Nāvessods desmit minūtēs

Ja kādā Krievijas pilsētā tiek uzstādīts Staļina piemineklis, tas nozīmē, ka pilsētu ieņēmuši sarkanie, saka Aleksejs Babijs (1954). Krievijas biedrības Memoriāls Krasnojarskas nodaļas vadītājs 14. jūnijā bija īpašais viesis fonda Sibīrijas bērni rīkotajā konferencē Vēsturiskā atmiņa. Vairāk nekā pirms 32 gadiem Babijs sāka veidot arhīvu, tagad jau elektronisko, kas palīdz izsūtītajiem un viņu tuviniekiem, Latvijas iedzīvotājus ieskaitot, iegūt informāciju par ģimenes locekļiem, kuri nevarēja atgriezties mājās, kā arī atrast vietu, kur viņi bijuši izsūtīti. Līdz šim Babija vadītajam Krasnojarskas Memoriālam ir izdevies savākt ziņas par 200 000 represiju upuru likteni. Pēc profesijas programmētājs, Babijs ir arī vairāku grāmatu autors, rakstījis gan par tehnoloģiju ietekmi uz cilvēka dzīvi, par politisko represiju vēsturi Krasnojarskas apgabalā, gan prozu. Interneta adresē līdzās informācijai par Babiju var atrast arī viņa dokumentālos aprakstus un fotogrāfijas par dzīvi Padomju Savienībā, tie ātri atvēsinās tos padomju sauli neredzējušos, kuri saklausījušies pasakas par vispārējās vienlīdzības valsti un vēlētos tādā padzīvot.

Kad un kāpēc sākāt vākt informāciju par padomju režīma represiju upuriem?

Tas ir sens stāsts, sācies vairāk nekā pirms 32 gadiem. Pētīju savas ģimenes vēsturi. Manu vectēvu un vecomāti Novosibirskā 1937. gadā nošāva, kā tagad saprotu, tā sauktajā Harbinas lietā. Viņi abi strādāja KVŽD (Ķīnas–Austrumu dzelzceļš). Kad vēl cara laikā būvēja Transsibīrijas dzelzceļu, no Čitas uz Krievijas Tālajiem Austrumiem taisnāks ceļš veda caur Mongoliju, tāpēc Krievija nopirka koncesiju un uzbūvēja dzelzceļu tur. Dzelzceļu apkalpoja krievu darbinieki. Mani vecvecāki tur aizbrauca strādāt pēc kontrakta kā ģimnāzijas skolotāji.

Tajā dzelzceļa posmā izcēlās konflikti, pēc kāda laika, ap 1929. gadu, tur ienāca japāņi. Ģimene sašķēlās – vecvecmāmiņa kategoriski negribēja atgriezties Padomju Savienībā, bet vecvectēvs gribēja. Vecvecmāmiņa ar divām meitām aizbrauca uz Savienotajām Valstīm, uz Losandželosu, bet vecvectēvs ar pārējiem bērniem atgriezās PSRS. 1937. gadā PSRS notika tā sauktā Harbinas operācija –

ja cilvēks bija strādājis KVŽD un atgriezies Padomju Savienībā, viņš tika uzskatīts par Japānas spiegu. Viņus pat nesūtīja uz nometnēm, bet uzreiz nošāva.

Tātad tā manas ģimenes daļa, kas atgriezās, gāja bojā, bet otra Amerikā zēla un plauka, nesen uzzināju, ka mans tēvocis Jevgeņijs tur pārtapis par Jūdžinu, kļuvis par komponistu un sarakstījis daudzus gabalus, kas skan multiplikācijas filmās Toms un Džerijs.

