Jāpiekrīt dramaturģei, Covid-19 tiešām atraisa radošos impulsus – septembra beigās Latvijas Nacionālā teātra skatītāji nelielās grupās ar dzīvā gida aktiera un audiogida palīdzību devās vidējas teātra izrādes garuma (nepilnu pusotru stundu) pastaigās pa Mežaparka mežu vai Rīgas ielām režisora Valtera Sīļa un Lindas Rudenes veidotajās izrādēs Mežs un Pilsēta. Visnotaļ drosmīgs risinājums, ņemot vērā, ka Nacionālā teātra tradicionālo skatītāju skaitā ir arī cilvēki, kam izrādi pat nosēdēt līdz galam ir fiziski grūti. Viņiem es ieteiktu tikt pie lugas teksta eksemplāra, jo Lindas teksts vietām ir tik aizraujošs, ka gandrīz jāšaubās, vai pastaigas laikā austiņās tas būs tik labi uztverams kā uz aci, ar iespēju informatīvi vai emocionāli blīvākās vietas mierīgi pārlasīt. Tomēr pastaigizrāžu veidotāji aizstāv izvēlēto formu, vaicājot: vai tad, tikko kaut kas nenotiek Nacionālā teātra Lielajā zālē, tā tas ir domāts tikai vegāniem, Kaņepes Kultūras centra publikai un pa kādam Ozīrisa apmeklētājam, kurš grib iepazīt, kas tad notiek alternatīvās kultūras lauciņā?
Izrādes Mežs skatītāji līdz ar pastaigu iegūs arī daudz informācijas par dažādu interešu saduri Latvijas mežos, par to, vai redzamāko pretņu – dabas daudzveidības aizstāvju un mežizstrādātāju – retorika ir pietiekami godprātīga. Linda atzīst, ka izrādes veidošana ietekmējusi arī viņas pašas skatu uz mežu…
Ieskatījos Nacionālā teātra mājaslapā, tur rakstīts, ka Meža izrādes ir izpārdotas. Ko tas tādā pastaigas izrādē nozīmē?
Vienā pastaigā ir trīsdesmit cilvēku. Nezinu, kurš to skaitli pirmais izdomāja, bet principā tas ir normāls klases izmērs, kuru var vadīt! Ejot tāpat tā desa izstiepjas, un tad mums ir pauzes, lai gals var atkal pienākt klāt, sapulcēties mazākā bariņā un redzēt aktieru darbības. Pilsētas pastaigā – lai cilvēki neiesprūst starp krustojumiem.
Bet tekstu pastaigas dalībnieki dzird austiņās, tātad nokavēt viņi var tikai aktieru darbības?
Viss ir it kā izdomāts tā, lai nenokavētu. Tas arī ir tas grūtākais – darbību izdomāt ilgstošāku, lai arī tad, ja tu esi astes galā, tu to noķer.
Tām izrādēm nav rakstīts klāt, kā citām – ''izrādē smēķē'', tā te – ''izrādē staigā''?
Teātra mājaslapā ir instruktāža, cik gara ir katra pastaiga. Mežā tie ir 3,5 kilometri, Pilsētā – 5,5 kilometri. Bet mežā ir reljefs, tur ir jākāpj arī kāpā, tur ir priežu saknes, tātad distance ir sarežģītāka. Noteikti vajag kārtīgus apavus, ar augstpapēdenēm kāpā neuzkāpsi. Ir jābūt zināmai fiziskajai sagatavotībai.
Tātad tās ir izrādes ar vecuma ierobežojumu?
Ne jau vienmēr vecums ir izšķirošais, bet zināmai baudai staigāt ir jābūt.
Tomēr lielai daļai Nacionālā teātra pastāvīgās publikas tas varētu būt par grūtu.
Uz pirmizrādi publika bija ļoti dažāda, ne tikai jaunieši. Ir taču vecāka gadagājuma cilvēku starpā arī kaislīgi sēņotāji, kuriem mežs nesagādā problēmas.
Kas teātrī ir šī izrādes forma – meklējums vai izmisums?
Ideja radās Valteram Sīlim, noteikti Covid-19 iespaidā tādā ziņā, ka uzņemties taisīt Nacionālajam teātrim kaut ko tik ierobežotam cilvēku skaitam. Tas, protams, ir risks. Abu izrāžu tēmas Valteram bija prātā jau sen, bet nebija domas tās realizēt Nacionālajā teātrī. Taču pandēmijas dēļ vajadzēja spert laukā rezerves variantus, tad viņš ierosināja šos, un tā tas aizgāja.
Tātad pastaigas formāts radās tikai Covid-19 dēļ?
Droši vien. Konkrēti plānots tas nebija. Man jau vispār liekas, ka Covid-19 laiks ir ļoti daudz radošuma pavēris vaļā.
Pavēris vaļā vai tomēr ciet?
Vaļā. Tāpēc, ka liek domāt ārpus standartiem. Es pati arī, man liekas, esmu zaudējusi kādu bailīguma līmeni un pieticību un daudz kam vairāk saku jā. Tāpēc, ka tu nezini, vai nākamnedēļ neslēgs atkal visu ciet, nebūs darba, nebūs ko darīt, tāpēc es tagad daudz mazāk domāju, kādas maniem darbiem būs sekas.
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 2. - 8. oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!