pils muzeja direktora amatu un kopš 1. janvāra ir kļuvusi par Lancmaņa mūža darba turpinātāju. Vai tas nozīmē, ka viņa būs Rundāles pilskundze nākamos 40 gadus?

Mēs tiekamies jūsu kā Rundāles pils direktores septītajā darba dienā. Tātad pasaule jau ir radīta, var mirkli atpūsties sarunā. Cik ilgi vispār strādājat Rundālē?

Kopš 2017. gada oktobra. Pili pirmoreiz ieraudzīju piecu gadu vecumā, laikam 1986. gadā. Tad Rundāles pils jau bija kļuvusi ļoti populāra – 1981. gadā atvēra pirmās ekspozīcijas, un 80. gadu vidū jau bija ļoti liels ekskursantu pieplūdums. Pirmā reize pilī man bija ļoti liels pārdzīvojums, neko tādu līdz tam nebiju redzējusi. Mazam bērnam Zelta zāles un Baltās zāles mērogi likās milzīgi, pat hercogienes buduārs šķita liels. Toreiz atvedām mājās suvenīru, ovālu ar dažām ģipsī lietām Rundāles pils rozītēm. Tas šausmīgi pievilka putekļus!.

Kā izjutāt konkursu uz direktora vietu?

Iesniedzot dokumentus, bija viegla sajūta. Kad mani uzaicināja uz otro kārtu, tad jau bija jākonkurē par amatu.

Ar ko bija jākonkurē?

Šo informāciju Kultūras ministrija neizpauž.

Vai var teikt, ka jūs, ejot uz šo amatu, izmantojāt iespēju, kas paveras reizi mūžā?

Jā, noteikti! Kļūt par Rundāles pils muzeja direktori tiešām var tikai reizi mūžā, ja vien nemainās pārvaldes forma.

Ir doma veidot valsts kapitālsabiedrību?

Nav teikts, ka tai noteikti jābūt valsts kapitālsabiedrībai, bet kopā ar Kultūras ministriju mēģinām izdomāt ekonomiski izdevīgāko modeli pils turpmākajam darbam, un šim piemēram varētu sekot arī citi muzeji, iegūstot lielāku rīcības brīvību. Valsts muzeju iestādei ir strikti ierobežojumi attiecībā uz darbinieku skaitu un atalgojumu. Mums ir atsevišķas jomas, kurās būtu vēlams vairāk darbinieku speciālistu, lai gan kopumā mums ir daudz darbinieku, 114 cilvēku štatā.

Kāda ir sajūta pirmajās dienās pils direktores amatā? Vai kaut kas ir mainījies?

Jā, daudz labāk apzinos, ko tas viss prasīs. Uz galda jau stāv kaudzīte projektu, kas jāizskata. Viena lieta ir iztēloties, kāds šis darbs būs, otra – realitāte, kad darbs jau notiek. Ir daudz izaicinājumu, bet ir arī ļoti aizraujoši.

Kādi ir aktuālie izaicinājumi?

Piemēram, jumta remonts. Skārda segums jānomaina, tam ir mikroplaisu bojājumi. Segumam tika uzklāts neatbilstošs pārklājums, kas pasliktināja skārda stāvokli. Tiks atsegtas spāres, atsevišķām koka konstrukcijām būs nepieciešami labojumi. Tātad jānodrošina arī tas, lai remonta periodā laikapstākļi nekādi neietekmētu telpas zem jumta un lai visa ēka uzreiz nebūtu nepieejama apmeklētājiem un tik parastam mērķim kā tūrisma foto. Jāsagatavo konkursa pieteikums, jo šogad mainās iepirkumu kārtība konkursiem.

Ko nozīmē turpināt Imanta Lancmaņa darbu? Vai jūsu darbu padara grūtāku vai vieglāku tas, ka pirms jums šajā amatā ir bijusi tāda personība kā Lancmanis, kurš 43 gadu laikā pili faktiski ir pabeidzis (brīdi pirms amata atstāšanas viņš izteicās, ka nu pils ir iekārtota tādā līmenī, kad var teikt, ka ne tikai pils interjeri, bet arī atmosfēra un gars ir atgriezušies tajā stāvoklī, kāds bija pirms 250 gadiem)?

No vienas puses, tas darbu padara vieglāku, jo ir izveidota skaidra muzeja struktūra un darbības sistēma, nav nepieciešams ar pirkstu katram rādīt, kas kurā brīdī ir jādara. Sistēma darbojas jau gadiem, un gandrīz ikvienā Rundāles pils muzeja darbiniekā ir jūtama kopējā vīzija un misijas apziņa.

Tādā ziņā amatu pārņemt ir viegli. Lielāks izaicinājums ir mana personīgā atbildība un kvalitātes direktora amatā. Lancmaņa kungs tiešām ir unikāla personība, un neizbēgami tas, ko es daru, tiks salīdzināts ar to, kā Lancmaņa kungs darījis vai būtu varējis darīt. Tas uzliek papildu atbildību.

Vai Lancmanis pats jums šajā sakarā ir ko teicis?

Viņš ir ļoti pozitīvi novērtējis to, ka esmu tā, kas pārņem viņa pienākumus.