Manai mātei 1937. gadā bija seši gadi. Kad arestēja vispirms manu vectēvu un tad arī vecomāti, manu māti kā karstu ogli mētāja no vieniem radiem pie citiem. Bīstami bija, "tautas ienaidnieka" meita galu galā. Kādu brīdi paturēja un tad kratījās no viņas vaļā, sūtīja pie citiem, un galu galā māte nonāca bērnunamā. Šo perturbāciju dēļ viņai palika tikai divas ģimenes fotogrāfijas un vēl no bērnu vijoles tā lupatiņa, ko klāj futlārī. Neko par savu ģimeni viņa nezināja. Es prasīju, kas bija viņas tētis, viņa teica: "Laikam diriģents, atceros, kā viņš stāvēja." Bet māte? "Laikam skolotāja."

Savukārt mana tēva vecāki bija aizbēguši no Ukrainas, lai izvairītos no represijām, kas kolektivizācijas laikā skāra tā sauktos kulakus. Kad viņi apjauta, uz ko lietas virzās, naktī savācās, visu pameta, paņēmuši tikai pašu nepieciešamāko, un paši devās uz Sibīriju.

Vai jūs ar savu vectēvu par to runājāt?

Runāju, bet viņš par šiem notikumiem neko daudz nemēdza stāstīt. No viņa skopajiem stāstiem sapratu, ka viņu būtu skārušas represijas pret kulakiem, tāpēc viņš no turienes aizbēdzis.

Vai tā varēja aizbēgt no represijām?

Ļoti daudzi aizbēga.

Vai tad čeka viņus nemeklēja?

Dažreiz arī meklēja, bet tajā laikā NKVD vēl nestrādāja tā kā 1937. gadā. Viņiem bija kulaku likvidācijas plāns, viņi to pildīja, bet, ja kāds aizbēga, uzreiz īpaši pēdas nedzina. Vēlāk, 1937. gadā, kad bija kulaku operācija, ķēra arī tos "izbēgušos kulakus", kas bija paguvuši pat līdz Sahalīnai aizdoties. Vectēvs Krasnojarskas apgabalā sāka strādāt par vagonu pārraugu, bet drīz vien viņam nācās bēgt arī no turienes – vectēva darba pienākumos ietilpa vagonu bremžu sistēmu pārbaude, un viņš nepalaida vilciena sastāvu, konstatējis, ka dažas bremzes ir avārijas stāvoklī. Par to viņam sāka šūt lietu par sabotāžu, sauca pie izmeklētājiem. Ja vectēvs būtu palaidis to sastāvu un bremžu sistēma būtu aizdegusies, tā būtu diversija.

Tātad viņam bija jāizvēlas starp sabotāžu un diversiju?

Jā, tāpēc vectēvs rīkojās pēc pārbaudītas metodes, naktī visu iedzīvi pameta un ar ģimeni devās uz Blagoveščensku. Tur viņam izdevās pārlaist pat 1937. gadu.

Tātad manos senčos gan pa tēva, gan mātes līniju būtībā ir atrodama visa represiju vēsture, izņemot nacionālās deportācijas – nav man rados vāciešu, latviešu vai vēl kādas represijām pakļautas tautības pārstāvju.

Tātad 80. gadu sākumā jūs sākāt dzīt pēdas vispirms savas ģimenes vēsturei.

Jā. Arhīvos tad vēl netiku. Gāju vispirms uz Novosibirskas iekšlietu ministrijas arhīvu, bet būtu vajadzējis iet uz KGB arhīvu – tagad es zinu, kur vajag iet, bet tolaik nezināju. No iekšlietu ministrijas arhīva mani, protams, izdzina laukā. Tad apgabala arhīvā atradu personīgās lietas un noskaidroju, ka vectēvs – mātes tēvs – bija vadījis mūzikas sekciju Novosibirskas radiokomitejā, bet vecmāmiņa vadījusi bērnu radošo namu.

1987. gadā satikos ar Volodju Birgeru, Krasnojarskas Memoriāla dibinātāju. Tolaik Padomju Savienībā tika vākti paraksti represiju upuru pieminekļa uzstādīšanas atbalstam. To aizsāka Maskavas žurnālists Jurijs Ščekočihins un fiziķis Ļevs Ponomarjovs, tagad pazīstams cilvēktiesību aizstāvis. Memoriāli citās vietās radās līdzīgi kā mūsējais Krasnojarskā – Birgers sāka vākt parakstus. Es arī parakstījos, iesaistījos parakstu vākšanā, un, kad bijām sapazinušies, Birgers man prasīja: "Bet kā tev šķiet, cik vēl ir tādu represētu ģimeņu, par kurām neviens neko nezina? Par tām arī vajadzētu uzzināt." Man nebija ko iebilst, un mēs sākām ar to nodarboties. Biedrību Memoriāls vispirms sauca Cilvēku likteņi, tā pārtapa Memoriālā 1988. gada oktobrī.

No parakstu vākšanas biedrība radās tāpēc, ka parakstu vākšana ir darbība, kas prasa organizētību. Jādrukā parakstu lapas – mūsu organizācijā bija daudzi programmētāji, tiem bija pieeja elektroniskajām skaitļošanas mašīnām.

Parakstītās lapas bija jāsavāc un ik pa laikam jāved uz Maskavu (sūtīt tās pa pastu mēs baidījāmies). Es izrādījos šim nolūkam noderīgs cilvēks, man reizi mēnesī bija darba komandējumi uz Maskavu. Tā es gan drukāju lapas, gan savācu, vedu uz Maskavu un nodevu Ponomarjovam. Tā tas bija visur – cilvēki, kuriem šī tēma nebija vienaldzīga, sāka kopā strādāt, veidojās protoorganizācijas, nākamais solis bija to apvienošana un strukturēšana. Radās Memoriāls. Lai gan es tobrīd patiesībā nemaz negribēju būt kādā organizācijā, biju sekmīgi izstājies no visām organizācijām un vēl mazāk gribēju organizāciju vadīt. Tad mēs ar Birgeru devāmies pie mūsu disidenta Volodjas Serotiņina un pierunājām viņu uzņemties vadību. Tā nu kopš 1988. gada 9. marta oficiāli strādājam. Sākumā mums, protams, trūka pieredzes un nebija arī tādu tehnisko iespēju, kādas ir tagad. Fotogrāfiju pārfotografēšana tolaik bija vesela problēma. Tagad mūsu arhīvs ir digitalizēts, atrodas mākonī.

Vai vēsturnieki iesaistījās jūsu darbā?

Nē, Krasnojarskas Memoriālā joprojām nav neviena profesionāla vēsturnieka. Viņus šī tēma nez kāpēc īpaši neinteresē. Esmu bijis spiests pārkvalificēties par vēsturnieku.

Sākumā, 80. gadu beigās, jums nebija pašreizējo tehnisko iespēju, toties bija vairāk dzīvu represiju liecinieku.

Jā. Visvairāk tad intervēja Birgers, vai katru vakaru gāja pie represētajiem vai viņu radiem, turklāt gāja pie kāda cilvēka nevis vienu reizi, bet vairākas, kamēr nebija no viņa izdabūjis visu, ko tas par represētajiem zina. Pirmoreiz nointervēja, atšifrēja, tā viņam radās papildu jautājumi, ar tiem viņš gāja atkal un atkal. Tagad, kad daudzi no tolaik intervētajiem jau miruši, šīs Birgera intervijas mums ļoti noder darbā, sastādot un precizējot represēto sarakstus. Birgers arī konsultēja represētos un viņu radiniekus, pieņēma un kopēja dokumentus un fotogrāfijas. Savukārt Serotiņins, pēc dabas izteikts ekstraverts, galvenokārt piedalījās ekspedīcijās, meklējot kādreizējās nometņu vietas, un rīkoja izstādes. Abi Volodjas bija mūsu organizācijas motors. Es sākumā biju, tā teikt, bekgraundā, procesa nodrošināšanā: telpas, tehnika, datori, naudas dabūšana ekspedīcijām. Es tolaik strādāju kooperatīvā, nauda bija. Mums palīdzēja daudzi cilvēki – kāda tēma kuram interesēja, ar to viņš nodarbojās.